Dzīvoklis bez numura

22

Jau otrais gads pazemē. Ērikā maz kas palicis no kādreizējā jaunekļa. Iekrituši vaigi, acīs drudžains spī­dums, plaksti nervozi raustījās. Viņam tagad pastāvīgi nācās lietot acenes, bet tas daudz nelīdzēja. Acis bieži sāpēja, sevišķi grūti bija panest spilgto spuldzes gaismu. Naktī sausais, smacējošais klepus reizēm neļāva gulēt. Jānim Ēriks par to nebilda ne vārda, jo zināja, ka tas tūdaļ gribēs viņu nomainīt. Bet to nedrīkstēja pielaist — tagad tik daudz ko darīt, kadru maz, un, kamēr dabūs vietnieku, paies mēneši.

Brīžiem atkal bija nepanesami grūti, uzmācās neat­vairāma tieksme atraut dzīvokļa durvis un izskriet laukā.

Bet viņš nekur nedrīkstēja rādīties. Uz ārpasauli bija tikai viens ceļš — radio. Neredzamie viļņi nesa Ērikam ziņas par miljoniem cilvēku likteņu, radioviļņi atšūpoja Urālu rūpnīcas motoru dūkoņu, kas dobji atbalsojās milzīgajos cehos, šie viļņi atšūpoja smieklus un asaras, cilvēku ciešanas un laimi, lielās dzīves spraigo elpu. Viļņi no Maskavas — dižās pilsētas, kur domāja arī par viņu, Ēriku Krapovski, — deva ticību un spēku izturēt.

Pēc tam Ēriks ilgi gulēja un mēģināja aizstāt īste­nību ar sapņiem. Viņš domās staigāja pa Rīgas ielām. Sausais sniegs čirkst zem pazolēm, zili dūmi stāvus sle­jas dzidrajā, saltajā gaisā, tik viegli un patīkami elpot. Viņš apsēžas uz sola Ziedoņa dārzā. Palēkdamies tuvo­jas kāds zvirbulis un ar savām mazajām, melnajām ačelēm raugās uz viņa tukšo roku. Garām steidzas cil­vēki, visdažādākie cilvēki, lieli un mazi, nobēdājušies un vienaldzīgi, sievietes ar lakatiņiem, vīrieši ar platmalēm galvā, bērni ar skolas somām uz muguras — cilvēki, cil­vēki, pēc kuru sabiedrības viņš tā ilgojas. Un starp tiem arī Skaidrīte . . .

Un, ja viņš nesatiks to Ziedoņa dārzā, viņš ies tālāk, kamēr atradīs. Viņš krustām šķērsām izstaigās šo lielo pilsētu, kur tūkstošiem namu slēpj tūkstošiem cilvēku. Vienā no šīm mājām, varbūt tai ķieģeļu celtnē ar dau­dzajiem skursteņiem vai arī tai mazajā Pārdaugavas mājelē, kuras logi noputējuši no garāmbraucošo vilcienu dūmiem, kaut kur taču dzīvo Skaidrīte . . . Viņš to atra­dīs, noteikti atradīs!

Tai pašā laikā, kad Ēriks, novilcis pēdējo uzsaukumu, beidzot apgūlās, Skaidrīte piecēlās. Viņa patiešām dzī­voja mazā mājelē, tikai ne Pārdaugavā, bet Mīlgrāvī. Jau agrā rītā tanī ielauzās upes trokšņi — zvejnieku motorlaivu tarkšķi, prāmja zvans un tvaikoņu sirēnu kaucieni. Šajā gadā, ko meitene bija pavadījusi pie Kurenberga darba biedra, viņa bija iemācījusies atšķirt šīs skaņas — vācu kara kuģiem tās bija citādas, grie­zīgākas nekā tirdzniecības tvaikoņiem. Kad tuvumā val­dīja klusums, līdz šejienei atlidoja ostas celtņu signāli, cementfabrikas klinkerkrāšņu nepārtrauktā dunoņa. Tā

neapklusa pat naktī, jo fašisti ar pilnu jaudu ražoja betona bunkurus. Apaļi, zemi, drūmi, ar četrām šaurām spraugām ložmetēju stobriem — šie bunkuri bija izkai­sīti visur, no Tālajiem Ziemeļiem līdz Melnajai jūrai, un visur tie krita uzbrūkošās Sarkanās Armijas rokās.

Tāpat kailiem stilbiem, tikai uzmetusi plecos mēteli, Skaidrīte aizskrēja uz šķūnīti pēc malkas. Tumsā zvī­ļoja Daugavas rāmie ūdeņi. Tagad tie bija melni un spīdīgi, dienā — brūni un nespodri. Nekā ievērojama tur nebija. Taču Skaidrīte mīlēja savu upi, un doma vien, ka tajā šūpojas vācu zemūdenes, sāpināja.

Iepriekšējā vakarā viņas saimnieks, kā parasti, bija izlicis nakts āķus. Gandrīz katrs mīlgrāvietis tādā veidā mēģināja dabūt savā katlā kaut ko barojošāku. Pārliek­damās pār ūdeni, Skaidrīte nodrebēja no aukstuma. Caur kurpju plānajām pazolēm juta sasalušo zemi, caur plāno drānu spiedās upes un tuvās jūras valgais dzes­trums. Citu pēc citas viņa pārcilāja auklas un vīlusies ielaida tās atpakaļ. Žēl! Tā gribējās pārsteigt biedru ar gardu mielastu, un, godīgi sakot, arī pati jau sen nebija kārtīgi paēdusi.

Nenovilkusi mēteli, jo istabas termometrs rādīja ti­kai dažus grādus virs nulles, meitene iekurināja uguni. Malku aizvietoja satrunējuša kuģa dēlīši, kurus saim­nieks ik dienas nesa no rūpnīcas. Lai taupītu kurināmo, Skaidrīte čuguna katlu ar kartupeļiem iebāza krāsnī. Kamēr tie vārījās, viņa uzposa dzīvokli, lai biedram, pārnākot no nakts maiņas, nebūtu vēl jāņemas ar mājas darbiem.

Autobuss aizveda Skaidrīti tieši līdz avīžu kioskam. Sākās kārtējā darba diena, kādu aizritējis jau gandrīz četri simti. Pirmajās nedēļās meitene uztraucās, katrā pircējā redzēja špiku. Dzirdot paroles vārdus, ikreiz pamira sirds un tikai ar piepūli izdevās vienaldzīgi un vēsi pasniegt uzsaukumus. Bija tā, it kā viņa atrastos pastāvīgā ielenkumā, vientuļā salā, kurai apkārt bango naidīga jūra. Pēdējā laikā šī briesmu sajūta bija mazi­nājusies un tai vietā stājusies gaišā apziņa, ka viņa pa­līdz izplatīt tautā patiesības vārdus.

Ar mājiņas saimnieku Skaidrīte sadzīvoja itin labi. Vakaros mēdza pārrunāt pēdējās ziņas par Sarkanās

Armijas uzvarām, kopā priecāties par partizāņu panā­kumiem, kopā uztraukties par fašistu jauniem varas darbiem. Pēc tam viņa ilgi nespēja aizmigt. Nezin kāpēc viņa šādās reizēs vienmēr atcerējās Ēriku. Ko gan tas dara, kur atrodas? Arī Kurenbergs nezināja to pateikt. Bet Skaidrīte bija pārliecināta, ka draugs dzīvs, ka viņa to satiks, tiklīdz okupanti būs padzīti. Tā jautājums par personīgo laimi saplūda ar cīņu par kopējo laimi, un tieši tas iedvesa ticību nākotnei. Tikai žēl, ka Ēriks, kas palīdzējis viņai kļūt par kaujinieci, neredz tagad viņu, jauno Skaidrīti, kas vairs nebēg no esesiešu virsnieka, bet gestapo deguna priekšā mierīgi un dros­mīgi veic atbildīgu darbu . . .

Ierastām kustībām Skaidrīte atslēdza kiosku, atvēra logu un aizdedzināja petrolejas lampu. Ierastā kārtībā izklāja uz letes raibos vācu žurnālus un laikrakstus un, gaidot avīžu puiku, apsēdās savā vietā, no kurienes va­rēja pārredzēt visu ielu.

Jau no tālienes viņa ieraudzīja veco sieviņu, ko bija parasts dēvēt par «partijas māmuļu»,un sataustīja kaktā paslēpto tirgus somu. Tieši tādu pašu somu vecīte no­vietoja uz letes, kad meklēja naudu, lai samaksātu par ilustrēto žurnālu «Die Woche». Pagriezusi kioskam muguru, viņa izlikās neievērojam, ka Skaidrīte aizstājās priekšā gaismai un veikli apmainīja somas. To pie la­bākās gribas nepamanītu arī nejauši gājēji, jo iela bija tumša, kioska logs mazs un tirgus somas patiešām ļoti līdzīgas.

—- Naudas nepietiek, — beidzot pateica vecā pircēja.

Vai jūs nevarētu paglabāt šo žurnālu? Atnākšu pēc trim dienām.

— Labi, gaidīšu, — atbildēja Skaidrīte.

Vairāk viņas nekad nerunāja. Kurenbergs jau pašā sākumā bija brīdinājis Skaidrīti, ka konspirācija necie­šot liekvārdību. Meitene paklausīja bez iebildumiem. Un tomēr tā gribējās apjautāties vecītei, kāpēc somā blakus uzsaukumiem gandrīz vienmēr atrodas kāda sviestmaize, ābols un reiz — tas bija tieši Skaidrītes divdesmitajā dzimšanas dienā — pat pīrāgs ar ievārījumu.

Kad spiestuves zēns ar divriteni atveda jaunākos dienas laikrakstus, Skaidrīte aizslēdza kiosku, lai, neviena netraucēta, sakārtotu avīzes. Divdesmit «Tēvijas», ievīstījusi katrā pa pieciem uzsaukumiem, viņa nolika plauktā. Tā, tagad biedri varēja nākt.

Lūk, jau tuvojas pirmais. Skaidrīte nezināja, kā sauc šo plecīgo vīrieti, kas ziemu un vasaru staigāja brezenta vējjakā, tikai nojauta, ka viņš strādā ostā.

— Vai šodien avīzē kaut kas jauns? — tas jautāja.

— Skatoties, kas jūs interesē, — arī miegā meitene nesajauktu paroles vārdus.

— Tikai labas ziņas.

Saņēmis «Tēviju», viņš to noglabāja krūšu kabatā un, draudzīgi uzsmaidījis Skaidrītei, sparīgi aizsoļoja.

Ziemas dienas ir īsas. Skaidrīte jau atkal bija iede­dzinājusi petrolejas lampu, bet plauktā joprojām gulēja vientuļa «Tēvija». Ieradušies visi biedri, tikai pēdējais kā nenāca, tā nenāca. Trūka viņas pastāvīgā pircēja, viena no tiem, kuriem meitene arī bez paroles būtu iz­sniegusi uzsaukumus.

Šis šoferis bieži piebrauca ar smago mašīnu un strauji bremzēja pie paša kioska. Motoru viņš nekad neizslēdza, taču pie letes mēdza kavēties ilgāk nekā pā­rējie. Viņš bija vienīgais, kas šad tad patērzēja ar Skaid­rīti, apjautājās par dzīvi, pat pastāstīja par strādnieku noskaņojumu savā rūpnīcā.

Meitene sāka uztraukties. Drīz vajadzēs slēgt kiosku, bet no šofera ne vēsts. Ko tagad? Atstāt šeit uzsauku­mus līdz rītam nedrīkstēja, tad jau labāk ņemt tos uz mājām. Bet viņa taču bija gribējusi šodien pēc darba apraudzīt māti, aprunāties ar Nadeždu . . . Nekā nevar darīt, apciemojums jāatliek!

Skaidrīte jau bija novākusi no letes visus žurnālus, kad aiz stūra iznira kravas mašīna. Ieraudzījusi savā priekšā šofera pazīstamo seju, meitene saprata, ka visu laiku bija bažījusies par tā likteni.

— Mūsu rūpnīcā naktī atklāja lielu sabotāžu, — uz­traukti paskaidroja šoferis, — četras stundas mūs prati­nāja, labi, ka vispār tiku . . .

Skaidrītei šī ziņa sagādāja trīskāršu prieku — tātad strādnieki atkal devuši vācu kara mašīnai triecienu, ne­viens no biedriem nav iekritis un viņa pati tagad varēja ar mierīgu sirdsapziņu aizslēgt kiosku un doties pie māj- niekiem.

Skaidrīte parasti izvēlējās ceļu pa Valdemāra ielu. Viņa pat neapzinājās, ka to dara Ērika ietekmē — vi­ņam šī platā gatve ar īpatnējiem, laika putekļu klāta­jiem namiem, kurus rotāja dīvaini tornīši, statujas un bareljefi, patika daudz vairāk nekā Brīvības iela. Bul­vāra stūrī molberta priekšā tupēja gleznotājs un, vadī­dams ar zili nosalušiem pirkstiem otu, atveidoja uz audekla Mākslas akadēmijas gotisko daili. Tagad ieeja tās gaišajās zālēs viņam bija liegta. Te atradās okupantu iestāde, bet mākslas studenti mitinājās šaurās pagraba telpās. Skaidrīte saprata gleznotāja mīlu uz dzimto Rīgu, bet nesaprata, kā cilvēks tādos laikos var ņemties ar idiliskām ainavām.

Viņa tīšām apmeta mazu līkumu. Te, uz Bastejkalna tiltiņa, viņa kādreiz tika stāvējusi kopā ar Ēriku. Toreiz no kokiem pie katras vēja brāzmas raisījās pēdējās la­pas, tagad apsarmotie zari bija gluži kaili, kanālu sedza ledus.

Skaidrīte iegriezās vecpilsētā, kur bija piedzimusi un uzaugusi. Decembra vakara krēsla sabiezēja arvien vai­rāk. Nevarēja vairs saredzēt Pulvertorņa mūros iestrē­gušās akmens bumbas, tikai jumta cepure vēl tvēra pē­dējo nedrošo gaismu. Ik solis pa šauro ieliņu labirintu bija saistīts ar atmiņām par Ēriku. Te viņai bija paslī­dējusi kāja un Ēriks pirmo reizi satvēris viņu savās ro­kās; šajā namā viņš to bija ievilcis, kad pēkšņi uznāca lietus, — atsizdamies pret zemo dzegu, šalcošais ūdens izveidoja durvīs sudrabainu pavedienu aizkaru, bet viņi apskāvušies sēdēja uz nodilušām akmens kāpnēm un ilgi neievēroja, ka ārā sen jau atkal spīd saule.

Taču Skaidrīte nedzīvoja atmiņās vien. Viņa ne mirkli neaizmirsa šodienu un pagrīdes darbu. Gada laikā meitenei bija kļuvis par paradumu uzmanīt savus ceļus. Lai pārliecinātos, vai kāds neseko, viņa arī tagad gāja nevis tieši pa drūzmaino Smilšu ielu, bet izvēlējās tālāku ceļu. Klusajā Torņa ielā Skaidrīte apstājās, kā sasie­dama kurpju auklu, un neuzkrītoši paskatījās pāri ple­cam — neviena! Ienirstot pilsētas senajā valnī izcirsta­jos Zviedru vārtos, viņa satrūkās. Tur, atspiedies pret velves gaišo šūnakmeni, rēgojās kāds nekustīgs stāvs. Tā bija sieviete . . . Pie mēteļa atloka blāvoja fosfores- cējoša kaija, zobos gailēja cigarete, pretī sitās lēta. izšķērdīgi laistīta odekolona smarža. Gurdenā, bezcerīgā stāja liecināja, ka tā jau kuru vakaru nāk šurp.

Skaidrīte iznāca uz liela laukuma, kur bruģis skaļi atbalsoja soļus. Pāri, gandrīz saplūstot ar tumšajām de­besīm, slējās Doma baznīcas smagnējais tornis. Te 18. novembrī bija atradusies tribīne, no kuras Ostlandes varasvīriem vajadzēja pieņemt pašu organizēto pretpa- domju demonstrāciju. Bumba, ko nezināmi varoņi bija paslēpuši zem tribīnes, diemžēl sprāga par agru, bet arī tāpat skaļi apliecināja latviešu darba tautas īstās jūtas.

Lūk, Doma muzeja sarkanais ķieģeļu mūris ar pilsē­tas ģerboni un nesaprotamu uzrakstu latīņu valodā. Tas notika te — aušīga meitene toreiz aicināja savu mīļoto braukt pie partizāņiem. Pie partizāņiem Skaidrīte nebija tikusi un tomēr nokļuvusi tur, kur gribēja, — kur cil­vēki cīnās un uzvar . . . Varbūt, ja pēc kara atkal gadī­sies kopā ar Ēriku iegriezties šai muzejā, blakus bronzas lielgabaliem, ar kuriem rīdzinieki kādreiz sargājuši savu pilsētu no poļu un zviedru iebrucējiem, būs izstādīti arī uzsaukumi ar lozungu «Nāvi vācu okupantiem!» . . .