Plutonija

VULKĀNA PAMOŠANĀS

Pēc dažām sekundēm atskanēja apdullinošs grāviens, it kā kalns pāršķeltos daļās vai uzlidotu gaisā. Mākonis brāzās lejup pa nogāzi, baismīgi pieaugdams un pār- vērsdamies violeti melnā mākonī vai veselā mākoņu sienā, kas mutuļoja, jaucās, savijās, žilbinošu zibeņu ap­mirdzēti. šī siena traucās pa nogāzi vilciena ātrumā, un * pēc dažām minūtēm tās gals jau atradās pie vulkānā pa­kājes, bet augšējā mala mutuļodama pacēlās daudz aug­stāk par tā virsotni.

— Tas pilnīgi atgādina Kailā kalna briesmīgo izvir­dumu Martinikas salā, kas 1902. gada maijā iznīcināja Sen-Pjeras pilsētu ar tās divdesmit septiņiem tūkstošiem iedzīvotāju dažās minūtēs! — iesaucās Kaštanovs. — Tas ir tā dēvētais karstais jeb svelmainais mākonis, kas sastāv no saspiestiem un pārkarsētiem ūdens tvaikiem un gāzēm un, pārpildīts karstiem pelniem, nes sev līdzi ne vien sīkus akmeņus, bet arī milzīgus akmens bluķus.

— Mūsu laime, ka mākonis nevirzījās uz ezeru, bet uz otru pusi, citādi mūs piemeklētu Sen-Pjeras iedzīvo­tāju liktenis, — Gromeko aizrādīja.

— Jā, acīm redzot tas izraudzījās to pašu robu kra­tera malā, pa kuru arī mēs iekļuvām, un tāpēc devās uz dienvidaustrumiem, pēdējās lavas straumes virzienā.

— Kas būs tālāk? — Makšejevs jautāja.

— Šie svelmainie mākoņi pēc zināma laika var at­kārtoties — pēc stundas vai divām, — bet tad parādīsies lava.

— Vai nākošais mākonis nevar doties citādā virzienā nekā pirmais, piemēram, uz mums?

— Ja drausmīgajā sprādzienā, kas pavadīja pirmā mākoņa izplūdumu no kratera, tā malas neizmainījās, tad arī pārējie mākoņi drīzāk saglabās pirmā virzienu. Pretējā gadījumā tie dosies pa jaunu ceļu.

— Tātad var plūst arī uz mūsu pusi?

— Protams, bet pagaidām cerēsim, ka tas nenotiks, un tikām mēs še esam puslīdz drošībā.

Sarunas laikā mākonis izklīzdams bija aizsedzis ievē­rojamu kalna nogāzes rietumu daļu, bet virzīiās uz leju jau lēnāk un galvenām kārtām cēlās augšup. Visi trīs ce­ļotāji stāvēja klusēdami, vērojot baismo un lielisko skatu.

Un piepeši aiz vulkānā pakājei tuvākā pakalna kores parādījās Papočkins. Viņš skrēja klupdams krizdams, bez cepures, matiem plīvojot, lēkdams pār klinšu bluķiem, kas tam aizšķērsoja ceļu. Viņa biedri metās tam pretī, apbērdami jautājumiem. Bet viņš no ātrā skrējiena un uztraukuma bija tā aizelsies, ka nevarēja parunāt.

Tikai atgulies koku ēnā pie ezera un izdzēris vairā­kas krūzītes aukstas tējas, viņš atguvās un iesāka savu stāstu:

— Neraugoties uz jūsu pārliecinājumiem, es nolēmu doties pēc bises uz vulkānu, kas man nemaz nelikās tik draudīgs. Es cerēju, ka bise palikusi vienā no atpūtas vietām, kur apstājāmies turpceļā, vai sliktākā gadījumā vulkānā virsotnē. Nogaidīju, kamēr jūs cieši aizmiegat, un ap desmitiem, viegli ģērbies, aizgāju, paņēmis līdzi tikai dažus zāļu stiebrus. Pirmajā atpūtas vietā bises ne­bija, bet, tā ka vulkāns savu darbību nepastiprināja, līdu tālāk. Bet bises nebija arī otrajā atpūtas vietā. Es jau biju uzkāpis stipri augstu, un līdz virsotnei atlika ne vairāk par puskilometru. Nolādētais vulkāns vēl arvien vāji kūpēja, un atgriezties negribējās.

Es jau tuvojos robam *kratera malā, un man likās, ka redzu savu bisi pieslietu lavas bluķim simts soju uz priekšu, kad pēkšņi atskanēja spēcīgs grāviens un no kra­tera izsvieda dūmu mutuli, kas pacēlās pret debesīm. Es šaubās apstājos. Iet tālāk bija jau bīstami, bet atgriez­ties netikās, kad līdz bisei bija tik tuvu. Bet no augšas krītošie sīkie .akmeņi un dubļu pikas manu neziņu iz­gaisināja. Tie bira ap mani kā krusa, un viena pika tā satrieca plecu, ka es iekliedzos. Iespējams, ka tā man sasitusi krietnu zilumu — es ar pūlēm kustinu roku. Katru mirkli varēja sagaidīt jaunu sprādzienu un sakarsētu akmeņu krusu. Metos lejā, cik vien ātri pa nelīdzeno ceļu bija iespējams paskriet. Pēc puskilometra atskanēja otrs sprādziens, pēc kura vulkānā virsotne ietinās dūmos. Gaisa brāzma aiznesa man cepuri, ap mani atkal sāka krist akmeņi, un es skrēju un skrēju. Pēdējais briesmīgais sprādziens, kad es atrados netālu no piekājes, visā sparā notrieca mani zemē, un es tikko neizmežcrīiu roku. Pie­cēlies es ieraudzīju šo baigo mākoni un pēdējiem spēkiem atkal metos skriet, baidīdamies, ka tas mani panāks un nosmacēs.

— Jā, jūs esat laimīgi izglābies no lielām bries­mām! — Kaštanovs noteica, kad zoologs bija beidzis savu stāstu.

— Un par sodu savai stūrgalvībai pazaudējāt cepuri uin esat piekusis kā smagā ormaņa zirgs, — piebilda Gromeko.

— Priecāsimies, ka mūsu biedrs atgriezies, un ap- spriedīsimies, ko darīt tālāk, — aizrādīja Makšejevs. *

— Jāaiziet tālāk no šī baismīgā vulkānā! — Papoč­kins iesaucās.

— Vai tad jūs esat spējīgs iet? Jūs vēl nepaguvāt at­pūsties no vakarējā gājiena un pievienojāt tam jaunu. Liecieties gulēt, stundas divas mēs varam nogaidīt.

— Bet vai nebūtu labākais tiešām atiet no vulkānā tā­lāk, kaut vai divus trīs kilometrus? — Makšejevs ieteica. — Tā tuvums kļūst bīstams, bet mēs atrodamies- tieši vulkānā piekājē.

Šīm domām pievienojās arī Gromeko. Nolēma atiet melnajā tuksnesī pie aizas malas, kur ezera ieplaka pār­gāja strauta ielejā. No šīs vietas varēja novērot vulkānā izvirduma tālāko gaitu. Piepildīja skārda trauku ar ūdeni, paņēma plecos sēru un pārtiku. Divus sēra maisus saiņu veidā pielaikoja Ģenerālim, kas sākumā pretojās un mē­ģināja smago kravu nomest, bet tad samierinājās un lē­nām klunkuroja blakām cilvēkiem, nemēģinādams skrai­delēt apkārt un meklēt kādu medījumu.

No ezera ieplakas pa pazemiem pakāpieniem uzkāpa melnā tuksneša līdzenumā, pa kuru nogāja apmēram di­vus kilometrus un apstājās vietā, kur aiza paplašinājās ielejā. Izvirdums it kā bija rimis, pirmais svelmainais mākonis bija jau izklīdis, kalna virsotne bija no dūmu plī­vura atbrīvojusies, un virs kratera pacēlās vairs tikai tievs melnu dūmu stabs. Aplūkojis vulkānu binoklī, Kašta­novs ievērojia, ka tā virsotnē pirmā sprādziena laikā bija notikušas zināmas pārmaiņas: kratera mala austrumu pusē bija pazeminājusies, un virsotne likās stūreniski nošķelta.

Novietojušies ap sēra maisiem kailajā tuksnesī, visi ceļotāji pamazām aizsnaudās. Tā pagāja stundas trīs, kad atkal briesmīgs grāviens pamodināja gulētājus un pievērsa viņu skatienus vulkanam. No kratera atkal bija izlauzies posta vēstnesis mākonis un traucās lejup pa no­gāzi, bet šoreiz tieši uz' ziemeļaustrumiem, uz ezera

ieplaku. Kaštanovs pēc pulksteņa sekoja mākonim, kas tāpat kā pirmais izauga par augstu un platu sienu violeti pelēkā krāsā. Četrās minūtēs pēc sprādziena siena jau bija uzvirzījusies ezeram un paslēpa to novērotāju ska­tieniem.

— Mākonis virzās ātrvilciena gaitā, ap sešdesmit kilo­metru stundā! — iesaucās Kaštanovs.

— Kāda laime, ka mēs aizgājām no turienes!

— Jā, mākoņa ceļš izmainījās par astoņdesmit grā­diem iepretī pirmajam virzienam, acīm redzot kratera malu izpostīšanas dēļ.

— Bet kas būtu noticis, ja mēs paliktu pie ezera? — Papočkins apjautājās.

— Pamatojoties uz novērojumiem, kurus izdarījusi Francijas Zinātņu akadēmijas rīkotā ekspedicija, lai iz­pētītu Kailo kalnu Martinikā, varu sacīt, ka mēs pārkar­sēto tvaiku un pelnu atmosfērā, kas ir mākoņa galvenā masa, būtu apdedzināti un noslāpēti vai arī nosisti ar akmeņiem, ko pārpilnībā nes līdzi mākonis. Tas pat četrus līdz sešus kubikmetrus lielus bluķus aiznes vairākus kilo­metrus no vulkānā. Savā ceļā mākonis iznīcina visus dzīvniekus un augus, un aiz viņa paliek tikai tuksnesis — karstu pelnu, lielu un mazu akmeņu, apdegušu koku un nomelnējušu līķu josla.

— Kas varēja notikt ar ezeru?

— To piepildīja karsti pelni un akmeņi, ezers izgāja no krastiem un pārvērta strautu, kas no tā iztek, netīrā, karstā, bet droši vien īslaicīgā straumē.

Tikām svelmainais mākonis pārbrāza ezera ieplakai un pacēlās virs melnā tuksneša kilometrus divus no ce­ļotājiem. Neraugoties uz šādu attālumu, cilvēki sajuta mākoņa dvingaino elpu, kas līdzīgi spēcīgam un karstam viesulim piespieda viņus mesties pie zemes un aizsegt sejas rokām un apģērba gabaliem. Tā viņi, sviedriem no- plūzdami, nogulēja apmēram pusstundu, kamēr iestājās atmosfēras līdzsvars.

Pacēluši galvas, viņi ieraudzīja virs tuksneša garu un augstu, baltu un pelēku tvaika sienu, kas aizstiepās vēl desmit kilometru tālāk no tās vietas, kur viņi atradās, un pacēlās pusotra tūkstoša metru augstumā. Gaiss vēl arvien bija -karsts un smacīgs.

— Dosimies labāk ar veselu ādu tālāk no šī briesmīgā vulkānā! — Gromeko iesaucās. — Kas zina, vai tas ne­domā nākošo lādiņu raidīt tieši uz mūsu pusi?

— Jā, mēs jau izbaudījām, cik grūti kļuva elpot divus kilometrus no mākoņa malas. Var iedomāties, kā mēs justos tā skāvienos!

Savākuši savas mantas, ceļotāji devās pa tuksnesi uz ziemeļiem, pamazām tuvodamies upītes ielejai, kurā viņi gribēja nokāpt pirmajā izdevīgajā vietā. Bet, kad tie sa­sniedza ielejas krastu un paskatījās lejā, izrādījās, ka mierīgais, tīrais strautiņš bija pārvērties brāzmainā, ne­tīri baltā straumē, kas bija izgājusi no krastiem un tra­kulīgi traucās pa ieleju, iznīcinādama savos krastos augāju.

— Vai vērts doties lejā? — Kaštanovs jautāja bied­riem. — Iet pa līdzenu tuksnesi vieglāk nekā pa ieleju ar smilšainu dibenu, bet dzert netīrumiem pārpildīto strauta ūdeni tagad nevar.

Visi piekrita turpināt ceļu pa tuksnesi un doties pie strauta ielejas lejgalā, kur nogāzes bija ar gravām iz­grauztas. Viņi gāja netālu no kraujas malas un laiku pa laikam piegāja pie tās paskatīties lejā. Vētrainā straume dažas stundas pēc izvirduma jau sāka kristies un drīz pilnīgi izsīka. Bija redzama tikai tukšā gultne, ar saknēm izgāzti koki, izrauti krūmi, zemei piespiesta un netīri baltām dūņām apmesta zāle.

— Vulkāns mums atriebjas par tajā nozagto sēru! — Makšejevs jokoja. — Tas iznīcina strautu, lai mūs nomo­cītu slāpēs.

— Jā, ar ūdeni tagad mums būs slikti, — Gromeko aizrādīja. — Mūsu krājums jāglabā, līdz atradīsim citu avotu skudru pūžņa apkaimē.

— Un tas var traucēt nekavējoties aplenkt skudru pūzni.

Neraugoties uz smago kravu un melnā tuksneša ver­smaino tveici, ceļotāji veica strauju pārgājienu un apstā­jās naktsguļai, tikai nokāpuši ielejā netālu no masivās augstienes izejas un no skudru pūžņa. Kaštanovs un Makšejevs devās izlūkot un rūpīgi iepazīties ar savu ienaidnieku cietoksni. Viņi uzkāpa tuksneša klajumā un devās uz austrumiem gar kraujas malu, no kurienes skudru pūzni varēja labi pārredzēt.

Pūznis izskatījās kā milzīgs, no sausiem stumbriem un zariem sakrauts pakalns un sastāvēja no veselas stāvu virknes. Zemes augstumā atradās galvenās ieejas, pa vienai katrā debess pusē, ne visai augstas, bet tik platas, ka pa tām blakām varēja ieiet četras vai piecas skudras. Šajās ejās notika nepārtraukta kustība: citas skudras iz­nāca veseliem bariem, dodamās uz dažādām pusēm mek­lēt barību, citas atgriezās pāros vai vienas un vilka koku stumbrus, zarus, dzīvus un beigtus kukaiņus, kāpu­rus, kūniņas, niedru stiebrus, ar kuriem pazuda cietokšņa iekšienē. Augšējos stāvos tāpat melnoja spraugas da­žādā augstumā un dažādās vietās. Bet tās acīm redzot kalpoja tikai gaisa pievadei un varbūt ienaidnieka uz­brukuma gadījumā arī aizstāvju iznākšanai. Tās bija šaurākas un zemākas par galvenajām ieejām, tā ka pa tām varēja ieiet tikai viena skudra aiz otras. Šajās sprau­gās laiku pa laikam arī parādījās skudras, kas skraidīja pa skudru pūžņa pakāpieniem, droši vien aplūkodamas, vai viss kārtībā.

— Vai šī spraugu bagātība netraucē mūsu nodomu? — Makšejevs jautāja. — Ja gaisa kustība skudru pūznī būs pārāk brīva, sēra gāze ātri izklīdīs un pietiekami neie­darbosies.

— Sēra gāze ir smagāka, un tā izspiedīs gaisu tikai pakāpeniski, — Kaštanovs atbildēja. — Bez tam skudru pūžņa svarīgākās telpas — kāpuru, kūniņu, olu un ba­rības krājumu noliktavas — droši vien atrodas dziļāk, varbūt zemē izraktās kamerās. Sēra gāze sākumā ieplū­dīs šajās dzijākajās vietās, bet tikai pēc tam sāks izplatī­ties augšējos stāvos. Daļu spraugu varēsim arī noslēgt, ja redzēsim, ka velkme pārāk stipra.

— Bet vai augšējās nenovietot degošu sēru?

— Tā var aizdedzināt visu skudru pūzni. Mums taču nav nekādu ugunsdrošu paliktņu — plātņu, cepamo pannu vai kā cita, un sēru vajadzētu novietot tieši uz sausā koka.

— Var izlietot iguanodona olas čaumalu, no kā paga­tavoti mūsu pagaidu šķīvji un bļoda.

— To ir pavisam pieci, bet spraugu daudz vairāk.

— Šodien jāpamēģina sameklēt vēl viena vai divas olas, tad varēs pagatavot vēl desmit trauku sēra dedzinā­šanai.

— Tā ir ideja! Līdz vakaram mums vēl daudz laika, sarīkosim ekskursiju smiltājā, no kurienes skudras velk olas.

Pabeiguši skudru pūžņa apskati, Makšejevs un Kaš­tanovs atgriezās apmetnē un pastāstīja par savu nodomu biedriem.

Visi labprāt piekrita nākošā dienā doties smilšu kāpās pēc olām, kamēr Makšejevs un Kaštanovs sasmalcinās sēru.