Plutonija

BERINGA JŪRAS ŠAURUMS

Pēc divām dienām, uzņēmusi ogles, «Polārā zvaig­zne» apmeta līkumu Čukču zemes ragam un iebrauca Beringa jūras šaurumā, turēdamās tuvāk Āzijas ciet­zemei, kur zemie kalni spēji nokritās pret jūras krastu vai lēzeni noslīdēja līdz platām ielejām, kas aizstiepās šīs skumjās zemes dziļumos. Kaut gan bija maija bei­gas, visur vēl varēja redzēt lielus sniega laukus, un vie­nīgi kalnu stāvās dienvidu un dienvidrietumu nogāzes bija no tā pilnīgi brīvas un jau zaļoja ar jauno zālīti vai zemo staipeklīgo polāro kārklu krūmu un bērzu svaiga­jām lapiņām.

Pāri jūras šauruma zaļajiem viļņiem bieži vēlās migla, aizsegdama tāli. Debesis pastāvīgi ietinās zemos svina mākoņos, kas aplaistīja kuģa klāju gan ar lietu, gan apbirdināja ar sniegu. Reizēm starp mākoņiem pa­rādījās saule, kas deva daudz gaismas, bet maz siltuma. Un saules staros Āzijas galējo ziemeļaustrumu nevies­mīlīgie krasti zaudēja savu drūmo raksturu.

Kad migla izklīda vai to izdzenāja vēja brāzmas, pār­klājot zaļos viļņus ar baltiem putu ielokiem, austrumos varēja atšķirt tikko zilgojošo Amerikas līdzeno krastu. Peldošie ledi atgadījās arvien biežāk un biežāk, tomēr ne blīvās masās, bet kā nelieli lauki vai arī kā skaisti blāķi, kuru brīnumainie apveidi sajūsmināja visus cilvēkus, kas ziemeļu jūras vēl nepazina.

Daudzmaz ievērojamāku ledus lauku tuvošanos pa­rasti apliecināja pirms tiem parādījušās miglas joslas, tā ka kuģu kapteiņiem arvien bija iespēja novirzīties uz to vai citu pusi, lai nesadurtos ar ledājiem. Bet še tas vēl nav tik bīstami kā Atlantijas okeana ziemeļu daļā, kur var atgadīties kuģiem bīstami ledus kalni, jo šie ledus milzeņi, straumes nesti uz dienvidiem, pamazām kūst; rezultātā zemūdens daļa zaudē drošu līdzsvaru un kalns aiz niecīgākā iemesla var apgāzties.

Krasti likās neapdzīvoti: nevarēja redzēt ne dūmu, ne cilvēka vai dzīvnieka atveidu. Tāpēc mūsu klājā sa­pulcējušies ceļotāji bija ļoti pārsteigti, kad no neliela līča, kas piepeši parādījās aiz klinšainā zemes raga, ātri izpeldēja laiva ar vienu airētāju, kas spēcīgi strādāja ar airiem, šķērsodams «Polārās zvaigznes» virzienu. Bet, kad tas ieraudzīja, ka kuģis aizsteidzas garām, viņš sāka kliegt un vicināt mutautiņu.

Kapteinis signalizēja airētājam samazināt gaitu un ruporā uzsauca, lai laiva piebrauc pie kuģa. Tai pie­braucot, izrādījās, ka tā ir čukču baidara. Domādams, ka kuģi apturējis kāds čukčs, lai izlūgtos spirtu vai ta­baku, kapteinis jau gribēja uzsaukt «pilnā gaitā uz priekšu!». Bet šajā mirklī airētājs, kas atradās pavisam tuvu, iekliedzās:

— Dieva dēļ, uzņemiet mani klājā!

Apturēja mašīnu, un baidara piebrauca pie borta. No­laida kāpnes. Nepazīstamais ātri uzkāpa klājā, noņēma savu zvērādas cepuri ar uzaušiem un, pievērsdamies ekspedicijas locekļiem, līksmi iesaucās:

— Pateicos jums visiem, tagad es esmu glābts!

Tas bija liela auguma vīrietis platiem pleciem, iede- gušu seju, zilām acīm un gaišu pinkainu bārdu. Vējš plūksnīja tā iesarkanos, droši vien jau sen negrieztos matus. Viņš bija tērpies čukču apģērbā un kreisajā rokā turēja nelielu, bet acīm redzot ļoti smagu ādas maisiņu.

Truchanovs piegāja pie viņa, sniedza roku un sacīja:

— Jūs acīm redzot piedzīvojāt kuģa bojā eju?

Izdzirdot krievu valodas skaņas, svešā sejā iemirdzē­jās prieks. Viņš ātri pārlūkoja visus ekspedicijas lo­cekļus, nolika savu maisiņu uz klāja un sāka visiem pēc kārtas spiest rokas, steigā krieviski teikdams:

— Priecājos, redzēdams, ka jūs esat mani tautieši! Es taču esmu krievs, Jakovs Makšejevs no Jekaterinbur- gas. Ir nu gan laime! Ir kuģi sastapu, ir pie krieviem nokļuvu! Es čukču krastā atklāju zelta atradnes. Mani pārtikas krājumi izbeidzās, un gribot .negribot vajadzēja atradnes pamest. Braucu uz dienvidiem jau otro dienu cerībā nokļūt apdzīvotās vietās. Lūdzu, iedodiet man pa­ēst. Es jau otro dienu pārtiku tikai no jūras gliemenēm.

Pārējo cejotāju pavadīts, Truchanovs noveda jauno pasažieri kopējā kajitē, kur tam piedāvāja aukstus uzko­žamos um tēju, lai tas mazliet atspirdzinātos, gaidot pus­dienas, kas vēl nebija gatavas. Ēzdams ar pilnu muti, Makšejevs pastāstīja savu piedzīvojumu stāstu.

— Pēc profesijas esmu kalnu inženieris un pēdējos gados strādāju zelta atradnēs Sibirijā un Tālajos Aus­trumos. Pēc dabas esmu nemiera gars, mīlu ceļot, iepa­zīties ar jaunām vietām un, kad pagājušajā gadā no vietējiem iedzīvotājiem padzirdēju, ka pēc dažām ziņām čukču pussalā esot zelts, nolēmu doties turp to meklēt. Patiesību sakot, mani turp vilināja ne tik daudz zelts kā vēlēšanās iepazīt šo tālo, nepazīstamo zemi.

Divu iezemiešu pavadībā, kas piedāvājās par ceļa­biedriem, devos turp un laimīgi izkāpu Čukču pussalā, kur man drīz izdevās atrast bagātus zeltu saturošus iežus un izskalot daudz zelta. Tā kā mūsu pārtikas krā­jumi bija ierobežoti, bet es biju nodomājis palikt tur vēl kādu laiku, nosūtīju savus biedrus uz tuvāko čukču ciemu pēc produktiem, taču viņi vēl līdz šim nav atgriezušies, kaut gan jau pagājis vairāk nekā mēnesis, kopš tie devās ceļā.

Kad Makšejevs savu stāstu beidza, Truchanovs tam paskaidroja, ka «Polārā zvaigzne» nav tirdzniecības kuģis un ka, steidzoties uz ziemeļiem, yiņi to nevar aiz­vest uz kādu ostu.

— Mēs varam vienīgi nodot jūs kādam pretimbrau­cošam kuģim, — viņš nobeidza.

— Bet, ja jūsējais nav tirdzniecības kuģis, ar ko tad tas nodarbojas, kurp tas dodas?

— Kuģis ved krievu polāro ekspediciju, kuras locek­ļus jūs redzat savā priekšā, un dodas uz Bofora jūru.

— Nu, kas par to! Acīm redzot man kādu laiku nāk­sies pabraukāties jums līdz, ja jūs nevēlaties izsēdināt mani kā Robinsonu uz neapdzīvotas salas! — Makšejevs iesmējās. — Bet es jums jau stāstīju, ka man vairāk nekā nav kā tikai tas, kas mugurā: ne veļas, ne pieklā­jīga apģērba, nekā cita kā vien nīstais metāls, kas man dos iespēju jums atmaksāt.

— Par to nevar būt ne runas, — Truchanovs viņu pār­trauca. — Mēs palīdzējām tautietim izkļūt no nelaimes un par to ļoti priecājamies. Veļas un apģērbu mums diezgan. Jūs esat gandrīz vienādā augumā ar mani un arī ķermeņa uzbūve ir līdzīga.

Makšejevu aizveda brīvā kajitē, kur viņš varēja no­mazgāties, pārģērbties un nolikt savu zeltu. Vakarā viņš ieradās kopējā kajitē jau pārveidotā izskatā un izklai­dēja ceļotājus ar savu piedzīvojumu stāstiem. Jaunais pasažieris atstāja uz visiem vislabāko iespaidu, un, kad viņš aizgāja gulēt, Truchanovs vērsās pie ekspedicijas locekļiem ar jautājumu:

— Vai mums neuzaicināt viņu savā vidū? Tas, kā šķiet, ir enerģisks, spēcīgs un pieredzējis cilvēks ar pa­tīkamu sabiedrisku raksturu, kas būs noderīgs katrā ga­dījumā un jebkādos apstākļos.

— Jā, un pilnīgi kulturāls cilvēks, neraugoties uz savu grūto dzīvi mežonīgās, mazapdzīvotās vietās, — aizrādīja Kaštanovs.

— Prot eskimosu valodu, kas var noderēt iecerētajā zemē, kurā, ja tā vien vispār ir apdzīvota, var būt tikai eskimosi, — piebilda Gromeko.

— Tātad, jums visiem piekrītot, es viņu patiesi uz­aicināšu piedalīties mūsu ekspedicijā, — Truchanovs nobeidza sarunu, — vai arī labāk dažas dienas nogai­dīšu. Viņam tikpat nav kur palikt, un mēs iepazīsimies ar viņu tuvāk.

Nākošā rītā pēc Makšejeva lūguma «Polārā zvaigzne» nogriezās no sava kursa lielās Sv. Laurencija jomas grīvā, kuras ziemeļu krastā bija viņa zelta atradnes. Viņš vēlējās paņemt savas nedaudzās mantas un bez tam piedāvāja Truchanovam izjaukt un paņemt līdz nelielo mājiņu, kas ekspedicijai varēja noderēt, pārziemojot meklējamā zemē. Ši mājiņa ar piebūvēto noliktavu bija celta no rūpīgi sadarinātām daļām, tā ka pāris stundās to varēja nojaukt un pārvietot uz kuģa. «Polārā zvaigzne» piebrauca pie krasta, un visa apkalpe kopā ar pasažie­riem ķērās pie darba. Ap pusdienu mājiņa jau bija no­vietota uz klāja un kuģis turpināja savu ceļu uz zie­meļiem.