Plutonija

JURAS PERIODA DABAS VALDNIEKI

Ierakuši laivas, ceļotāji devās augšup pa gultni, kurā ūdens vairs netecēja. Tomēr lielās pe|ķes un lipīgais māls vietām piespieda viņus izkāpt vienā vai otrā krastā. Gāja uzmanīgi, modri vērodami apkārtni un turot gatavībā bises, ja negaidot sastaptu laupītājus. Gultnes kreisajā pusē stiepās tas pats kosu, paparžu un palmu mežs, tur­pretim aiz citas pacēlās kaila iesarkano kāpu virkne.

Pēc kāda laika gājēji gultnē uzdūrās kaut kam tum­šam, ko pa dajai klāja sanestās smiltis un dūņas. Sa­vādo atradumu atraka. Viņu priekšā gulēja milzīga, melna skudra, kuras ķermenis sasniedza metra garumu, galva bija nedaudz mazāka kā cilvēkam, bet pirmsnāves cīņā sarautās kājas nobeidzās ar asiem nagiem.

— Lūk, juras perioda dabas valdnieki! — iesaucās Kaštanovs.

— Ja viņu kolonija jeb kopmītne tikpat apdzīvota kā skudru pūznis zemes virspusē, mums Sbūs darīšana ar tūkstošiem ienaidnieku, — Papočkins noteica.

— Jā, ar plēsīgiem, gudriem un nesaudzīgiem ienaid­niekiem, — piebilda Gromeko.

Šajā brīdī Ģenerālis, kas vilkās nopakaļus un šad tad nogūlās atpūsties, pienāca tuvāk. Ieraudzījis beigto skudru, viņš ņurdēdams nikni metās tai virsū.

— Ehē, pazini, brāl, vienu no tām, kas tevi sa­koda! — Makšejevs iesaucās, suni saturēdams.

Mazliet tālāk ceļā atgadījās otrs skudras līķis, bet pēc tam arī trešais. Acīm redzami lietus gāze bija pārstei­gusi dažas skudras vēl ceļā, un ūdens tās aiznesa.

— Šie melnie velni būs izmērcējuši un sabojājuši visas mūsu lietas! — Gromeko izmisis iesaucās. 1 .

— Jā, jāšaubās, vai tām būs pieticis prāta uzcelt telti un paglābties tajā ar visām mantām! — Papočkins pie­krita.

— Es domāju, ka viņas aizsniedza savu mītni pirms lietus gāzes, — Makšejevs aizrādīja. — Jāatceras, ka

viņas bija devušās ceļā daudz agrāk par mums bet mēs divās vietās vēl vairākas stundas at- pūtāmies.

Klusēdami nogāja vēl divus kilometrus. Aiz gult­nes mežs sāka paretināties, un taiā parādījās daudz taku. Uz smilšu grēdām, sevišķi ieplakās starp tām, biia jau redzams augājs: zāļu kumšķi, sūnas, kosas.

Pēkšņi Makšejevs ap­stājās un norādīja saviem ceļabiedriem uz ieleju §tarp divām kāpu grēdām, kur

smiltis kustējās divi tumši stāvi, gan vilkdami, gan vel­dami kādu baltu lodi.

— Skudras?

— Acīm redzot! Ko gan viņas velk? Mums nekā apaļa un balta nebija.

— Atradušas kādu citu laupījumu.

— Vai mēs viņām to neatņemsim?

— Nē, labāk paslēpsimies un tad sekosim to pēdās, kas mūs novedīs pie skudru pūžņa.

— Tikai turiet Ģenerāli, lai tas viņām neuzbrūk.

Ceļotāji atgāja mazliet atpakaļ un paslēpās mežmalā.

Drīz aiz krūmiem ielejas mutē parādījās skudras, velda­mas pa smiltīm lielu, baltu olveidīgu priekšmetu.

— Vai tiešām šo skudru olas tik lielas? — Makšejevs iejautājās.

— Nē, tā drīzāk ir kādas lidojošas ķirzakas ola, ko tās nozagušas un veļ uz savu mītni, — sacīja Papočkins.

— Kā jūs domājat, vai šo ķirzaku olas ir ēdamas?

— Kāpēc ne? Ēd taču bruņurupuču olas, par ko ne­ēst ķirzakas olu?

— Tas jāiegaumē, — aizrādīja Gromeko. — Patla­ban, ievērojot mūsu pieticīgo pārtiku un nepieciešamību taupīt patronas, olu kultenis nebūtu peļams.

— Tik lielai olai vajadzīga panna, kādas mums nav.

— Iztiksim arī ar mazāku! Iesitīsim olai vienā pusē

caurumu, sajauksim ar nūjiņu baltumu un dzeltenumu, piebērsim sāli un uzliesim uz pannas, cik vajadzīgs.

— Bet mums jau vispār nav pannas. Skudras mūsu virtuvi aizvākušas.

— Es to pavisam piemirsu. Bet vai nevar pagatavot pannu no olas čaumalas — uzmanīgi nogriezt olas augš­galu un tajā cept?

— Ar ko? Mums nav sviesta.

— Ir iguanodona tauki.

Kamēr mednieki apmainījās ar šīm kulinarajām iece­rēm, skudras bija aizvēlušas olu līdz gultnes krastam un šaubās apstājās, jo krasts bija kraujš. Nomest olu no kraujas bija viegli, un mīkstajās smiltīs tā arī nesaplīstu, bet pacelt to tikpat stāvā otrā krastā skudrām šķita pārāk grūts, uzdevums.

Kukaiņi tikām skraidīja ap olu un gar krauju, kusti­nādami taustekļus un ar tiem viens otru aizskardami, acīm redzot apspriezdamies.

Tad viens norāpās gultnē, apskatīja pretējo krastu, nostāvēja pie tā it kā pārdomās, beidzot aizskrēja gar to, bieži apstādamies un krauju vērodams.

Soļus piecdesmit tālāk viņš atrada mazāk stāvu vietu, kas tam likās piemērota olas nolaišanai. Un viņš sāka to iekārtot, strādādams ar priekškājām un žokļiem, atplēz- dams zemes gabalus un aizvilkdams tos sāņus.

Otrai skudrai, kas bija palikusi sardzē pie olas, ap­nika gaidīt, arī tā norāpās gultnē un aizskrēja pa biedres pēdām, kuru aizslēpa krasta līkums.

— Vai skudru pamesto olu neaiznest? — Gromeko ierosināja.

Sākumā šis priekšlikums patika, bet tad sāka šaubī­ties.

Pirmkārt, viņas var mūs ievērot, otrkārt, atstāto olu neatradušas, viņas sāks to visapkārt meklēt, un mēs ne­varēsim tām sekot, bet slēpsimies krūmos un pazaudēsim laiku, — aizrādīja Kaštanovs, botaniķa ierosinājumu no­raidīdams.

Bet šajā mirklī Papočkins pamanīja tajā pašā ielejā starp smilšu grēdām vēl vienu skudru pāri, kas vēla otru olu.

— Tagad jūsu iebildums neaiztikt pirmo olu atkrīt, — viņš sacīja.

— Nu, tad čakli pie darba!

Makšejevs un Gromeko pārskrēja pāri gultnei, divatā pacēla olu, kas bija pusmetru caurmērā, un pārnesa to savā slēpnī mežmalā.

Tad Makšejevs ar roku uzmanīgi izdzēsa gultnē kāju pēdas, kas skudrām, ja tās bija tik gudras, varēja norādīt, kur ola palikusi.

Drīz parādījās abas skudras, kas skrēja pēc atstātā ieguvuma. Atgriezušās krastā un olu neatradušas, tās sāka skraidīt uz priekšu un atpakaļ, pieskrēja viena pie otras, kustināja taustekjus un, kā redzams, bija samul­sušās.

šajā brīdī ielejas mutē parādījās skudras, kas vēla otru olu. Tās ieraudzījušas, pirmās metās pretī un, acīm redzot pārliecinātas, ka otrās nolaupījušas viņu ieguvumu, mēģināja to atņemt.

Sākās plūkšanās: skudras izslējās četrās pakaļkājās, priekšējo pāri paceldamas un žokļiem cenzdamās iekos- ties savas pretinieces kaklā un to pārkost. Cīņas kar­stumā viens pāris pievirzījās gultnes krastam un novēlās no kraujas. Kritienā viena skudra atradās uz otras, iz­lietoja izdevīgo mirkli un gandrīz atkoda sāncensei galvu.

Pretinieci pametusi, skudra aizskrēja palīgā cīņā nogurušajai biedrei. Divatā viņas ātri pieveica ienaid- nieci un aizvēla olu pie gultnes. '

Ceļotāji ar lielu interesi sekoja cīņai, bet nekādi ne­varēja noteikt, kurš skudru pāris guva virsroku, jo visi šie kukaiņi bija gluži līdzīgi.

Uzvarējušās skudras apstājās gultnes krastā, ap­spriedās, novēla olu gultnē un sāka to velt augšā.

Vairākās vietās, kur pretējais krasts viņām likās ze­māks, tās apstājās un mēģināja uzcelt olu augšā. Tomēr viņu nagi nebija pietiekami spēcīgi, lai iespiestos cietajā čaumalā, ola viņu ķepās izslīdēja un krita atpakaļ.

Sasniegušas vietu, kur gultnes krastā bija izkārpīta noeja, skudras to pamanīja un mēģināja olu uzvelt, at­balstot to ar saviem ķermeņiem.

Tas viņām izdevās, un viņas aizvēla olu tālāk pa taku, kas aizstiepās meža dziļumā. Spriežot pēc šī skudru pāra rīcības, varēja secināt, ka uzvarējušas otrās gķudras.

Tagad vajadzēja sekot pa taku skudrām. Taču nezi­not, cik vēl tālu būs jāiet, vispirms vajadzēja sadalīt skudrām atņemto olu. To nest bija smagi, bet velt pa mežu neērti. Tāpēc smiltīs izrāka bedri, ātri sakūra uguni, izcepa visu olu cietu un sadalīja, bet no čaumalas izgata­voja vairākus traukus un pannas.

Pēc vakariņām ceļotāji pa labi iemītu, bet šauru un neērtu taku iegāja meža dziļumā. Metru augstumā no zemes kosu zari bija tā sapinušies, ka nācās līst līšus vai iet vismaz salīkušiem: acīm redzot šo taku lietoja tikai skudras.

Pēc pusstundas mežs sāka paretināties. Skudru taka bieži sadalījās divās, to krustoja citas takas, un Makše- jevam vajadzēja uzmanīgi izsekot olas pēdas, kamēr Kaš­tanovs pēc acumēra uzmeta ienaidnieku apdzīvotā apvi­dus karti.

— Savādi, ka mēs līdz šim mežā neesam sastapuši nevienu skudru, — sacīja Kaštanovs.

— Viņām droši vien ir noteiktas stundas atpūtai un miegam, bet citi dzīvnieki nedrīkst skudru pūznim tu­voties.

Bet tad priekšā parādījās plaša gaismas sprauga. Mežs acīm redzot beidzās, bet klajumā aiz tā varēja būt skudru pūznis. Tāpēc vajadzēja divtik uzmanīties. Zoo­logs un botāniķis ar Ģenerāli apstājās, bet Kaštanovs un Makšejevs devās izlūkot.

Aizgājuši līdz meža malai, viņi apstājās pēdējo koku aizsegā un sāka pārlūkot apkārtni. Mežu nomainīja plašs klajums, patiesībā pamesta vieta bez kādiem augiem. Tikai šur tur slējās apgrauzti stiebri. Šī tuksnesīgā kla­juma vidū netālu no mežmalas pacēlās milzīgs, plakans, konisks pakalns, kuru veidoja cits uz cita sakrauti koku stumbri metru divdesmit augstumā un vairāk par simts metriem caurmērā.

Ar binokļa palīdzību varēja atšķirt, ka stumbri nebija sasviesti nekārtībā, bet pēc zināmas sistēmas, veidojot sarežģītu, kaut gan rupju būvi. Daudzās vietās dažādā augstumā melnoja ieeju spraugas, taču skudru neredzēja. Tās katrā ziņā gulēja.

Tuksnesīgo klajumu no visām pusēm apņēma mežs, augstienes un kāpas, un skudras bija tā vienīgie saim­nieki. Klajuma rietumu daļā gar kapu pakaji acīm redzot tecēja strauts, spriežot pēc zāles un krūmu zaļās joslas, kas krasi atdalījās pret dzeltenajām smiltīm.