Plutonija

SKUDRU PŪžŅA SADEDZINĀŠANA

Labi atpūtušies, paņēmuši bises, cirvi un žagaru sai­ņus, Kaštanovs un Makšejevs laivā devās ceļā. Papoč­kins vēl nevarēja kustēties, bet Gromeko no kodiena bija sākusi sāpēt roka. Tāpēc abi invalidi palika sargāt telti. Brauciens pa pazīstamajām vietām veicās ātri. Pabrauca garām skudru celtā aizsprosta atliekām, kur vēl kūpēja dziestošie stumbri un melnoja kukaiņu līķi. Tad izbrauca klajumā un aiz krūmiem novēroja skudru pūžņa apvidu, lai nejauši neuzdurtos ienaidniekiem. Bet neviens nebija redzams. Kukaiņi sava cietokšņa dziļumos acīm redzot atpūtās. Pabrauca mazliet tālāk, līdz bijušajam tiltam pār upīti, no kura uz skudru pūzni veda to iedzīvotāju labi iemīta taka.

Izrādījās, ka skudras jau paguvušas uzcelt jaunu tiltu.

Laivu piesēja pie krūmiem lejpus tilta, uzvēla plecos žagaru saiņus, paņēma katram gadījumam ar kartečām pielādētās bises un devās uz skudru pūzni. Līdz tam ne.- aizgājuši, apsēdās aiz krūmiem pie ceļa, lai vēl kādu laiku novērotu un pārliecinātos, ka nodomātā plāna iz­pildi neviens netraucēs.

Viss bija klusu, un varēja ķerties pie darba. Katrā galvenajā ieejā ielika žagaru saini, bet tam virsū no pa­šas celtnes paņemtos vissausākos un tievākos kokus.

Tad aizdedzināja vislielāko attālākās rietumu ieejas ugunskuru un klupdami krizdami tūlīt aizskrēja — viens pie ziemeļu, otrs pie dienvidu ieejas, lai aizdedzinātu tās un sastaptos pie austrumu ieejas, kur dedzināšanu pabeigt un nepieciešamības gadījumā skriet uz laivu.

Aizdedzinādams ugunskuru pie ziemeļu ieejas, Kaš­tanovs galerijas dziļumā ievēroja skudru, kas skrēja pie aizsprostojuma. Viņš aizslēpās aiz ugunskura cerībā, ka kukainis iznāks ārā un tad šo sargu varēs nobeigt, lai tas nesaceltu trauksmi. Bet skudra, apskatījusi ugunskuru un izmēģinājusi to izjaukt, aizskrēja atpakaļ, acīm redzot pēc palīdzības. Sākās trauksme, un vajadzēja steigties pie pēdējās izejas.

Makšejevs izrādījās jau še. Viņš steidzās aizdedzināt ugunskuru un sagaidīja biedru vārdiem:

— Ātrāk, ātrāk! Jāglābjas laivā!

Abi skrēja, cik jaudas, ceļā tomēr apstādamies, lai atskatītos. No austrumu ieejas jau izšāvās milzu liesma. Ziemeļu pusē skudru pūznis arī dega vairākās vietās, un no daudzām augšējām atverēm stiepās biezi dūmi. Tomēr dienvidu pusē, kur Makšejevs, satrauktos kukaiņus ieraudzīdams, bija ļoti steidzies, uguns rādījās vāja, un tajā pusē pa visām augšējām ejām skrēja laukā skudras cita aiz citas. Dažas vilka olas vai kūniņas, nolaizdamās ar tām lejā un aiznesdamas sāņus, citas bez jēgas skrai­delēja šurp un turp, skrēja pie uguns vai kūpošajām at­verēm un krita apdedzinājušās vai apdullušas.

— Mūsu pasākums nav veicies! — Kaštanovs aiz­rādīja. — Daļa skudrit pagūs izglābties, klīdīs bez patvē­ruma apkārt un uzbruks mums. Rīt vajadzēs aizvākties tālāk.

— Bet arī patlaban mums jāaizvācas tālāk! — Mak­šejevs iekliedzās, norādīdams uz kukaiņiem, kas skrēja pa ceļu uz tiltu.

— Vai tik viņas neskrej pēc ūdens, lai dzēstu uguni? — Kaštanovs atjokoja, sākdams skriet blakām biedram.

Nebija šaubu, ka skudras, ieraudzījušas dedzinātā­jus, dzinās tiem pakaļ. Viņas skrēja ātrāk nekā cilvēki, un attālums starp abām pusēm arvien vairāk samazi­nājās.

— Es vairs nevaru, sirds neiztur! — aizelsdamies kliedza Kaštanovs, kas pēc saviem gadiem un dzīves veida nevarēja ar Makšejevu ilgi sacensties.

— Apstāsimies un šausim! — Makšejevs ieteica.

Viņi paguva atvilkt elpu, kamēr kukaiņi pienāca piec­desmit soļu attālumā, un tad izšāva. Priekšējie kolonā nokrita, pēdējie apstājās. Viņu bija vairāk nekā desmit, bet aiz tiem attālāk sekoja otrs bars.

Ar pēdējiem spēkiem vajātie atskrēja pie tilta, kad pa­pildinājums ieradās cīņas vietā.

— Velns parauj, kur mūsu laiva? — iesaucās Mak­šejevs, pirmais pieskrējis pie upes krasta.

— Ko jūs sakāt! Vai tiešām tās nav?

— Nē, tā pazudusi bez pēdām!

— Vai tā bija piesieta?

— Še, es vietu labi ievēroju … Un, lūk, krūmā ari karājas valgs, ar ko tā bija piesietai

— Kas gan laivu atsējis un aizbraucis?

— Varbūt tā pati atraisījās un aizpeldēja pa upīti lejup.

— Bet varbūt to aizdzina skudras.

— Ko nu darīsim?

— Pagaidām dosimies pāri tiltam un tad to izjauk­sim, — Kaštanovs ieteica. — Vismaz upīte mūs šķirs no vajātājiem.

Abi nevilcinādamies pa tiltiņu, kas zem viņu sma­guma ielīka, pārgāja otrajā krastā. Vajatāji jau bija simts soju no upītes.

— Pārvilksim baļķus pie sevis, citādi skudras tos varbūt atkal izzvejos, — Makšejevs ierosināja:

Minūti vēlāk, kad pirmās skudras pieskrēja pie krasta, abi baļķi jau gulēja pie ceļotāju kājām. Dzijā upīte viņus šķīra no sekotājiem, kas samulsuši apstājās pretējā krastā. To bija ap divdesmit, bet uz ceļa bija re­dzami jauni pastiprinājumi, kas steidzās palīgā. Aiz tiem klajuma vidū kā milzu ugunskurs liesmoja skudru pūznis. Liesmas pacēlās augstu debesīs, un mierīgajā gaisā vijās dūmu mutuļi, veidodami melnu stabu, kas aizstiepās milzīgā augstumā.

— Var iedomāties, ka tas ir vulkānā izvirdums! — Makšejevs iesmējās. — Par visām viltībām mēs galu galā esam labi atmaksājuši.

— Tomēr vēlamos rezultātus neguvām, neiztīrījām no kukaiņiem apvidu, un tagad mums viņu priekšā ar kaunu jāatkāpjas.

— Kā mēs vēl nokļūsim līdz jūrai?

— Iet gar upītes krastu pa mežu nav ko domāt.

— Pa to tik ātri netiksim uz priekšu, bet skudras var aizsteigties priekšā un uzbrukt mūsu biedriem.

— Lūk, ko darīsim! Ja nevar iet — brauksim. No divi baļķiem nav grūti pagatavot plostiņu, bet ūdens panesīs mūs ātrāk nekā pašu kājas.

— Ideja! Bet vispirms jāiztrenkā skudras, lai tās kaut kā netraucētu mūs aizbraukt.

Pielādējuši bises, ceļotāji raidīja skudru barā, kas pulcējās otrā krastā, četrus šāviņus. Vairāk nekā desmit kukaiņu nokrita, daži ievēlās ūdenī, pārējie izklīda. Da­žās minūtēs abi tilta koki bija nolaisti ūdenī, steidzīgi sasieti ar krūmos nogrieztām lokanām klūgām, abi ce­ļotāji uzlēca uz improvizētā plosta un atgrūdās no krasta, pēdējo reizi paskatīdamies uz savu ienaidnieku liesmojošo cietoksni. Straume tos ātri nesa lejup, bet bi­ses noderēja par kārtīm; lai atgrūstos no krasta, kad plosta viens vai otrs gals tam pārāk tuvojās. Dažas skudras kādu laiku skrēja gar upīti, bet straume bija par tām ātrāka, un viņas pamazām atpalika.

Aiz upītes līkuma pretī mežmalai, kur Kaštanovs bija gatavojis savu peldošo ugunssārtu, braucēji priecīgi pār­steigti ieraudzīja savu laivu, kuru straume bija pienesusi pie krasta un kas bija iestrēgusi krūmos.

Plostu pienesa tajā pašā vietā, viņi notvēra bēgli, iesēdās un iegūla airos.

Pusstundu vēlāk viņi laimīgi piebrauca pie savas apmetnes.