Plutonija

MAKŠEJEVA MILJONI UN MILJARDI

Tuvākās klintis gandrīz melnā krāsā ar sarkaniem un dzelteniem plankumiem un dzīslām virspusē izrādījās viengabalaina magnētiska dzelzs rūda. Šo rūdu atklāja katrs āmura piesitiens pa klinti, un tikai vietām varēja saskatīt cita tumša ieža ligzdas un ielāsmeņus.

— Kādas še neizmantotas bagātības! — Makšejevs iesaucās, kad viņi bija apskatījuši virkni krasta klinšu un visur izrādījās rūda, virspusē tikai nedaudz izdēdē­jusi un oksidējusies.

— Jūs še varētu ierīkot raktuves, kuras apgādātu ar rūdu visu cilvēci zemes virspusē. — Kaštanovs aizrā­dīja. — Protams, vispirms caur Plutoniju un Nansena Zemi vajadzētu izbūvēt dzelzceļu un Bofor.a jūrā būtu jānorīko gigantiski ledlauži.

— Tas droši vien ir ne pārāk tālas nākotnes darbs! Samazināsies dzelzs rūdas krājumi tur, virspusē, un līdz­šinējie uzņēmumi cilvēcei vairs nebūs izdevīgi un nepie­ciešami.

Kilometra attālumā no klinšu sākuma tālāko krasta apskati pārtrauca jūra, kuras viļņi sašķīda tieši pret stāvo klinšu pakāji, pārejai neatstājot ne visniecīgāko taciņu.

— Tālāk vajadzēs mierīgā laikā ar laivu, — Makše­jevs aizrādīja.

— Bet vai pagaidām nepamēģināsim nokļūt augšā pa kādu aizu, kurām pagājām garām? — Kaštanovs iero­sināja.

Atgriezušies mazliet atpakaļ, abi pētnieki iegāja pir­majā aizā, kas iespiedās dzelzs rūdas klintī. Tās sākumu aizsprostoja lieli rūdas gabali, pār kuriem varēja pārlīst tikai ar lielām pūlēm.

Šo vingrojumu laikā Makšejevs pārsteigumā pēkšņi apstājās.

— Paskaties, kas tas? — viņš iesaucās, norādīdams uz spožu, gaiši dzeltenu, piecus—desmit centimetru platu dzīslu, kas šķērsoja milzīgu magnētiskās dzelzs rūdas bluķi. — Deru, uz ko vien vēlaties, ka tas ir tīrs zelts!

— Jums pilnīga taisnība! — atbildēja Kaštanovs. — Tas ir tīrs zelts un vēl ,ar visai augstu raudzi.

— Še nu gan mētājas bagātības! — bijušais zelta meklētājs iesaucās. — Kalifornijā un Aļaskā man gadījies redzēt daudzas zelta atradnes, bet tik blīvu zelta dzīslu es vēl nebiju sastapis vai par kaut ko tamlīdzīgu pat dzirdējis.

— Es arī neesmu lasījis par līdzīgām zelta dzīslām, — Kaštanovs apliecināja. — Bet šī dzīsla stiepjas akmens bluķī, nevis klintī, un tās bagātība galu galā aprobežo­jas ar dažiem desmitiem kilogramu. — Ja jau dzīsla ir bluķī, kāpēc tās turpinājums nevar būt klintī, no kuras bluķis atgnuvis?

— Protams! Mēs katrā ziņā pameklēsim, tomēr iespē­jams, ka zelta dzīsla aiziet ārpusē pilnīgi nepieejamā klintī, un mēs skatīsimies uz to kā lapsa uz vīnogām. «Kaut acs gan redz, bet zobam netiek!»

— Kalnračiem un dinamitam nav nepieejamu klin­šu! — Makšejevs iesaucās. — Kaut tikai mēs atrastu!

— Man liekas, ka mums šis atradums var interesēt tikai teoretiski. Ar mūsu laivām mēs nevaram aizvest ne tikai tonnu, bet pat ne simts kilogramu zelta.

— Kas par to! Aizvedīsim, cik varam, bet pēc tam sa­rīkosim speciālu ekspediciju uz zemes iekšieni pēc zelta.

Apskatījuši klintis, kas aizas mutē pacēlās virs bluķu kaudzes, un pārliecinājušies, ka tur zelts nav redzams, ģeologi devās augšā pa aizu, kas tālāk nedaudz paplaši­nājās. Tās sāni pacēlās stāvi, dibens bija nobārstīts šķembām un sīkiem atlūzumiem. Sānos varēja redzēt vie­nīgi magnētisko dzelzs rūdu, bet starp šķembām Kašta­novs ievēroja citus iežus.

— Lūk, jums vēl zelts! — Makšejevs sacīja, pagājis pa aizu uz augšu soļus piecdesmit. Viņš pacēla rūdas gabalu, kurā zelts biia ielāsmots sīkiem punktiņiem.

Apmēram divsimt soļu no kraujas aizas dibens sāka pacelties augšup, vēlāk izvērsdamies kāpienu virknē. Pār­varējuši pirmos pakāpienus, ģeologi apstājās pie pilnīci .stāvas, četrus metrus augstas klints, kas aizsprostoja ceļu, jo uzrāpties pa gludo rūdas sienu nebija nekādas iespējas.

Makšejevs sarūgtināts paklauvēja ar āmuru pa stāvo sienu un iesaucās:

— Tālāka ceļa nav, un mūsu cerības atklāt zelta dzīslu sabrukušas!

— Jā, vajadzēs uzmeklēt citu aizu.

— Kas tad tas? — Makšejevs sirdījās. — Nedodama mums zeltu, klints grib man atņemt vienīgo āmuru.

Šis izsauciens biia izskaidrojams ar to, ka āmurs šķita sienai it kā pielipis, un zelta meklētājs velti mēģi­nāja to atraut no klints.

Tikām Kaštanovs, apskatot aizu blakus kāpienam, pagriezās ar plecu, uz kuras karāiās bise, un juta, ka viņu pievelk kāds varens spēks. Bise iešķindējās pret sienu, un ģeologs vairs nevarēja no tās atrauties.

— Tad nu gan šajā rūdā ir spēcīgs magnētisms! — viņš iesaucās, sapratis, kas par lietu. — Šī magnētiskā rūda pievilkusi kā jūsu āmuru, tā manu bisi.

— Bet kā mēs tos atbrīvosim? Nevar taču šīs tik ne­pieciešamās lietas atstāt par mūžīgu piemiņu mūsu ne­veiksmīgajai ekspedicijai?

Kaštanovs izlīda no siksnas, bet bise palika cieši pie- kļauta sienai. Tikmēr Makšejevs, satvēris āmuru ar abām rokām, rāva to visā spēkā un atrāva no sienas. Pēc tam abi ķērās pie bises un kopīgiem spēkiem atbrīvoja to no klints.

— Neko darīt, dosimies atpakaļ! — Kaštanovs ietei­ca. — Ar dzelzs priekšmetiem rokās mēs tikai nomocī­simies.

— Pagaidiet, es izdomāju līdzekli, kā tikt augšā. Bises atstāsim šeit. Šaiā kailajā aizā neviena zvēra nevar būt.

— Nu, un tad?

— Lūk, paskatieties!

Makšejevs sameklēja starp šķembām stūrainus, pie­tiekami lielus rūdas gabalus un sāka tos ar gludo pusi pielikt pie kāpienu svērteniskajām malām. Gabali tūlīt pielipa un turējās cieši pie klints. Pielipušie rūdas ga­bali izveidoja kāpnes, pa kurām ar zināmu risku varēja uzlīst augšā.

— Apbrīnoju jūsu atjautību, — Kaštanovs sacīja.

— Jūs esat īsts zelta meklētājs, kas ar godu izkļūs no jebkura grūta stāvokļa.

— Pateicos par uzslavu! Šo ideju man ierosināja mans āmurs. Kad tas pie sienas slēja man pretī rokturi, bet es spiedu uz tā ar roku un nevarēju pakustināt, manī radās doma — lūk, kāpņu spraislis. Pārējais ir sapro­tams.

Atstājuši bises, patronu somas un somu ar savākta­jiem rūdas paraugiem aizas dibenā, ģeologi sāka līst augšā. Pirmais rāpās Makšejevs un turpināja veidot kāpnes no klints gabaliem, kurus biedrs viņam pasniedza. Pēc piecām minūtēm abi atradās augšā.

Aizas raksturs -nepārmainījis: stāvas sienas pa labi un kreisi, pakāpienu virkne dibenā un visur mazāk vai vairāk magnētiska rūda. Uzkāpuši vēl ap divsimt soļu, ģeologi aizas dibenā ieraudzīja gaišdzeltenu ieža gabalu vērša galvas lielumā. Tas bija tīrs zelts.

— Nu ko, zeltracīt, aiznesiet šo gabaliņu pie mums uz nometni! — Kaštanovs iesmējās.

— Jā, cienījams gabaliņš, —Makšejevs atbildēja, pa­grūzdams gabalu ar kāju, taču tas pat nepakustējās. — Es domāju, ka šis gabaliņš svērs ap astoņdesmit kilogramu un būs vērts ap simttūkstoš rubļu! Acīm redzot zelta dzīsla ir tuvu!

Pacēluši galvas, abi sāka aplūkot aizas stāvos sānus un drīz vien pa labi, apmēram četru metru augstumā, tumšajā, magnētiskajā dzelzs rūdā ieraudzīja iešķībi aiz­stiepjamies dzeltenu zelta dzīslu, kas gan paplašinājās līdz pusmetram, gan sašaurinājās, abās pusēs atzarodamās.

— Mūsu priekšā miljoni, miljoni! — Makšejevs no­pūtās, skatienā apvērtēdams dzīslas redzamo garumu.

— Tieši acu priekšā desmitiem tonnu zelta!

— Jūs ar zeltu pārāk aizraujaties, — Kaštanovs aiz­rādīja. — Kaut šī dzīsla arī vērta desmitiem miljonu, tomēr tā ir tikai dzīsla! Bet še apkārt vesels vērtīgas dzelzs rūdas kalns, miljardiem tonnu, kas vērtas miljar­diem rubļu.

— Bet tikpat droši ticams, ka arī šī dzīsla nav vie­nīgā. Iespējams, ka no zelta sastāv veseli kalna iecirkņi, un tā krājumi tātad būs miljardiem rubļu vērti.

— Ja mēs .sāktu iegūt šādas zelta masas, tā tirgus vērtība strauji kristos. Zelts tāpēc dārgs, ka tā dabā maz. Bet zelta nozīme cilvēces dzīvē daudz mazāka nekā dzelzs, bez kuras tagadējā technika nevar iztikt. Iznīci­niet zelta naudu un nevajadzīgās rotas, un zelta piepra­sījums izrādīsies visai neliels.

— Jūs aizraujaties ar dzelzs lomu, — Makšejevs pre­tojās. — Ja būtu daudz zelta, tas aizvietotu vairākus me­tālus, sevišķi sakausējumos ar varu, cinku un alvu. Tech­nika pieprasa daudz .izturīgu metālu un kausējumu, kuri neoksidējas. No lētā zelta varētu izgatavot bronzu, stiep­les un daudz ko citu, kam tagad gribot negribot izlieto varu un tā sakausējumus.

— Tomēr še ir neapstrīdami milzīgi dzelzs krājumi un problemātisks, samērā neliels zelta daudzums.

— Nu labi, ņemiet sev dzelzs krājumus, bet man at­stājiet zeltu, kad atgriezīsimies šurp atrastos krājumus izstrādāt, — Makšejevs iesmējās.

— Varu atstāt jums arī dzelzs rūdu, lai šie miljoni un miljardi būtu jūsējie! — Kaštanovs tāpat atjokoja.

Atgriezušies jūras krastā, pētnieki vēl apskatīja dažas līdzīgas aizas. Visur klints sienas sastāvēja no dzelzs rūdas, vietām ar zelta dzīsliņām un ligzdām. Tomēr resnas dzīslas, kādu bija atraduši pirmajā aizā, vairs ne­sastapa, tā ka Makšejevam vajadzēja atzīt, ka dzelzs rū­das sniegtās bagātības bija nesalīdzināmi lielākas nekā ar zeltu iegūstamās. Ar miljoniem un miljardiem vērtās rūdas paraugiem smagi apkrāvušies, ģeologi beidzot sa­sniedza telti, kur ar savu stāstu pārsteidza biedrus, kas bija atgriezušies mazliet agrāk.