Plutonija

NELŪGTAIS VIESIS

Kad mednieki bija pienākuši tādā attālumā, ka pa­kalnā varēja izšķirt ne vien jurtu, bet arī cilvēku un suņu apveidus, Kaštanovs savam ceļabiedram, kuram nebija tik asas redzes un dzirdes, aizrādīja:

— Mūsu apmetnē atgadījies kaut kas nelāgs: cil­vēki skraida, suņi rej.

Abi apstājās ieklausīties. Tiešām, skaidri dzirdēja niknas suņu rejas, tad atskanēja šāviens, otrais, trešais …

— Vai tik nav uzbrukuši mamuti vai citi izrakteņu zvēri? Tagad es esmu gatavs ticēt! — zoologs iesaucās.

— Skriesim ātrāk, varbūt mūsu palīdzība ļoti va­jadzīga!

Viņi sāka skriet, cik to ļāva krava un nogurums. Pa­kalna piekājē viņi nosvieda slēpes un snuķi un vienā mirklī bija augšā.

Suņi saitēs rāvās un rēja, jurtā neviena nebija. Bet pretējā nogāzē skrējēji ieraudzīja tumšu masu, pie kuras stāvēja Borovojs un Igolkins ar bisēm rokās.

Mirklī Kaštanovs un Papočkins atradās saviem bied­riem blakām.

— Kas ir, kas noticis!

— Lūk, papriecājieties, — atbildēja satrauktais Bo­rovojs. — Šis dīvainais zvērs uzbruka suņiem, vai arī suņi tam uzbruka. Mēs sēdējām jurtā un neredzēiām sa­dursmes sākumu. Vārdu sakot, kamēr mēs steidzāmies pēc bisēm, viņš mums samīdīja divus suņus! Lai šo no­darbību pārtrauktu, mēs ielaidām tā vēderā pāris sprāg­stošu ložu, un tam radās nāvīgs kuņģa darbības trau­cējums.

Igolkins aizveda suņus, kas skraidīja ap nogalināto zvēru, un trīs ceļotāji sāka to aplūkot. Uzmetuši pirmo skatu galvai, Kaštanovs un Papočkins vienā balsī iesau­cās:

— Bet tas taču ir degunradzis!

— Degunradzis še, polarajā cietzemē? — Borovojs neticīgi noprasīja. — Tiesa, ka tas ļoti līdzīgs degun­radžiem, kurus es gan esmu redzējis tikai attēlos. Bet vai tiešām še, tundrā, var būt dzīvnieki, kuru dzimtene ir tropu apgabals?! Es tam nevaru ticēt!

— Bet vai jūs ticēsiet, — Kaštanovs pārtrauca, — ka mēs tikko medījām mamutus, saprotiet, mamutus, kuri līdz šim skaitījās tikai izrakteņu dzīvnieki, kas dzīvojuši pirms desmit tūkstošiem gadu?

— Apžēlojieties! — Borovojs ievaidējās. — Tik ciet­sirdīgi nejokojieties. Baidos par savu saprātu. Viss, ko mēs pēdējās dienās redzam, ir tik neparasts, pretda­bisks! Man vienkārši liekas, ka redzu to sapnī vai esmu zaudējis prātu!

— Apmierinieties, mans dārgais! — satvēris Boro- voja roku, Kaštanovs iesaucās. — Mēs visi izjūtam sa­traukumu. Šais dienās redzētais arī mūs pārsteidz. Tas viss ir savāds tikām, kamēr nav izskaidrojams, tomēr nekā pretdabiska dabā nav! Atcerieties, ka mēs atroda­mies uz savrupas polārās cietzemes, kas dziļi iespiesta mūsu planētas virsmā, ar platu ledāju joslu atgriezta no

pārējās sauszemes. Uz šādas cietzemes jābūt savdabī­giem fiziskiem apstākļiem, kam pateicoties turpina ek­sistēt mamuts, kas citās zemēs jau sen izmiris. Kāpēc gan nevarēja saglabāties viņa laikabiedrs — degun­radzis?

— Āfrikas vai Indijas degunradzis polarajā tundrā!

— Nevis Āfrikas, bet Sibīrijas, garspalvainais, kas dzīvojis Sibirijā kopā ar mamutu.

— Lūk, kā! Es nezināju, ka bijuši arī tādi degun­radži. Bet kāpēc jūs domājat, ka tas nav Āfrikas?

— Paskatieties! Tam ir gara, brūna spalva, bet tro­pisko zemju degunradzis ir kails. Tā izmēri ir lielāki nekā pašreizējiem šās zīdītāju sugas pārstāvjiem. Priek­šējais rags milzīgs un sānos plakans.

Redzēdams, ka Kaštanovs un Papočkins izturas pret šo brīnumaino atgadījumu tik mierīgi, arī Borovojs no­mierinājās un ievaicājās:

— Bet kur tad ir jūsu nomedītais mamuts?

— Mēs taču nevarējām atvilkt to šurp! — Papočkins iesmējās. — Mēs to nošāvām diezgan tālu no šejienes, tundrā. Tur bija neliels četru galvu ganāmpulks, un mūsu ģeologs iztālēm tos noturēja par stāviem bazalta pakal­niem! Bet pēc tam šie vulkāniskie pakalni, mūs pārbiedē­dami, sāka pa tundru pastaigāties, ha-ha-hā! Jā, bet kur tad ir mūsu snuķis! Mēs atnesām tikai snuķi un asti. Vai tik suņi tos nav sabojājuši!

— Iesim pēc tiem!

Degunradzi fotografēja, mērīja un aprakstīja vairāk nekā trīs stundas, un tikai pēc tam pētnieki atģidās, ka laiks atpūsties. Brokastodami viņi atcerējās, ka trūkst vēl divu biedru, un sāka par to ilgo prombūtni uztrauk­ties.

— Ar šo sauli, kas mūžīgi stāv zenitā, pilnīgi zaudē laika sajūtu, — Borovojs ņurdēja. — Rīts, pusdiena, vakars — viss viens un tas pats! Diena liekas bezgalīga.

— Tā še patiešām ir bezgalīga, ja saule paliek vienā debess punktā, — Kaštanovs apstiprināja.

— Pagājušajā tā dēvētajā naktī gaisma tomēr pavājinājās, — aizrādīja meteorologs. — Kaut gan jūs sliecāties to izskaidrot ar biezāku miglu, es ap pusnakti izgāju no jurtas un ievēroju, ka migla nebija biezāka kā diena, tomēr šī dīvainā saule spīdēja daudz vājāk, un uz tās diska bija saskatāmi it kā tumši plankumi.

— Tas ir ļoti interesanti! — profesors iesaucās: — Kāpēc jūs mums par šo jauno savādo faktu neko neteicāt?

— Še jau no savādajiem faktiem nevar glābties! Un es arī vispirms gribēju pārbaudīt sevi, pirms to jums pastāstu. Šodien ap pusdienas laiku es atkal novēroju šo sajukušo spīdekli un pārliecinājos, ka tumšo plankumu vairs nav. Nodomāju, ka naktī esmu vienkārši kļūdījies.

— Es domāju, — sacīja Papočkins, — ka mūsu pla­nētu sistēmas centralajā ķermenī notikusi kaut kāda ka­tastrofa, kamēr mēs miglā ceļojam pa Nansena Zemi. Tāpēc saule 81. ziemeļu platuma grādā arī atrodas ze- nitā un spīd gan dienu, gan nakti.

— Iespējams, ka mūsu zeme pakāpeniski tā pagrie­zusies, ka tās ziemeļu polarais apgabals izrādījies pa­vērsts tieši pret sauli?

— Tas ir kaut kas nesaprotams, — Borovojs no­rūca. — Kā gan bez nopietniem satricinājumiem īsā laikā varēja notikt tik ievērojama zemes ass novirze?

— Miglā .starp ledājiem mēs šos satricinājumus va­rējām arī neievērot. Citādi es šo saules dīvaino stāvokli nevaru sev izskaidrot, — Kaštanovs pastāvēja pie sava.

— Bet kāpēc jūs domājat, ka šis .spīdeklis, kuru mēs tagad redzam, ir tas pats, ko pēdējo reizi redzējām Krievu kalnu grēdas virsotnē? — Borovojs jautāja.

— Kas tad tas cits var būt? — Papočkins brīnījās.

— Kāpēc nevar pieņemt tikpat pamatoti, ka mēness atkal sācis kvēlot vai ka mūsu planētu sistēmā nejauši ielidojis jauns pašspīdošs ķermenis un piesaistījis mūsu zemi par pavadoni? — meteorologs, noslēpumaini smai­dīdams, aizrādīja.

— Kāpēc nodoties dažādiem neticamiem secināju­miem! — Kaštanovs pārmeta. — Pastāv taču uz ģeolo­ģiskiem faktiem dibinātas hipotēzēs, ka mūsu zemes grie­šanās ass pārmainījusies. Ar to, piemēram, izskaidro ap­ledojumus dažos ģeoloģiskos periodos Indijā, Āfrikā, Austrālijā un Ķīnā un citu periodu subtropisko floru Franča Jozefa Zemē, Grenlandē un citur.

— Nestrīdos, jums tas labāk jāzina. Bet es šodien izmērīju šī spīdekļa leņķa radiu.su, un izrādījās, ka tas līdzinās 20 minūtēm, kad saules leņķa rādiuss, ka jūs, protams, zināt, līdzinās gandrīz 16 minūtēm.[8]

— Lūk, tas ir svarīgs fakts! — iesaucās pārsteigtais Kaštanovs.

— Un tad šī sarkanīgā gaisma dzeltenās vietā?

— Vai tas nav miglas iespaids? — piebilda Papoč­kins.

— Es pats tā domāju. Bet šodien izdevās redzēt šo spīdekli, kad migla kādu laiku bija pilnīgi izklīdusi. Disks tomēr bija iesarkans kā saulei, kad tā atrodas zemu pie apvāršņa un spīd caur daudz mitrākiem apakšējiem atmosfēras slāņiem vai smilšu vētras laikā.

— Jā, arī tas ir savādi!

— Un šie tumšie plankumi, kas zināmās stundās pa­vājina gaismu! Es šonakt pacentīšos arī to pārbaudīt. Ja tie atkārtosies, es būšu galīgi pārliecināts, ka virs mums neatrodas saule, bet kaut kas cits.

— Kur tad gan palikusi mūsu saule? — Papočkins satraukts ievaicājās.

— Kā es to lai zinu! Tas ir vēl viens loceklis neiz­protamo parādību virknē, kuru liecinieki mēs pēdējās die­nās esam kļuvuši.

— Jā, vesela virkne! — Kaštanovs domīgi noteica. — Milzīga ieplaka uz cietzemes, magneta adatas savādie rādījumi, atmosfēras spiediena neizprotamās pārmaiņas, siltais laiks uz 81. platuma grada — viss tas nav nejau­šība, spriežot pēc ledāju robežas un zaļojošās tundras. Mamuti un degunradži, kas pastaigājas tundrā, saule — ne saule zenitā dienu un nakti…

— Un es ticu, ka tas vēl nav viss. Lūk, beidzot nāk arī mūsu biedri un nes, par ko es varu derēt, uz ko vien vēlaties, vēl vienu savādu faktu.

Visi pietraucās kājās, vērdamies tālumā, kur jau va­rēja labi saskatīt divus cilvēkus, kas nesa kaut ko tumšu, garā kokā pakārtu. Papočkins uzlika uz spirta krāsniņas tējas trauku un sāka gatavot degunradža gaļas šašliku, pārējie aizsteidzās pretī nācējiem.

— Nu gan nomocījāmies! — Makšejevs paziņoja.

— Redzējām govis liti Vēršus, šāvām, bet iegu­vām tikai telēnu un stiep­jam to jau stundas trīs.

— Un savācām intere­santu tundras floru, gluži savdabīgu, es pat teiktu — izrakteņu, ja tik pats ne­būtu to plūcis! — piebilda Gromeko, kam uz muguras kūļajās piebāzta botāniskā soma.

Ēzdami un dzerdami tēju, Makšejevs un Grome­ko atstāstīja redzēto.

— Kilometrus desmit mūsu ceļā plētās tā pati tundra, tikai daudz sausāka nekā šeit. Tad tās augājs kļuva bagātāks, parādījās krūmi un pat nelieli koki…

— Polarais bērzs un polarais vītols, tikai jaunas su­gas, bet pēc tam arī vārga lapegle, — piebilda Gro­meko. — Atgadījās arī ziedoši augi, daļēji man pavisam sveši, daļēji dažādu pētnieku aprakstītie, kā Kanadas pēcterciarās (izrakteņu) floras pārstāvji.

— Beidzot mēs nonācām pie šauras, bet ļoti dziļas upītes, pār kuru nebija braslas, un devāmies tās teces virzienā. Koki sāka pārsniegt cilvēka augumu, krūmi starp tiem izveidoja biezokni, caur kuru bija grūti iz­lauzties. Tur mēs arī uzdūrāmies vēršu baram, kas bija ieradies dzert.

— Kādas sugas vēršiem? — Papočkins ieinteresējās.

— Tie drīzāk līdzinājās savvaļas jakiem, — Gromeko izlaboja. — Melni, ar garu spalvu, milzīgiem, resniem ragiem un kupri mugurā.

— Tādi izskatījās vērši, — Makšejevs turpināja, — bet pārējie dzīvnieki, acīm redzot govis, augumā bija nedaudz mazāki, ar tievākiem un īsākiem ragiem. Bez tam tur vēl bija arī daži telēni. Es cerēju sastapt tundrā tikai purva putnus un sīkus dzīvniekus un tāpēc paņēmu līdz skrošu bisi.

— Bet es bisi nemaz nepaņēmu

— Tāpēc ari nācās Šaut vienīgi uz telēnu ar rupjajiem renkuļiem, kas atradās patronsomā. Bars pazuda bie­zoknī, bet telēns iekrita upītē, no kurienes to izzvejojām un nobeidzām ar nazi.

— Telēns svēra krietnus piecdesmit kilogramus, bet stiept līdz apmetnei vajadzēja divpadsmit kilometrus. Tāpēc, lai nesamo atvieglotu, izgāzām iekšas, kaut gan zinājām, ka Semjons Semjonovičs nebūs ap­mierināts.

— Viņš jau dabūjis pietiekamu apmierinājumu! — Kaštanovs iesmējās. — Vai jūs arī zināt, kādu šašliku jūs tikko apēdāt?

— Kaut kāda polārā zaķa, vai ne? Nezinu, vai ir tāda suga?

— Nevis zaķa, bet degunradža un pat izrakteņa!

— Vē! Tātad jūs kaut kur mūžīgi sasalušajā tundrā[9]atradāt degunradža līķi un nolēmāt nogaršot desmitiem tūkstošiem gadu nogulējušos ga|u? — Gromeko brīnī­jās. — Būtu to zinājis, nebūtu ēdis. Tagad man kļūst nelabi.

— Bet šašliks bija garšīgs, tikai mazliet paciets, — Makšejevs noteica.

— Bet vai jūs zināt, — Papočkins savukārt iejautā­jās, — ka vakariņās mēs jūs pamielosim ar vārītu ma­muta snuķi?

— Nu, to jau pats velns vairs nevar saprast! — Gromeko uztraucās. — Vai tad jūs gribat mūs noindēt, vai? Izmēģināt, kā dažādi ģeoloģiskie sprāgoņi iedarbo­jas uz tagadējā cilvēka kuņģi?

Makšejevs, kas klaiņojumos pa Aļasku un Čukču zemi bija atradis šķebināties, sacīja:

— Es domāju, ka ziloņa snuķis ir gards ēdiens, bet mamuta snuķim jābūt pilnības kalngalam.

— Nē, es to neēdīšu! — Gromeko skaitās, — Es labāk uzcepšu teļa akniņas, tās vismaz ir svaigas.

Iztīksminājušies par savu biedru izbrīnu, pārējie tiem

beidzot pastāstīja dienās notikumus, parādīja nošauto degunradzi, mamuta snuķi, asti un spalvu kumšķi, un botāniķis nomierinājās. Viņš pat piedalījās izšķirt jau­tājumu, kā un ar ko izslavēto snuķi vārīt, un izņēma no kabatas dažas savvaļas ķiploka galviņas, ko bija atradis netālu no vēršu sastapšanas vietas.

— Sīs saknes būs laba piedeva snuķim, — viņš sa­cīja, — žēl, ka to atgadījās tik maz.

Vakariņodami nolēma palikt tai pašā vietā vēl vienu dienu, lai piecatā aizietu līdz nošautajam mamutam un atgādātu jurtā gaļu un ķermeņa daļas, kuras bija nepie­ciešams saglabāt.

— Tagad mēs varam nopietni apspriest, kurp un kā doties tālāk, — Kaštanovs pēc vakariņām ierosināja. — Mūsu izlūki tam devuši zināmu materialu. Bet sarunu laikā palīdzēsim zoologam iepreparēt degunradža un te­lēna galvaskausus, kurus paredzēts saglabāt. Jā, kādai sugai jūs telēnu pieskaitāt, Semjon Semjonovič?

— Ja es ar savām acīm nebūtu redzējis dzīvu ma­mutu un Sibirijas degunradzi, — zoologs atbildēja, — es teiktu, ka sastaptie vērši tuvi Tibetas jakiem. Bet tagad esmu gatavs domāt, ka tie būs pirmatnējie vērši, kas pazuduši no zemes virsmas kopā ar mamutiem un de­gunradžiem.