Plutonija

SKUDRU PŪŽŅA BOJĀ EJA

Kad pēdējās skudras atgriezās mājā un skudru pūznis nomierinājās, ceļotāji stājās pie sava plāna izpildes. Dienā viss sērs ar plakanu akmeņu palīdzību bija sa- bersts pulverī. Sabēruši pulveri mugursomās un paņē­muši olu čaumalu traukus, visi devās uz skudru pūzni, kur katram vajadzēja vienā no galvenajām ieejām no­vietot savu sēra porciju, izkaisot to grēdiņā šķērsām ieejai, lai gāze plūstu celtnes iekšienē. Pēc sēra aizdedzi­nāšanas ieeju vajadzēja aizsprostot ar stumbriem, kas noņemti no celtnes sienām, bet tad nokļūt uz skudru pūžņa virsas un tuvākajās spraugās novietot traukus ar atlikušo sēru, lai saindētu gaisu visā skudru pūžņa apak­šējā daļā un aizkavētu skudras glābties augšpusē. Lai sērs traukos nesadegtu pārāk ātri un neaizdedzinātu celtnes sausos kokus, tas bija viegli samitrināts ar ūdeni.

Šo plānu precizi izpildīja, tikai divās galvenās ieejās, kas bija vērstas pret dienvidiem un rietumiem, Makšejevs un Gromeko negaidīti sastapa sardzes skudras. Par laimi skudras bija pusmiegainas un nepaguva sacelt trauksmi, kad tās jau nonāvēja ar nažu dūrieniem.

Ceļotāji aizdedzināja sēru un atgāja sāņus, gaidīdami sardzē ar bisēm rokās, lai iznīcinātu skudras, kas mēģi­nātu glābties. Pēc stundas ceturkšņa dažās atverēs vis­augstākajos stāvos, kur sērs nebija ielikts, parādījās skudras, vilkdamas lielus baltus vīstokļus, acīm redzot kūniņas. Viņas ar tiem skraidīja pa pūžņa virsu, laizda­mās lejā, bet, zemi nesasniegušas, nokrita, pie zemāka­jām ieejām degošās sēra gāzes saindētas. Tikai dažām izdevās sasniegt zemi, un tās sāka atvilkt kokus, kas aiz­sprostoja vienu no galvenajām ieejām, acīm redzot cerē­damas, ka tā viņas glābs savas apakšā smokošās bied­res. Bet šīs negaidītās glābējas daži šāvieni iznīcināja. Vairāk neviena neparādījās — visa skudru pūžņa saime, miegā pārsteigta, bija gājusi bojā.

Kad sērs bija sadedzis un no visām atverēm sāka stiepties viegli zilgani dūmi, kas norādīja, ka sēra gāze piepildījusi visu skudru pūzni, Papočkins gluži dabiski iejautājās par to, kas nevienam līdz šim nebija ienācis prātā.

— Kā mēs paši iekļūsim celtnes iekšienē? Arī mums tā paliks ilgam laikam saindēta!

— Jāatbrīvo apakšējās ieejas, lai palielinātu gaisa pieplūdumu, bet pēc tam jānogaida dažas dienas, līdz sēra gāze pamazām izgaist, — Kaštanovs atbildēja.

— Gaidīt tik ilgi bezdarbībā ir pārāk garlaicīgi, — aizrādīja Makšejevs. — Vai nevar ierīkot kādu papildu ventilāciju, lai gāzi izklīdinātu?

— Kādiem līdzekļiem? Uguni nedrīkst kurt, jo var izcelties ugunsgrēks, bet citu ierīču mums nav.

— Ja mums izdotos nošaut iguanodonu vai lielu pte- rodaktilu, — inženieris paziņoja, — es no ādas pagata­votu divi lielas plēšas.

— Tā ir ideja! Bet no kā mēs pagatavosim caurules gaisa ievadīšanai skudru pūznī?

— Vai tad kosas neder? — ieteica Gromeko. — To stumbri taču ir ar cauriem vidiem un jāizlauž tikai atse­višķo posmu saaugumi, lai no tiem pagatavotu lieliskas gāzes caurules. Bet pēc tam tās jau var savienot citu ar citu.

— Darbs māca darītāju! — piekrita Papočkins. — Un es arvien vairāk un vairāk pārliecinos, ka mēs tāpat kā Robinsons izkulsimies no visām nelaimēm, kuras liktenis mums vēl gatavo.

— Un pat vēl labāk par Robinsonu, — Kaštanovs aizrādīja, — jo viņš bija viens, bet mēs esam četri, un visi esam dažādu nozaru speciālisti. Mums vajadzētu kaunēties, ja mēs kopīgā apspriedē nerastu izeju no jeb­kura grūta stāvokļa.

— Tātad pie darba! —Makšejevs iesaucās. — Divi no mums ar Ģenerāli dosies medībās, bet pārējie gatavos caurules. Materials tepat uz vietas — gandrīz viss skudru pūznis sakrauts no sausiem kosu stumbriem.

Papočkins un Gromeko atgriezās apmetnē, atsēja Ģe- nerali, atnesa atlikušās mantas tuvāk skudru pūznim un tad aizgāja gar mežmalu uz austrumiem.

Makšejevs un Kaštanovs devās uz skudru pūzni, bet, nenogājuši līdz tam ne pārdesmit soļu, sajuta ķodīgu sēra gāzes smaku. Viņi sāka kāsēt un pārliecinājās, ka tuvāk pieiet nav iespējams.

— Vajadzēs vēl nogaidīt:

— Tikām dabūsim tepi caurulēm, — inženieris ierosi­nāja. — Strauta gultnē pēc vulkānā izvirduma radītās brāzmainās straumes noskriešanas palikušas ļoti daudz lipīgu, iebaltu dūņu. Tās jāatnes šurp, pirms nav sažu­vušas.

Paņēmuši no sēra atbrīvotās mugursomas, abi devās uz gultni un dažos gājienos sanesa veselu kaudzi dūņu, kas bija lieliska tepe. Kaudzi apsedza ar maisiem un lielākajiem drēbju gabaliem, lai pasargātu no Plutona karstajiem stariem.

Tad ar nažu, ķīļu un liela akmens palīdzību, kas at­vietoja āmuru, sāka sašķelt kosu stumbrus un izlauzt posmu saaugumus, pēc tam abas stumbru daļas ar tepi atkal salīmēja. Iegūto cauruli vairākās vietās apsēja ar lokanām klūgām.

Tā dažās stundās izgatavoja duci cauruļu, katru ap sešus metrus garu. Tā kā stumbru augšgali bija krietni tievāki, tad nebija grūti caurules savienot, iebāžot vienas caurules bagātīgi ar tepi apziesto tievgali nākošās cau­rules platgalī.

Šo darbu beidzot, pārradās arī mednieki, kas bija ieguvuši iguanodona ādu.

No tievākiem kosu stumbriem Makšejevs pagatavoja plēšu statni. Kad plēšas bija gatavas, tās novietoja vienā no lielajām ieejām skudru pūznī. Tad citu aiz citas ar tiev­gali pa priekšu tur sāka iebāzt pagatavotās caurules, pamazām virzot dziļumā, resgalī arvien pagarinot. Pa­mazām visas divpadsmit caurules pazuda tumsā, no ku­rienes vēl izplūda ļoti daudz gāzes, tā ka vajadzēja pār­traukt darbu un atbēgt sāņus ieelpot svaigu gaisu. Pēdē­jās caurules resno galu ievietoja plēšās, cieši apsēja — un improvizētais ventilators bija gatavs.

Pēc vakariņām nekavējoties sāka skudru pūzni vēdi­nāt, pie plēšām mainoties, tā ka trīs varēja gulēt, kamēr ceturtais strādāja pie plēšām.

Vēdinašana drīz sāka rādīt savu iespaidu — gāzes izplūdumi pa visām atverēm pavairojās. Negaidītu palī­dzību sniedza arī pēkšņi uznākušais negaiss ar spēcīgu vēju, bet gandrīz bez lietus. Vēja brāzmas ielauzās skudru pūžņa atverēs, izspiežot gāzi no augšējiem stā­viem.

No rīta, apbruņojušies ar nelielām lāpām, kuras Gro­meko bija pagatavojis no ļoti sveķaina skuju koka sausā stumbra, stājās pie skudru pūžņa apskates. Galerija, kurā bija novietotas ventilatora caurules, nolaideni veda skudru pūžņa iekšienē. Tā bija vairāk nekā divi metri plata, bet tikai pusotra metra augsta, tā kā vajadzēja iet salīkušiem. Jau netālu no ieejas gulēja gāzu pārsteigto skudru līķi, un, jo tālāk, jo vairāk to bija, tā ka ventila­tora caurulei beidzoties, jau vajadzēja attīrīt ceļu, aiz­sviežot līķus sāņus.

Galerija nobeidzās lielā centralajā kamerā, kurā lī­dzīgi rādiusiem sanāca arī trīs pārējās galvenās ejas. šī kamera bija jau ierakta četrus metrus zemē, bet tās velvi veidoja ļoti veikli radiusveidīgi saslieti kosu stumbri kā cirka plakaniskā jumta spāres. Četru galveno galeriju ieeju starpās kameras sienās atvērās vēl četras ejas, kuras tāpat virzījās radiusveidīgi, bet ar novirzi no centra uz aploci un bija pilnīgi ieraktas grantī, kas sastāvēja no loti blīvas jūras smilts ar oļu starpkārtārn. Kamerā skudru līķi, kā arī beigtie kāpuri un kūniņas, ko glāba vispirms, gulēja veselām kaudzēm, tā ka vajadzēja rāpties tiem pāri.

Ceļotāji uz labu laimi iegāja vienā no apakšējām ejām, kuras dibens bija noklāts līķiem. Šī eja bija tikpat zema kā augšējās, un, lai nevajadzētu iet pilnīgi četr­rāpus, ceļotāji bija spiesti sakraut līķus citu uz cita pie sienas, atbrīvojot sev ceļu ejas vidū. Šī eja, padziļinoties gruntī, septiņdesmit soļu attālumā no centrālās kameras noveda pie šķērsgalerijas, kas jau bija gandrīz divi metri augsta, tā ka varēja jau iet stāvus. Šī galerija stiepās pa aploci zem visas skudru pūžņa platības un bija tā svarīgākā daļa, jo no tās pa labi un kreisi atradās atse­višķas kameras dažādā lielumā un dažādām vajadzībām: vienā rindā gulēja kūniņas, kas bija līdzīgas ar visu galvu miroņautā ietītiem bērnu līķīšiem; citās pa vienam un kaudzēs mētājās beigtie kāpuri — resni, balti tārpi, līdzīgi koka klučiem; citās bija sakrautas skudru olas, kas atgādināja iedzel­tenus maizes klaipus. Visas kameras, kurās bija skudru nākamās paaudzes, atradās apļa galerijas vienā pusē — iekšējā, jo ārmalā bija ka­meras, kas domātas barības krājumiem, saldām niedrēm, krūmu jauno dzinumu un zāļu stiebru kaudzēm, dažā­diem kukaiņiem — spārēm, vabolēm, tārpu kāpuriem, gan veseliem, gan gaba­los sarautiem, kas tik ne­jauki smirdēja, ka šo sma­ku nenomāca pat sēra gāze, ko šajā skudru pūžņa stā­vā varēja visvairāk sajust.

Apskatījuši virkni kameru apļa galerijas abās pusēs, ceļotāji lielā priekā beidzot atrada viņiem nozagtās man­tas: visas lietas bija novietotas kādā no ārējām kamerām cita pie citas attiecīgā kārtībā. Še atradās kā telts, tā kastes ar instrumentiem un ierīcēm, somas ar apģērbiem un veļu, cirvis, bise, trauki, pat no pirmās ekskursijas kalnu aizās pārnestie un kolekciju maisos vēl neievietotie dzelzs rūdas un zelta paraugi.

Mantas pārnesa divos paņēmienos: vispirms centrā­lajā kamerā, bet tad tās iznesa no skudru pūžņa svaigā gaisā, kas likās apbrīnojami patīkami pēc stundu ilgas atrašanās pazemē, kur gaisu piesātināja pūstošo kukaiņu un sēra gāzes atlieku pretīgā smaka.

Atpūtušies un pārbaudījuši savas mantas, starp ku­rām smēķētājus sevišķi iepriecināja tabakas krājums, ko nebija baudījuši veselu nedēļu, ceļotāji nolēma apskatīt skudru pūžņa augšējos virszemes stāvus, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par tā uzbūvi.

Izrādījās, ka virszemes iekārtas galvenais mērķis bija aizsargāt pazemes daļas no slikta laika un ienaidniekiem. Šīs celtnes daļas ejas, kas tāpat virzījās radiusveidīgi, bija šauras un zemas un katrā stāvā savienojās nelielā centrālā kamerā. Satiksmei starp stāviem kalpoja īsas un kraujā slīpumā virzītas ejas.