Plutonija

NOSLĒPUMAINĀS PĒDAS

Reiz pēc vakariņām Gromeko un Makšejevs devās zvejot zivis uz irdeno, smilšaino nogāzi, kas dzeltēja krastā starp savītušo un nokaltušo zāli. Makšejevs jau bija izmetis makšķeri un sekoja pludiņam, kad smiltīs blakām sava zābaka nospiedumam piepeši ieraudzīja kailas cilvēka kājas skaidras pēdas.

«Savādi,» viņš nodomāja, «liekas, ka es vēl neesmu zābakus novilcis, un arī ārstam tik aukstā laikā diezin vai ievajadzējās to darīt.»

Viņš noliecās un sāka pēdas pētīt. Iespiedumus bija atstājusi liela izmēra kreisās kājas pēda, kas pārsniedza pat inženiera zābaka nospiedumu, bet pēdējā apavi nebija visai mazie. Pēda bija plakana. Cilvēks, kas šos nospiedumus bija atstājis, pastāvīgi staigāja ar kailām kājām. Bet ievērojamākais bija tas, ka visi pieci smil­tīs skaidri nospiedušies pirksti bija ļoti gari, un lielais pirksts atradās tālu no pārējiem. Likās, ka bija nospiedusies nevis kāja, bet milzīga roka ar ļoti garu plaukstu.

Mazliet tālāk Makšejevs ieraudzīja arī labās kājas pēdas nospiedumus, bet tie lielāko tiesu jau atradās zem ūdens, kas tos bija nolīdzinājis. Subjekts acīm redzot bija pārbridis upīti, jo atpakaļpēdas kraujā nebija re­dzamas.

— Michail Ignatovič, panāciet uz mirkli šurp! — Makšejevs uzsauca.

— Kas ir? Mazliet pagaidiet, man kožas! — botāni­ķis atbildēja.

— Atstājiet savu zivi, nāciet paskatieties! Es atradu kaut ko interesantu.

— Ko tad īsti? Vēzi vai bruņurupuci?

— Nē, kailas cilvēka pēdas nospiedumus smiltīs.

— Nevar būt!

Gromeko pameta savu makšķeri un pienāca klāt. Pārsteigts apskatījis pēdas, viņš piekrita, ka nospiedu­mus atstājušo kāju izskats ļoti neparasts.

— Vai še nav gājis pērtiķis? — viņš ieminējās.

— Še, piepolarajā apgabalā, starp lapeglēm un bēr­ziem?

— Kas zina. Ja mamuti un degunradži, kuru tuvie radinieki tur, zemes virspusē, dzīvo tikai siltā klimatā, še var dzīvot ziemeļu mežos un tundrās, kāpēc nevar būt arī šim klimatam pielāgojušies pērtiķi?

— Tiešām, jums taisnība. Jāpasauc šurp zoologs un ģeologs. Viņi sapratīs labāk.

— Zvejojiet, bet es aizbraukšu pēc tiem.

Gromeko aizbrauca ar laivu līdz apmetnei un atveda

biedrus.

— Tas ir milzu pērtiķis! — ģeologs domāja.

— Bet man liekas, ka tas drīzāk ir pērtiķveidīgs cil­vēks, — paziņoja zoologs. — Paskatieties, viņš gājis tikai uz kājām, ar rokām neatbalstīdamies. Pērtiķis, no­kāpdams pa diezgan stāvu nogāzi pie ūdens, būtu lieto­jis rokas, bet to nospiedumi nav redzami.

Rūpīga apkārtnes apskate abos krastos atklāja taciņu, bet upītē nelielu braslu. Uz taciņas pēdas bija neskaidrā­kas, bet pēc to atstarpēm va­rēja secināt, ka būtne augu­mā nebija mazāka par simt astoņdesmit centimetriem.

— Ko jūs atklājāt? — Mak­šejevs pienākošajiem biedriem apvaicājās.

Kamēr pārējie bija pētīju­ši pēdas, viņš un Gromeko bija atsākuši zivju zveju.

— Visticamākais, ka pē­das atstājis pērtiķveidīgs cil­vēks, kas gājis pa labi iemītu taku uz tam zināmu seklu braslu upītē, — Kaštanovs paziņoja.

— Tātad pirms mums še Plutonijā ieradušies kādi cilvēki?

— Un piedevām staigā kailām kājām, kaut gan jau snieg! Pa ledaino ūdeni mierīgi pāriet braslu! — iesau­cās botāniķis.

— Droši vien kaut kādi mežoņi. Ne par velti viņu kāju izskats gandrīz neatšķiras no pērtiķa.

— Nebūtu vēlams ar tiem sastapties. Viņi taču ir cilvēkēdāji.

— Mūs neuzveica skudras, kaut gan traucēja darbā, gan arī ar mežoņiem mēs šā vai tā tiksim galā.

Tagad vajadzēja sevišķi uzmanīties, lai nepiedzīvotu pēkšņu uzbrukumu. Atpūtas laikā pēc kārtas dežurēja un visu nākošo dienu uzmanīgi vēroja apkārtni.

Bet vēl pēc vienas dienas brauciens pa upi bija jā­pārtrauc. No ziemeļiem attrauca ilgāks sniegputenis, upīte aizsala un pat pārklājās ar piecpadsmit centimetru biezu sniega kārtu.

Lai nepamestu laivas un nenestu mantas uz muguras, nolēma pagatavot slieces, novietot uz tām laivas ar man­tām un, pieturoties upītes gultnei, kur netraucēja ne krūmi, ne koki, vilkt tās pa sniegu. Bet iet pa jauno, ir­deno sniegu un vilkt aiz sevis smagās ragavas nebija viegli, tā ka dienā nogāja tikai divpadsmit — piecpadsmit kilometru. Plutons vairs neparādījās no biezā mākoņu plīvura,-un temperatūra kritās līdz 5 un pat 10 grādiem zem nulles. Plānajā telti un plān,ajos ģērbos ļoti sala, un tāpēc atpūtas laikā pēc kārtas dežurēja, lai pie telts ieejas uzturētu ugunskuru. Cīņā ar aukstumu un sniegu pirmatnējo cilvēku pilnīgi aizmirsa. Vairs nesastapa arī pēdas. Viss dzīvais acīm redzot bija aizklīdis uz dienvidiem, un retie meži zem baltā līķauta grima ziemas klusumā.

Tikai astotajā dienā pēc ragavu ceļojuma sākuma paretinātais mežs beidzās, un pie ziemeļu apvāršņa pa­rādījās baltas kraujas — ledāiu gals, un pret tām ar pūlēm varēja atšķirt melnu punktu — jurtu pakalnē, kas gandrīz saplūda ar līdzeno tundru.

Atlikās vēl desmit kilometru smaga ceļa, bet tad gai­dīja sastapšanās ar biedriem un atpūta siltā jurtā pēc daudzu nedēļu klaiņojumiem. Pēc trim stundām viņi atradās no jurtas vairs tikai vienu kilometru un ik mirkli gaidīja, ka izdzirdēs suņu rejas, ka no jurtas izskries cilvēki un steigsies pretī ar nartām un slēpēm. Bet nekas nebija redzams, nebija dzirdamas suņu rejas, un pusapsnigusī jurta, it kā iemītnieku pamesta, vien­tuļa melnoja pakalna virsotnē. Ceļotājus satrauca nemie­rīgi minējumi, kurus nekavējās pateikt cits citam.

— Vai tad viņi patiesi veselām dienām guļ!

— Kāpēc neredz un nedzird suņus?

— Vai tik nav noticis kaut kas ļauns?

Visus spēkus sasprindzinādami, ceļinieki sāka steig­ties pa dziļo un irdeno līdzenuma sniegu, kurā kājas grima gandrīz līdz ceļiem.

Lūk, pakalns jau bija pavisam tuvu, bet uz tā jo­projām viss palika tukšs un kluss. Tā piekājē ceļinieki apstājās un korī iekliedzās:

— Ei — ei, Borovoj, Igolkin! Celieties, sagaidiet!

Aicinājumu atkārtoja vēl un vēl, bet par atbildi

bija tas pats kapa klusums. Saucēji uztraucās ne pa jokam.

— Ja mūsu biedri nav beigti, tad viņu klusēšanu var izskaidrot vienīgi ar to, ka viņi ar nartām devušies kaut kur medīt lielākus zvērus, — Makšejevs sacīja. — Vēl vairāk tāpēc, ka nav arī suņu.

— Bet mēs jau veselu nedēļu neredzējām nekāda medījuma, — Papočkins aizrādīja.

— Tāpēc viņi arī devušies kaut kur tālāk uz dien­vidiem.

— Vai tik viņi nav devušies mums pretī, ievērojot mūsu ilgo prombūtni? — prātoja Gromeko. — Kad sāka salt un snigt, viņiem vajadzēja atcerēties, ka mēs aizgā­jām vasaras tērpos un bez slēpēm.

— Tas maz ticams, jo viņi zināja, pa kādu upīti mēs aizbraucām, bet tajā mēs taču nevarējām nesastapties, — Kaštanovs piebilda.

— Es domāju, ka jurtā atradīsies mīklas atminē­jums, — noteica Makšejevs. — Bet vispirms apiesim visu pakalnu un palūkosim, vai nav kaut kādu pēdu, kuras mēs nejauši varētu samīdīt.

Ragavas atstājuši, visi četri apstaigāja pakalnu, rū­pīgi pārbaudīdami sniega virsmu. Tomēr nekādas, ne svaigas, ne vecas pēdas uz šīs virsmas nebija atrodamas, un varēja apgalvot, ka kopš tā laika, kad sniegs apklāja zemi, neviens pakalnā nebija ne uzkāpis, ne no tā no­kāpis.