Plutonija

BRAUCIENS UZ RIETUMIEM

Pēc klejojumiem pa melno tuksnesi un skudru pūzni sausajā apvidū, kur pēdējā laikā ar grūtībām bija iegu­vuši netīru ūdeni, izrokot bedri pēc izvirduma izsikušajā strauta gultnē, ceļotāji sajūsmā sveica jūras krastu un izpeldējās Ķirzaku jūras tīrajos ūdeņos. Tad viņi at­raka laivas un atjaunoja savu jūras braucienu.

Kaštanovs, kas ekskursijā uz vulkānu bija iepazi­nies- ar šīs zemes dabu, gandrīz nemaz neticēja iespēja­mībai ceļojumu uz dienvidiem turpināt. Viņš drīzāk bija pārliecināts, ka dienvidos no Ķirzaku jūras daudzu tūk­stošu kilometru platībā plešas neauglīgs, sauss tuksnesis, kura dziļumos iekļūt ar pašreizējiem ekspedicijas līdzek­ļiem nav domājams.

Bet izpētīt jūras rietumu galu jeb rietumu turpinājumu bija interesanti un nepieciešami. Viņi brauca gar krastu, ko veidoja milzīgas, neauglīgas kāpas, ar kurām ceļotāji bija pietiekami iepazinušies ekskursijā uz vulkānu. Tāpēc, brauciens turpinājās nepārtraukti, līdz beidzās smiltājs, kas stiepās gar krastu divdesmit piecus kilometrus. Jūra šajā daļā izrādījās sekla, un dažādās vietās cauri ūdenim sārtojās plašas sēres, kuras vajadzēja apbraukt, no krasta attālinoties. Krasta tuvumā nemaz nesastapa pleziozau- rus un ichtiozaurus, kas cienīja dziļāku ūdeni. Toties starp sērēm varēja .redzēt daudz sīko zivju, slēpjoties no plēso- ņiem, kuri citās jūras daļās tās nesaudzīgi iznīcināja. Vietām jūras dibenu klāja krāšņas un daudzveidīgas aļģes, kas sagādāja bagātu pļauju kā botaniķim, tā zoolo­gam. Zoologu interesēja jūras eži, zvaigznes, pleckāji, vēderkāji un lapžauņi, kas šajās ūdens saaudzēs mudžēt mudžēja.

Beidzot smiltis atvirzījās no krasta, dodamas vietu šaurai kosu, paparžu un palmu joslai. Se mūsu pētnieki apstājās pusdienas atpūtā, bet tad brauca tālāk. Sēkļi jūrā arvien pavairojās, un parādījās pat zemas, viscaur ar sīkām kosām un niedrēm apaugušas salas. Smiltājs aizvirzījās arvien tālāk, un kāpu iesarkanās muguras jau gandrīz aizslēpās aiz piekrastes meža. Salu skaits arvien vairojās, un jūra pārvērtās milzīgā, platā upē, kas sada­lījās attekās. Pat ūdens kļuva gandrīz salds.

— Acīm redzot jūrā no rietumiem ietek liela upe un mēs jau esam iekļuvuši tās deltā, — Kaštanovs aiz­rādīja.

— Jā, še vairs inav piekrastes bangu un tāpēc nav arī smilšainās pludmales, kur tik ērti bija uzstādīt telti, — sacīja Makšejevs.

— Un mums vajadzēs pārnakšņot biezoknī starp ku­kaiņu mākoņiem, — Papočkins nogaudās.

Kukaiņi tiešām parādījās pārpilnībā. Virs ūdens un salu zaļumiem laidelējās raibas spāres, kurām brīžiem dzinās pakaļ lidojošās ķirzakas. Kosu un niedru biezoknī sīca milzu odi, un to izraisītās skaņas varēja sadzirdēt vairāku metru attālumā. Pa zāļu stiebriem lodāja milzu vaboles melnā, sarkanā un bronzas krāsā, reizēm iekrita ūdenī un ķepurojās, mēģinādamas pieķerties nolīkuša- jām lapām.

Vairākas stundas brauca starp zemo dienvidu krastu ar necaurejamu, nepārtrauktu mežu un salu labirintu, kas arī nedeva izdevīgu vietu apmetnei.

Vajadzēja palikt atpūtā laivās, piebraucot pie krasta, un apmierināties ar aukstu ēdienu, jo trūka jebkāda kuri­nāmā.

Visus nomāca izredzes nepārtraukti karot ar odiem.

Mazs piedzīvojums ceļotājiem uzlaboja omu. Viņi brauca ļoti tuvu gar lielas salas saaudzi, skatīdamies, vai kaut kur starp bezgalīgo kosu un sīko paparžu zaļumu neredzēs sausu koku.

— Urā! — Gromeko pēkšņi iesaucās, kad laivas ap­brauca izcilni un priekšā atklājās jauna krasta josla. — Skatieties, kāds lielisks koks un visai zemu no ūdens, it kā tieši mums sagatavots.

No zaļās sienas tiešām bija izliecies vairāk nekā divi metri garš, resns baļķis zaļbrūnā krāsā, acīm redzot vēt­ras nogāzts lielas kosas stumbrs. Airētāji iegūla airos un virzīja laivas uz saaudzēs malu.

Makšejevs nostājās laivas priekšgalā ar ķeksi, bet Gromeko ar virvi, lai to uzmestu baļķim un ievilktu laivā. Viņš veikli izmeta virvi, kuras galā bija piesiets atsvars, un tā vairākas reizes apvijās ap baļķi. Bet baļķis gra­ciozi izliecās un pazuda brikšņos, aiznesdams līdzi virvi, kuras galu botāniķis pārsteigumā izlaida no rokām. Ko­sas un papardes brikšķēja un locījās, it kā starp tām kustētos kaut kāds milzīgs-ķermenis.

— Lūk, kāds baļķis! — Makšejevs smiedamies iesau­cās, pagūdams redzēt mazu galvu, ar ko nobeidzās garš kakls. — Michails Ignatjevičs gribēja ar rokām noķert ķirzaku. Kāpēc jūs atlaidāt virvi? Vajadzēja vilkt medī­jumu laivā!

— Tātad ķirzakas1 kaklu jūs noturējāt par baļķi? Ha—ha—ha! — Papočkins un Kaštanovs smējās.

— Viņa nekustējās, bet ķermenis slēpās biezoknī, — samulsušais botāniķis taisnojās.

— Ha—ha—ha—hā! — pārējie izplūda smieklos.

— Jūs velti smejaties! — Gromeko saskaitās. — Man jums jāatgādina, ka arī jūs esat tāpat kļūdījušies. Kāds no mums mamutus noturēja par bazalta pakalniem, bet vēl kāds izjādelējās uz gliptodona, ko noturēja par klinti un sāka apstrādāt ar kaltu.

Taču šis atgādinājums vispārējo jautrību tikai pavai­roja, un beidzot arī Gromeko sāka smieties.

Bija aizmirsti odi, nogurums un kurināmā trūkums. Visi aizgūdamies atcerējās dažādus jocīgus ceļojuma pie­dzīvojumus.

Kad smiekli uz brīdi aprima, Makšejevs ieklausīda­mies paziņoja:

— Priekšā jābūt brīvākai jūrai. Es dzirdu piekrastes viļņu troksni.

Airētāji pacēla airus un arī ieklausījās. Rietumos tie­šām atskanēja vājš troksnis.

— Ja jau tā, tad ķersimies pie airiem! Kur ir piekras­tes viļņi, atradīsies arī vieta naktsguļai un malka uguns­kuram.

— Bet vispirms piepildīsim mūsu skārda traukus ar ūdeni, kas patlaban gluži salds, citādi atkal vajadzēs meklēt kādu strautu, — Gromeko aizrādīja.

Šo gudro padomu ievēroja un visus brīvos traukus piepildīja ar ūdeni, pēc tam čakli ķērās pie airiem un pēc pusstundas izbrauca no salu labirinta brīvā ūdenī. Krasti attālinājās uz abām pusēm, un jūra rietumos izplētās līdz pat apvārsnim. Līdz ar to dienvidu krastā atkal pa­rādījās plata, kaila pludmale, kur varēja uzstādīt telti.

Šī otrā jūra, kuru ar pirmo savienoja garš un šaurs

[1 Diplodokss — rāpulis no dinozauru — izmirušu ķirzaku kār­tas, sasniedza 24 rn garumu un 5 m augstumu, ar ļoti garu kaklu un nelielu galvu.]

jūras šaurums ar salām un sērēm, bija tāda pati kā pirmā.

Ziemeļu krastā varēja redzēt tikai zaļu .meža strē­meli, bet dienvidu krastā aiz meža pacēlās masivas augstienes tumšās kraujas. Virs ūdens spoguļa lidoja spāres, griezīgi svilpdamas un kurkšķēdamas, riņķoja lidojošās ķirzakas, bet brīžiem šur tur izslējās plezio- zauru galvas un kakli.

— Vai tik mēs šajā salu labirintā neesam nomaldī­jušies un neatgriezīsimies Ķirzaku jūrā? — Papočkins ieminējās, kad iesākās saruna par abu jūru neparasto līdzību.

— Līdzība, protams, liela. Bet jūs aizmirsāt dien­vidu krasta smilšu kāpas. Ja mēs būtu kļūdījušies un devušies uz austrumiem — pēc šī Plutona, kas mūžīgi rēgojas zenitā, jau nevar orientēties, — mums būtu bijis ilgi jābrauc, lai ieraudzītu līdzīgas kāpas, — sacīja Kaštanovs.

— Bet nav redzama upe, kas tek uz dienvidiem, pa kuru mēs vēl varētu pavizināties uz to pusi, — Gro­meko bēdājās.

— Pacietieties, mazdūšīgais! Mēs tikko iebraucam šajā jūrā, bet jūs jau gaužaties.

Bet viņu pacietība tiešām tika krietni pārbaudīta. Ceļotāji nobrauca vēl vairākas stundas, bet dienvidu krasta raksturs nemainījās: vēl arvien tas pats nepār­trauktais mežs, aiz tā arvien tās pašas plakano augstieņu kraujas. Māca garlaicība. Plēsoņi, lidojošās ķirzakas, spāres kļuva tik parasta parādība, ka tos visus neievē­roja vairāk kā gulbjus, vārnas vai vaboles, braucot pa upi zemes virspusē. Tikai retums šo vientulību iz­traucēja ichtiozauri un piespieda airētāius tvert bises, kad laivu tuvumā piepeši parādījās šo briesmīgo plēsoņu platās zaļbrūnās muguras vai pretīgās galvas.