Plutonija

LEJUP PA MAKŠEJEVA UPI

Abas laivas ātri slīdēja lejup pa tumšo ūdeni, kas, viegli šļakstēdams, traucās uz dienvidiem starp zemiem krastiem, kur sazarojās polārā vītola svaigām lapiņām klātie krūmiņi. Krastos abās pusēs izplētās tā pati līdzenā tundra ar staipīgajiem krūmiem un joprojām pūta ceļa vējš, ko ceļotāji tagad bija pareizi noteikuši par zie­meli, kas traucās no aukstās atveres, no planētas ārējās virsmas tās iekšējā, siltajā dobumā. Joprojām mutu­ļoja migla, gan aizsegdama, gan atsegdama sarkanīgo spīdekli, kas nekustīgi stāvēja zenitā. Temperatūra sa­sniedza -1-12°, un migla brīžiem pārvērtās smalkā lietū, kas tomēr ātri pārstāja.

Laivas peldēja ar astoņu kilometru ātrumu stundā. Sēdētāji pie stūres izdarīja topogrāfiskās atzīmes, ne­aizmirstot nevienu upītes līkumu. Nobraukuši divdesmit piecus kilometrus, ceļotāji apstājās naktsguļai.

Neliela pastaiga krastā apliecināja, ka krūmi tundrā pastiepušies un šur tur tiem piejaukusies zema lapegle kopā iar vītolu un bērzu, veidojot nelielas, bet ļoti biezas birzītes. Starp krūmiem bija iemītas šauras takas, kas noveda pie upes krasta, un tās acīm redzot izlietoja dzīv­nieki, lai padzertos.

Nakti pirmo reizi pavadīja teltī un bez guļam­maisiem.

— Šī mūžīgā gaisma, — guļai kārtodamies, sacīja Makšejevs, — galīgi sajauc mūsu ierašas un priekšsta­tus. Saki — rīts, pusdiena, vakars, skaties savā pulk­stenī, bet saule visu laiku stāv zenitā un silda vienādi, it kā par mūsu terminoloģiju zobodamās.

Nakts, vai, pareizāk sakot, atpūtas laiks, pagāja mierīgi.

Nākošajā dienā nobrauca piecdesmit kilometru un ap­stājās agri, lai upītes malā veiktu lielāku ekskursiju. Upītes krastus tagad jau klāja augsti krūmi un atsevišķi koki, kas veidoja zaļas sienas, pilnīgi norobežojot ceļo­tāju redzes loku.

Pēc pusdienas Gromeko palika pie telts vākt augus, Makšejevs un Ģenerālis devās uz rietumiem, bet Kaš­tanovs un Papočkins uz austrumiem, izmantodami zvēru takas, iemītas caur krūmu biezokni, kas jau pārsniedza cilvēka augumu. Vietām uz zemes bija redzamas da­žādu dzīvnieku pēdas, starp kurām zoologs pazina ma­muta, degunradža, lielu un mazu divnadžu un viena liela viennadža pēdas. Šad tad atgadījās dažāda lieluma plē­soņu mīksto ķetnu nospiedumi. Dažus tos aplūkodami, abi pētnieki juta, ka pa viņu mugurām pārskrēja saltas trīsas. Šīs pēdas bija apmēram divdesmit centimetru garas, bet nagi, ar ko beidzās pirksti, bija iespiedušies zemē līdz četriem centimetriem. Pēc pēdu veida zoologs secināja, ka tās pieder milzīga lieluma lācim.

— Tās droši vien ir alu lācis, mamuta laika biedrs, — aizrādīja Kaštanovs. — Tas ir vislielākais no visiem mums pazīstamajiem šīs dzimtas pārstāvjiem.

— Bet vai alu cilvēkus tas nemedī? — Papočkins ap­vaicājās.

— Šad tad ir atrasti alu cilvēka apstrādāti šī lāča kauli, nagi un zobi, — ģeologs atbildēja. — Bet es ne­zinu, vai ir atrasti arī lāča apstrādāti šī cilvēka kauli un galvaskausi.

— Katrā gadījumā visdrošākais ar to labāk nesa- stapties.

— Nesastapties ar tik interesantu zvēru?! Mūsu senči tos noveica, bruņojušies vienīgi ar rungām un akmens cirvjiem, bet mēs ar modernām bisēm un sprāg­stošām lodēm to bīsimies? Tas būtu kauns! …

Attālāk no upes krasta pētnieki iznāca plašā meža klajumā ar biezu, bet īsu zāli, kurā ņirbēja dažādas puķes.

Apstājušies mežmalas krāmos, ceļotāji ieraudzīja, ka klajumā atsevišķi un baros ganās dažādi zīdītāji, starp kuriem tūlīt varēja pazīt zemes virsū nozudušas sugas: še bija melnie pirmatnējie vērši ar milzīgiem ragiem un kupriem, milzu brieži ar attiecīgu izmēru ragiem, nelieli savvaļas zirgi ar plušķainu spalvu, niecīgu asti un īsām krēpēm. Degunradžu pāris bija iebāzis galvas krūmos, bet vairāki mamuti stāvēja nelielā bariņā un taktī šūpoja galvas un snuķus, acīm redzot atgaiņādami uzmācīgos kukaiņus. Pēdējie, sevišķi odi, dunduri un knišļi, jau bija parādījušies diezgan daudz.

Noskatījušies «dzīvo pārakmeņojumu»[14] ganību mie­rīgajā ainavā, Kaštanovs un Papočkins nolēma pieiet tuvāk, lai dažus dzīvniekus nofotografētu. Gar mežmali viņi vispirms tīšus aizzagās pie vēršu grupas, pēc tam pie abiem degunradžiem, kurus nofotografēja, tiem ro- taļājoties, neveikli lēkājot vienam gar otru. Degunradži krustoja savus ragus kā milzu zobenus, ar stabiem lī­dzīgajām kājām mīdīja zāli un izplēsa zemi.

Bija pienākusi kārta mamutiem, kas stāvēja tuvāk klajuma vidum. Bet, pirms mednieki paguva piezagties tiem pietiekami tuvu, klajuma pretējā galā, kur ganījās brieži, izcēlās apjukums: dzīvnieki pēkšņi pacēla galvas, ieklausījās un tūlīt metās bēgt, acīm redzot kāda ne­redzama, bet neapšaubāmi bīstama ienaidnieka sabiedēti. Brieži paskrēja garām mamutiem, kas savukārt satrau­cās un, snuķus izslējuši, smagiem soļiem metās pro­jām. Kā brieži, tā mamuti skrēja tieši medniekiem virsū slēpnī.

— Kad brieži būs simt soļu no mums, šaujiet uz priekšējo, — Kaštanovs steidzīgi aizrādīja. — Kad viņi mirkli apstāsies, es tos nofotografēšu, bet pēc tam arī iz­šaušu, citādi mūs var samīdīt.

Papočkins sagatavoja bisi, un, kad priekšējais mil­zīgais briedis augsti paceltu galvu un trauksmaini pie­pūstām nāsīm pieskrēja pietiekami tuvu, atskanēja šā­viens. Krūtīs ievainotais briedis visā sparā nokrita ceļos,

bet pārējie, cits uz cita spiezdamies, galvas izstiepuši, barā apstājās.

Šajā brīdī Kaštanovs paguva šo interesanto grupu nofotografēt, pasniedza aparatu zoologam un savukārt izšāva uz citu briedi, kas viņam bija pagriezis kreisos sānus. Dzīvnieks palēcās uz priekšu un sabruka zemē, pārējie strauji pagriezās pa labi un aizskrēja gar mež­malu.

Tikām bija klāt aiz briežiem skrejošie mamuti un ap­stājās abu mednieku upuru priekšā. Papočkins bija pa­guvis pielādēt abas bises, bet Kaštanovs mamuta baru uzņēma.

— Vai šaut? — zoologs uztraukumā drebošā balsī jautāja.

— Kāpēc? Gaļas krājuma mums tagad diezgan, bet mamutus mēs jau izpētījām tundrā. Šausim tikai tad, ja tie metīsies uz mums.

Dzīvnieki turpināja stāvēt uz vietas, vicinādami snu­ķus un it kā savā starpā apspriezdamies. Viņu bija seši, to skaitā divi pusaudži ar nelieliem ilkņiem un īsāku spalvu. Mazufi drīz nomierinājās un sāka viens ar otru rotaļāties un draiskoties ap vecajiem, kas brīžiem trauksmīgi ierēcās. Beidzot vecais tēviņš pagriezās pa labi un viss pulks sekoja tam gar klajuma malu, kurā vēl bija palikuši tikai abi degunradži.

— Kas gan šos mierīgos zāles ēdājus sabiedēja? — Kaštanovs iejautājās. — Vai tiešām alu lācis?

— Vai kāds vēl briesmīgāks izrakteņu dzīvnieks no jūsu paleontoloģiskās zvērnīcas!

— Kas to zin? Bet es domāju, ka mēs labāk neiesim uz klajuma viņu galu, jo zvērs var uzbrukt mums no biezokņa tik pēkšņi, ka mēs nepagūsim pat izšaut.

—• Nu, tad ķersimies pie briežiem. Tie jāizmērī, jāno­dīrā un jānogādā pie laivām.

Mednieku nošautie brieži piederēja pie milzeņu sugas, kas jau sen bija izzudusi no zemes virsas, kur tie tāpat bija bijuši mamuta, pirmatnējā un alu lāča laikabiedri.

Nodīrājuši abas ādas, mednieki atcirta mazākā brieža pakaļkājas un, smagi apkrāvušies, vilkās uz upīti, cerē­dami vēlreiz atgriezties pēc gaļas, ja viņu biedri izrādī­sies mazāk laimīgi un ja nezināmais plēsonis, kas droši vien klaiņoja klajuma tuvumā, viņiem vēl kaut ko atstās.