NEZINĀMO ZEMI MEKLĒJOT

Vēlu vakarā, kad vairs nenorietošā saule kā sarkana lode ritinājās pie ziemeļu apvāršņa, «Polārā zvaigzne» izbrauca no Beringa jūras šauruma Ledus okeānā.

Tālumā, rietumos, bija saredzams Āzijas ziemeļ­austrumu gals — Dežņeva rags, kura stāvajās nogāzēs sārtoja daudzie saules apspīdētie sniega lauki. Ceļotāji pēdējo reizi sveica neviesmīlīgo, neapdzīvoto krastu, kas tomēr bija viņu dzimtās zemes sastāvdaļa. Austrumos vieglā miglā varēja atšķirt jau aizmugurē palikušo Vel­sas prinča zemes ragu. Jūra priekšā bija gandrīz tīra no lediem. Pēdējā laikā plosījās dienvidu vēji, kas kopā ar silto straumi gar jūras šauruma Amerikas krastu ledus masas bija aizdzinuši uz ziemeļiem. Tie bija ļoti labvē­līgi apstākļi tālākajam braucienam.

Kad nākošā rītā mūsu ceļotāji uznāca uz klāja, zeme rietumos vairs nebija redzama. Austrumos zemi vēl varēja saskatīt. Tie bija Aļaskas krasti ar klinšaino Lisbjerna un Cerību ragu, kas ziemeļos norobežoja Kocebu līci.

Pūta ceļa vējš, un, atraisījusi buras, «Polārā zvaigzne» traucās pa viļņiem kā milzu kaija. Brīžiem ceļā gadījās ledus lauki un nelieli ledus kalni, kas, vēja dzīti, viegli šūpodamies, lēni peldēja uz ziemeļaustru­miem.

Kad Aļaskas krasti pie apvāršņa sāka pagaist, Mak­šejevs, stāvēdams pie borta kopā ar pārējiem, iesaucās:

— Paliec sveika, bijusī krievu zeme, amerikaņiem at­dāvinātais dārgums!

— Kā tā? — Borovojs izbrīnījās. — Cik es atceros, mūsu valdība šo drūmo zemi Savienotajām Valstīm pārdeva.

— Jā, pārdeva par septiņiem miljoniem dolāru. Bet vai jūs zināt, cik jeņķi no šīs drūmās zemes jau iegu­vuši?

— Nu, varbūt tikpat vai arī varbūt divreiz vairāk!

— Jūs rūgti maldāties! Zeltu vien viņi no Aļaskas izveduši par divsimt miljoniem dolāru. Bet bez zelta, kas arī pilnībā vēl nav izmantots, tur ir sudrabs, varš, alva un akmeņogles, ko tikko sāk iegūt. Bez tam zvērādas, lielie meži gar Jukonu. Būvē dzelzceļu, pa Jukonu brauc tvaikoņi.

— Nu, mums nav ko nožēlot! — aizrādīja Trucha­novs. — Pie mums arī Aļaska būtu palikusi tikpat pir­matnējā stāvoklī kā čukču zeme, kurā tāpat ir zelts un ogles, un zvērādas, tikai jēgas no tā visa nekādas.

— Līdz zināmam laikam, — pretojās Kaštanovs. — Patvaldība vispār nomāc Krievijas brīvu attīstību. Bet valdība mainīsies, un mēs varbūt sāksim strādāt gran­diozā mērogā, un tad arī Aļaska mums visai noderētu. Pārvaldot to un čukču zemi, mēs būtu noteicēji visa Klusā okeana ziemeļu daļā, un neviens amerikaņu plē- sonis neiedrošinātos tur iespiesties. Bet tagad viņi jūtas saimnieki Beringa jūrā un Ledus okeānā.

— Un pat čukču zemē! — Makšejevs sarūgtināts pie­bilda. — Viņi apgādā čukčus ar precēm un par spirtu iemaina zvērādas, valzirgu ilkņus, ādas.

Nākošā rītā zeme nebija redzama, un «Polārā zvaigzne» ar samazinātu ātrumu brauca pa jūru, kas šķita bezgalīga, neraugoties uz lediem, kas baltoja visur. Priekšā pie apvāršņa plētās bieza migla. Vējš bija mazi­nājies, bet brīžiem sniga biezs sniegs, un tad apvārsnis strauji sašaurinājās, bet kuģis palēnināja gaitu. Gaisa temperatūra bija tikai -f- 5°. Ap pusdienu parādījās saule un varēja noteikt platumu, kas izrādījās 70°3/ . Tā «Po­lārā zvaigzne», pateicoties ceļa vējam un gandrīz brī­vajai jūrai, trīsdesmit sešās stundās bija paguvusi no­braukt trešo daļu attāluma starp izeju no Beringa jūras šauruma un meklējamās zemes krastu.

Nākošajās divās dienās šie labvēlīgie apstākļi pietu­rējās, un ceļotāji jau atradās uz 73°39/ platuma. Bet ce­turtās dienas pavakarē, kopš viņi brauca pa Bofora jūru, ledi strauji sablīvējās, un kuģim jau vajadzēja lēnā gaitā lavēt šaurajās spraugās starp ledus laukiem.

Visā šajā ceļā viņi nebija sastapuši nevienu kuģi; acīm redzot valzivju zvejai vēl bija pārāk agrs gada­laiks. Kad tas noskaidrojās, Truchanovs paziņoja Mak- šejevam.

— Kā redzat, Jakov Grigorjevič, valzivju medniekus mēs nesastapām, un jums gribot negribot vajadzēs pa­likt uz «Polārās zvaigznes» kā mūsu viesim. Vai ari jūs varbūt atzīsiet par labāku piedalīties kamanu ekspedi­cijā, ja atradīsim meklējamo zemi?

— Lai jūsu sabiedrība būtu cik patīkam,a būdama, — Makšejevs atbildēja, — sēdēt pusgadu vai gadu uz kuģa starp ledājiem bez darba man būs grūti. Bet ekspedicija es labprāt piedalos un ceru, ka par mani nevajadzēs žē­loties. Esmu veikls slēpotājs un suņu braucējs un uzņē­mos kopā ar Igolkinu par tiem rūpēties. Varu gatavot arī ēdienu, veikt uzmērījumus, palīdzēt profesoram Kaštanovam ģeoloģiskajos pētījumos. Kā kalnu inženieris es kaut ko sajēdzu no ģeoloģijas.

— Tādā gadījumā uzskatu jautājumu par izšķirtu un loti priecājos, ka ekspedicijas sastāvs palielinājies ar enerģisku un pieredzi bagātu cilvēku, — Truchanovs no­beidza.

Makšejeva līdzdalības noteikumus nokārtoja ļoti ātri, bet vakarā viņš parādīja Kaštanovam atradnēs savākto Aļaskas un Čukču zemes kalnu iežu kolekciju.

Profesors to apskatīja ar lielu interesi un pārliecinā­jās par Makšejeva nopietno sagatavotību. Viņš varēja kļūt labs palīgs darbā.

Naktī nācās nostāvēt vairākas stundas uz vietas. Pil­nīgā bezvējā migla tā sabiezēja, ka pat aiz desmit soļiem nekas nebija saredzams, it kā viss būtu pienā iegrimis. «Polārā zvaigzne» bija apstājusies pie lielā ledus lauka, un visi, izņemot sardzes vīrus, mierīgi gulēja.

No rīta neliela ziemeļu vēja pūsmā migla sāka maz­liet izklīst un mutuļot. Sagatavojās turpināt braucienu. Drīz vējš pastiprinājās, uz dienvidiem dzītā migla pama­zām pazuda, ledus lauki iečabējās un arī sāka kustēties.

Priekšā atklājās diezgan brīva starpeja, un «Polārā zvaigzne» zem tvaika atkal devās uz ziemeļiem—zie­meļaustrumiem, bet lēnā gaitā, lai izvairītos sadurties 'ar lediem un rastu iespēju ātri apstāties vai pagriezties vēlamā virzienā.

Visu vakaru un līdz pusnaktij brauca gan lēnām, gan diezgan ātri. Bet tad saule, kas kopš pusdienas bija atkal spīdējusi, kaut arī ar pārtraukumiem, pie ziemeļu ap­vāršņa paslēpās miglas plīvuri, kas drīz sasniedza arī «Polāro zvaigzni». Sī nakts bija nemierīgāka par iepriekšējo. Pūta viegls ziemeļu vējš, ledus lauki kustē­jās, spiedās cits citam virsū, plaisāja un lūza. Mutuļainā migla neļāva saredzēt ceļu, lielāko tiesu nācās nostāvēt uz vietas un visu laiku uzmanīt, lai kuģi iespiestu starp lieliem ledājiem.

Pret rītu ziemeļu vējš pastiprinājās, izkliedēja miglu, toties ledi sāka strauji kustēties, un diena pagāja lielā sasprindzinājumā. Kapteinim vajadzēja pielietot visu prasmi, lai lēni virzītos uz priekšu, lavējot starp ledus laukiem, atkāpjoties, pagriežoties gan pa labi, gan pa kreisi. Matroži ar gariem ķekšiem stāvēja pie abiem bor­tiem, lai atgrūstu kuģi no uzmācīgajiem ledus gabaliem. Par laimi ledus lauku apmales jau bija stipri aplauzītas, ledus kalnu nebija, un vienīgi uz ledus laukiem vietām sablīvētās, smalkākās ledus grēdas sagādāja nopietnākas briesmas.

Naktī cīņā ar lediem vajadzēja piedalīties visiem pa­sažieriem, lai matrožiem dotu iespēju pēc kārtas atpūs­ties. Miglas nebija, pūta diezgan svaigs nords, un kuģis virzījās uz priekšu. No rīta pamanīja kaut kādu putnu baru aizlidojam uz ziemeļiem un divus lāčus pastaigā­joties pa lielu ledus gabalu kilometru no kuģa. Tās bija tuvas zemes pazīmes. Ap pusdienu noteiktais platums uzrādīja 75°12'5". Tātad, neraugoties uz lediem, «Po­lārā zvaigzne» trīs diennaktīs bija paguvusi pavirzīties uz ziemeļiem par 1°33'.

Kad ķapteinis atzīmēja kartē kuģa kursu, Truchanovs aizrādīja ekspedicijas locekļiem, kas pulcējās ap galdu.

— Līdz šim mums neparasti veicās! 1879. gadā «2a- neta», izbraukusi tāpat kā «Polārā zvaigzne» no Beringa jūras šauruma, visu vasaru cīnījās ledos, neaizklūdama pat līdz ziemeļu platuma 73. gradam, un septembra sā­kumā bija pilnīgi iespiesta ledos nedaudz uz ziemeļ­austrumiem no Vrangeļa salas. Bet mēs četrarpus dien­naktīs bez sevišķām grūtībām esam paguvuši aizkļūt aiz 75°.

Tagad zemi sasniegt var arī kājām, ja ledi mūsu braucienu pavisam pārtrauktu, — sacīja kapteinis. — Es domāju, ka nav atlicis vairāk par astoņdesmit vai simts kilometriem.

Загрузка...