Plutonija

ATGRIEŠANĀS

Pēc stundas ceļotāji jau brauca pa līci, kas bija pār­vērties netīrā peļķē. Viņi apbrauca zemes ragu un pa­griezās uz austrumiem gar vienmuļīgo, zemo krastu ar stāvo meža sienu. Viņi čakli airēja, lai drīzāk sasniegtu .saldūdeni, kur pēc visām pēdējo divu dienu grūtībām un uztraukumiem varēja cerēt atpūsties un izgulēties.

Šī steiga tomēr netraucēia braucienu pārtraukt, lai kādā vietā pludmalē pamedītu pamanītos iguanodonus.

Nākošajā dienā braucienu turpināja ar to pašu skubu un pret vakaru aizsniedza kļūmīgo vietu Skudru upītes grīvā, to pašu, kur atradās sadedzinātais skudru pūznis. Še bija smilšaina pludmale un saldūdens, bet tālāk tik izdevīgas vietas apmetnei nebija.

Apstājās naktsguļai, ko netraucēja nekādi piedzīvo­jumi.

Pagaja vēl viena diena, braucot uz austrumiem pari līcim starp salām, kas Austrumu jūru atdalīja no Rie­tumu jūras.

Šoreiz izvēlējās ceļu ziemeļu krasta tuvumā, lai no­teiktu gultnes stāvokli upei, kas izrādījās ievērojami lielāka par Makšejeva upi, bet acīm redzot ar līdzīgu raksturu. Tās zemos krastus klāja nepārtraukts mežs, kas sniedzās līdz ūdenim un nebija atstājis ne pēdu ze­mes apmetnei. Vajadzēja apmierināties ar sausu pārtiku un pusdienot laivās.

Pēcpusdienas atpūtā Papočkins kaut ko iedomājās un nekavējās pateikt biedriem.

— Mēs patlaban atrodamies pie jūras ziemeļu krasta, vai ne? — viņš līksmi iesaucās.

— Protams! — Kaštanovs atbildēja.

— Tad arī turēsimies pie tā līdz pat Makšejeva upes grīvai: tā mēs izvairīsimies no bīstamā pārbrauciena pāri jūrai.

— Bet mēs taču posāmies rūpīgi izpētīt dienvidu krastu uz austrumiem no mūsu pirmās apskates vietas?— Gromeko aizrādīja.

— Vai mums nav laiks padomāt par atpakaļceļu uz ledājiem? — zoologs turpināja.

— Kāpēc tik ātri?

— Tāpēc ka ceļš augšup pa upi prasa trīs vai četras reizes vairāk laika nekā lejup. Visu laiku jābrauc, airējot pret straumi.

— Kas par to! Mums laika diezgan.

— Ne pārāk daudz. Augusts tuvojas beigām. Šīs jū­ras krastos droši vien valda mūžīga vasara, bet tur, ziemeļos, ledāja tuvumā, bez šaubām, ir arī ziema. Ja mēs vēlu dosimies atpakaļceļā, mēs riskējam, ka mūs var pār­steigt sals, un tad vairs nevarēsim braukt pa upi, ko pār­klās ledus, bet vilksimies kājām pa sniegu.

— Bez slēpēm un silta apģērba! — piebilda Makše­jevs.

— Šis apsvērums, protams, ir ļoti svarīgs, un tas jāievēro, — Kaštanovs aizrādīja. — Tomēr vēl viena nedēja, ko mēs veltītu jūras dienvidu krasta apskatei, atpakaļceļam atlikušo laiku ievērojami nesamazinātu.

— Ir vēl viens apsvērums. — Papočkins uzstāja. — Visas mūsu ekskursijas jūras dienvidu krastā uzdū­rušās grūtībām un šķēršļiem, kas saistās ar skudrām. Grūti apšaubīt, ka citās dienvidu krasta vietās arī nav šo kaitīgo kukaiņu. Cīņa ar tiem prasa lielus patronu krājumus, un tie mums vairs nav pārāk prāvi. Tie jā­glabā medībām un aizsardzībai pret plēsoņiem atpakaļ­ceļā.

— Un beidzot, — Gromeko viņu atbalstīja, — šajās trīs vai četrās dienās, ko varam ziedot tālākam braucie­nam uz austrumiem, mēs jūras dienvidu krastā diezin vai atradīsim kaut ko jaunu. Mēs jau redzējām, ka tajā pusē lielā platībā stiepjas masivās augstienes stāvās kraujas, bet no Sātana vulkānā virsotnes mēs neredzē­jām neko citu kā tikai melnu tuksnesi.

— Labākā gadījumā atradīsim vēl vienu upīti un tās iztekā vēl vienu vulkānu puduri, kas mūs atkal pamielos ar kādiem pārsteigumiem! — piebilda Papočkins, kas vēl nebija savas likstas aizmirsis. — Divas reizes mēs izglā­bāmies tikai aiz brīnumiem. Vai būtu prātīgi vēlreiz pār­baudīt likteni?

— Tātad, kā es redzu, esmu palicis viens pats. — sacīja Kaštanovs. — Trīs aizstāv atgriešanos, un viņu argumenti ir ļoti pamatoti. Vajadzēs padoties saprāta balsij.

— Tātad tagad mēs brauksim gar ziemeļu krastu? — Gromeko ievaicājās.

— Protams, ja jau mēs nolēmām pārtraukt pētīt dienvidu krastu.

— Tādā gadījumā saldūdens jāpaņem tūlīt, jo nav zināms, vai šodien mēs pagūsim aizbraukt līdz Makše­jeva upes grīvai, bet mums nav ne jausmas, vai sasto­pama vēl kāda tuvāka upīte.

Piepildījuši abus skārda traukus ar ūdeni prāvās upītes grīvā, ko nosauca par Gromeko upi, ceļotāji tur­pināja braukt starp tās deltas sērēm un salām, cenzda­mies neatvirzīties ,no ziemeļu krasta. Šis krasts bija tāda pati zemiene kā ap Makšejeva upītes grīvu, trūka tikai smilšainās pludmales, un meža un niedru biezoknis aiz­sniedzās līdz pašam ūdenim. Salas pamazām paretinā­jis, tad pazuda, un krasts sāka jūtami nosliegties uz zie­meļiem. Pretī šai vietai dienvidu krastā sākās smilšu kāpu apvidus. Tālumā bija saskatāms Sātana vulkānā puduris, kas vēl arvien turpināja izmest diezgan biezus dūmus, kuri aizsedza šo apvāršņa daļu.

Braucienu atdzīvināja kukaiņi, kas laidelējās virs ūdens un zaļās sienas; brīžiem mazas lidojošās ķirzakas medīja spāres, krietnā attālumā no krasta virs jūras spo­guļa parādījās pleziozauru galvas. Krasta tuvumā ūdens bija ļoti sekls, un laivas laiku pa laikam tikko neskāra dibenu.

Vietām niedru zaļajā sienā, kas apjoza mežu, bija iemītas platas takas, īsti zaļi gaiteņi, ka kurām droši vien nāca dzert dažādas zālēdājas un plēsīgās ķirza­kas, kas mita biezoknī.

Nākošā dienā ceļotāji jau pirms pusdienas piebrauca .pie Makšejeva upes grīvas, kuru viegli pazina pēc pašu uzceltās piramīdas.

Še pavadīja gandrīz diennakti, lai izdarītu pēdējos novērojumus jūras krastā, upītes grīvā sazvejotu un sa­žāvētu zivis, salabotu laivas un plostu ilgajam braucie­nam pa upi augšup.

Šis brauciens veicās visai lēni. Ar airiem vajadzēja strādāt bez pārtraukuma, atpūtai, ēšanai un miegam at­vēlot visīsāko laiku.

Diennaktī paguva nobraukt tikai trīsdesmit — četr­desmit kilometru atkarībā no straumes ātruma.

Braucienu aizkavēja arī piedzīvojumi ar ķirzakām un plēsīgajiem un zālēdājiem zīdītājiem, jo, taupīdami pat­ronas, ceļotāji šāva tikai svaigas gaļas ieguvei vai uz­brukuma gadījumā.

Šī brauciena pirmajās nedēļās daba sevišķas pārmai­ņas neuzrādīja. Bet tālāk, sākoties mērena klimata lapu mežiem, izrādījās, ka lapas kokos jau nodzeltējušas un nokritušas, un, jo tālāk uz ziemeļiem, jo vairāk atgadījās šādu jau lapas zaudējušu koku.

Arī laiks pārmainījās: kaut gan Plutons vēl arvien stivēja zeniti, to arvien biežāk aizsedza biezi mākoņi, pūta salts ziemelis un nereti smidzināja sīks rudens lie­tus. Atstarpās, kad debesis noskaidrojās, atkal kļuva karsts, tomēr vidējā temperatūra arvien vairāk un vairāk pazeminājās.

Nelāgais laiks ar stipriem lietiem un saltu pretvēju arvien biežāk kavēja braucienu un to pat pārtrauca. Va­jadzēja paslēpties telti un sasildīties pie ugunskura. Pa­bijuši vairākus mēnešus ļoti siltā un sausā klimatā, ceļo­tāji pret aukstumu un mitrumu bija kļuvuši daudz jutī­gāki.

Josla, kur mita mamuti, garspalvainie degunradži, milzu brieži un pirmatnējie vērši, ceļotāji jau sastapa ziemas sākumu. Temperatūra turējās ap nulli un augstāk pacēlās tikai reti, skaidrā laikā. Taču debesis lielāko tiesu pilnīgi aizsedza biezu mākoņu plīvuris, brīžiem kaisot sniegu. Pūta auksts ziemeļu vējš. Līdz ar to ūdens upītē sāka strauji samazināties, bet tās šauro gultni jau iero­bežoja ledus apmales. No ledus segas brīvs palika tikai upītes vidus, kur straume bija ātrāka. Varēja paredzēt, ka pēc dažām dienām brauciens pa upi būs jāpārtrauc. Plosts, kas savienoja un atviegloja laivas, šaurās gult­nes dēļ bija pamests jau agrāk. Smagi piekrautās laivas lēni sekoja viena otrai pa straujo upīti, un kustības āt­rums samazinājās līdz piecpadsmit — divdesmit kilomet­riem dienā.

Bet līdz pakalnam ar jurtu vēl atlika vairāk par simts kilometriem.

Krastmalas mežos un klajumos gulēja plāna sniega sega.