Tā pagāja dienas pirmā puse, un airētāji iau sāka raudzīties uz krastu, meklēdami vietiņu ar kurināmo pusdienas atpūtai. No rīta viņi atkal bija sazvejojuši daudz zivju un tagad gatavojās tās cept.
— Lūk, priekša krastmala kaut kadas baļķu kaudzes, — Makšejevs beidzot iesaucās.
Pagrieza laivas tā, lai pamazām tuvotos krastam un gardo brokastu gaidās sāka rosīgi airēt.
Bet, kad baļķi bija vairs tikai simts metru attālumā, Kaštanovs, uzmanīgāk ieskatījies, paziņoja:
— Tās nemaz nav baļķu kaudzes, bet kaut kādi beigti vai guloši milzīga auguma dzīvnieki.
— Uzmanīgāk, turieties tālāk no krasta! — kliedza Makšejevs, ievērojis, ka kaudze kustas.
Laivas apstājās divsimt soļu attālumā, un airētāji izbrīnā un šausmās skatījās uz krastu, kur, smiltīs izstiepusies, cits pie cita gulēja četri nepazīstami briesmoņi. Viņu ķermeņi pacēlās virs pludmales kā iegareni -uzkalniņi četru metru augstumā. Pa muguru stiepās šaurs un plakans skrausts, taču nevis ar vairogiem un dzelkšņiem kā stegozauram, bet pilnīgi gluds un acīm redzot kails. Dzīvnieku sāni bija dzeltenzaļā krāsā ar garām un šaurām, tumšām, gareniskām svītrām, tā ka no tālienes tie atgādināja citu uz cita sakrautu baļķu kaudzi.
Pat tuvumā bija grūti noticēt, ka tās nav četras baļķu grēdas, bet piecpadsmit — septiņpadsmit metrus gari nezvēri. Šīm grēdām elpojot, cilājās sāni, brīžiem tās noraustījās, bet astes kustējās ūdenī, saceļot uz tā spoguļa virsmas viļņu trīsas.
— Kā tos piespiest piecelties? — Papočkins ieminējās. — Viņi taču kārtīgi jāapskata un jānofotografē.
— Nav grūti ietriekt šajos ķermeņos dažas sprāgstošās lodes, — aizrādīja Makšejevs. — Bet vai tas nebeigsies mums par ļaunu? Ja briesmoņi saniknojas un metas mums virsū, viņi aprīs mūs vienā mirklī.
— Bet vai tie ir plēsoņi vai zālēdāji? — Gromeko interesējās. — Ka tās ir kolosālās ķirzakas, par to es nešaubos.
— Es domāju, ka tie nav plēsoņi, — sacīja Kaštanovs. — Tik milzīgus apmērus plēsoņi nekad nav sasnieguši. Tiem vajadzētu pārāk daudz barības, bet daba šajā ziņā ievēro zināmu taupību. Atcerieties, ka visi tagadējie lielākie dzīvnieki, kā ziloņi, degunradži, nil- zirgi, — nav plēsoņi.
— Nu, tādā gadījumā tos var pamedīt. Paskatieties, cik daudz gaļas: var paēdināt veselu bataljonu! — aizrādīja botāniķis, tverdams bisi.
— Mazliet pagaidiet, — Kaštanovs viņu brīdināja. — Lai gan tie arī nav plēsoņi, bet vai tomēr būs prātīgi viņus sakaitināt: tie var mesties uz mums un nogremdēt mūsu laivas kā olu čaumalas.
— Bet, ja izšautu gaisā vai uzlaistu skrošu lādiņu, lai tie uzpurinās? — Gromeko nerimās. — Skrotis šos milzeņus tikai pakutinās.
— Labi. Tikai vispirms aizbrauksim tā, lai būtu tiem pretī, bet vismaz simts metru no krasta. Ja tie ir sauszemes dzīvnieki, tad viņi tik tālu ūdenī nelīdīs.
Kad laiva atradās iepretī briesmoņiem, kas turpināja mierīgi gulēt, Gromeko raidīja uz tiem divkāršu skrošu lādiņu. Vai nu skrotis, vai tuvā šāviena troksnis, kas atbalsojās pret meža sienu, piespieda dzīvniekus uzrausties kājās.
Briesmoņi kaut kā savādi sapurināja savus garos kaklus, uz kuriem, salīdzinot ar milzīgo stāvu, bija smieklīgi maza, kaut arī septiņdesmit centimetrus gara galva, bet pēc tam smagiem rikšiem, neveikli valstīdamies, aizskrēja gar krastu. Salīdzinājumā ar masivo ķermeni viņu kājas bija īsas un vārgas.
— Es domāju, ka tie ir brontozauri — augšjuras laikmeta vislielākās zālēdājas ķirzakas, kas ātri izzudušas no zemes, pateicoties savai neveiklajai uzbūvei un aiz- sargorganu trūkumam, — Kaštanovs paskaidroja.
— Kas gan šiem kolosiem varēja uzbrukt? Viņi taču ir vismaz piecpadsmit—astoņpadsmit metrus gari un vairāk nekā četri metri augsti, — Makšejevs ieinteresēts aizrādīja.
— Un, neraugoties uz šiem izmēriem, plēsonim, piemēram, peratozauram, nieks pārkost šādam briesmonim kaklu, nemaz nerunājot par tā olu un mazuļu iznīcināšanu.
— Acīm redzot arī Plutonijā viņu nav daudz! — Papočkins aizrādīja.
— Mēs jau redzējām daudz iguanodonu, pterodak- tiļu, ichtiozauru un pleziozauru, bet šos sastopam pirmo reizi. Bet, tā kā briesmoņi izrādījās bailīgi, es ieteicu piebraukt tuvāk krastam, lai fotouzņēmums iznāktu prāvāks.
Ķirzakas skrēja uz rietumiem, tajā pašā virzienā, kurp brauca mūsu ceļotāji, un, apmēram puskilometru noskrējušas, apstājās. Tāpēc nedauz vēlāk, tuvodamās krastam, laivas atkal atradās tiem iepretim. Papočkins izdarīja divus uzņēmumus un, sagatavojies trešajam, palūdza botāniķi izšaut vēlreiz, lai uzņemtu dzīvniekus neveiklā skrējiena laikā.
Šoreiz uz ķirzakām no tuvuma raidītais skrošu lādiņš atstāja citu iespaidu. Viņas neatjaunoja skrējienu gar krastu, bet, cita citu grūstīdamas, metās ūdenī, saceldamas milzu viļņus un veselas šļakatu strūklas, kas atlidoja līdz neuzmanīgajiem jūras braucējiem. Gromeko, kas laivā stāvēja, apšļākts no galvas līdz kājām, zaudēja līdzsvaru un plunkšķēdams iekrita ūdenī ar bisi rokā. Papočkins tikko paguva paslēpt fotoaparatu zem savas žaketes, pašaizliedzīgi noliekdams galvu zem aukstās dušas. Kaštanovs un Makšejevs, kas sēdēja pakaļējā galā un par laimi nebija izlaiduši airus no rokām, pielietoja visas pūles, lai noturētu laivas pret viļņiem, kuri šļāca virsū cits pēc cita, un neļautu tiem pieliet laivas un viņus noslīcināt.
Ja giganti būtu devušies tieši uz laivām, ceļotāju bojā eja nebūtu bijusi novēršama — briesmoņu ķermeņi tos saspiestu un nogremdētu līdz ar visām mantām, jo dziļums, kurā tie apstājās, neizrādījās lielāks par diviem metriem. Bet ķirzakas aizskrēja iešķērsām, it kā savus vajātājus neievērodamas, un apstājās tikai tad, kad ūdens apņēma viņu ķermeņus un lielāko daļu kakla. Viļņojošās jūras virspusē varēia redzēt tikai četras kroplīgas galvas, grozoties uz visām pusēm un it kā cenšoties saskatīt savādos ienaidniekus vai noskaidrot traucējuma cēloni. Tai laikā Gromeko jau bija uzniris un piepeldējis pie laivām, kuras viļņi bija aiznesuši no katastrofas vietas mazliet sāņus. Krizdams viņš savu bisi nebija atlaidis un tagad turēja to virs galvas un tvērās pie laivas malas, līdz biedri piesteidzās palīgā un izvilka viņu no ūdens.
Viņš bija izmircis līdz pēdējai vīlītei, saslapējis visu daudzo kabatu saturu — piezīmju grāmatiņu, pulksteni, tabakas maku ar tabaku, pazaudējis pīpi un lamāja dēkas vaininiekus.
— Jāpiebrauc malā, — viņš beidzot paziņoja, izlaidis pēdējo sašutuma lādiņu. — Kaut gan Plutons silda labi, tomēr, ja tūlīt nenoslaucīs instrumentus, tie sarūsēs, bet, ja pie ugunskura neizžāvēs piezīmju grāmatiņu, visi mani ieraksti aizies bojā. 1
— Bet brontozaun? — Papočkins sabijās. — Mēs ap- metīsimies krastā, bet viņi izlīdīs no ūdens un vēlēsies iepazīties ar mums tuvāk.
— Kas par to! Tad jūs viņus nofotografēsiet tuvumā.
— Ļoti pateicos! Ja tie mūsu atpūtas vietā iedomāsies padraiskoties, mums vajadzēs bēgt uz mežu un līst kokos.
— Es domāju, ka šie briesmoņi ir loti bailīgi. — piezīmēja Kaštanovs, — un ar lielu saprātu nav apdāvināti. Viņi nav mums bīstami, ja vien mēs nebūsim tik neuzmanīgi kā nupat. Piebrauksim krastā, nodarbosimies ar savām brokastīm un viņus novērosim.
Ceļotāji izkāpa krastā, mežmalā salasīja kurināmo un sāka gatavot brokastis, neuzticīgi vērodami brontozau- rus, kas vēl arvien stāvēja ūdenī tajā pašā vietā, neuzdrošinādamies iznākt sausumā.
— Šie dzīvnieki acīm redzot neprot peldēt, — Papočkins aizrādīja. — Viņi glābjas ūdenī no saviem sauszemes ienaidniekiem un, kamēr mēs neaizbrauksim, krastā neizlīdīs.
Kamēr cepās zivis, Gromeko izklāja smiltīs savu apģērbj un veļu, ļaudams Plutona stariem to izžāvēt, bet pats Ādama kostimā ņēmās tīrīt instrumentus un sausināt piezīmju grāmatiņu. Pabrokastojuši pagulšņāja smiltīs, novērodami ķirzakas, kas nekustējās no vietas, pēc tam visi aizbrauca gar krastu tajā pašā virzienā. Pēc dažiem kilometriem dienvidu krasts sāka manāmi atvirzīties uz dienvidiem, bet priekšā esošais garais, ar mežu apklātais zemes rags neļāva tālāk redzēt. Kad to apbrauca, cerības, ka jūra sniegsies tālu uz dienvidiem un dos iespēju braukt ar laivām tālāk Plutonijas iekšienē, neattaisnojās. Jūra veidoja tikai lielu līci, un nedaudz kilometru tālāk varēja saredzēt tā krastu.
Tā kā līcī no dienvidiem varēja ietecēt prāvāka upe, nolēma braukt šajā virzienā. Pēc stundas aizsniedza dienvidu krastu un pārliecinājās, ka še tiešām ir upe, kaut gan neliela. Vienā laivā tomēr varēja mēģināt doties ekskursijā zemes iekšienē, kuru šajā vietā no jūras krasta aizslēpa meža siena. Tāpēc pie upītes grīvas izraudzījās vietu apmetnei. Nolēma ekskursiju veikt tikai divatā, pārējos divus atstājot pie telts, jo bēdīgā pieredze Ķirzaku jūras krastā parādīja, cik bīstami atstāt mantas vienīgi Ģeneraļa apsardzībā. Skudras varēja būt arī šajā dienvidu krasta apvidū, kas atradās pietiekami tālu no iznīcinātā skudru pūžņa.