Dzīvoklis bez numura

23

Jau kāpņu telpās Skaidrīte izdzirdēja mātes balsi:

— Donat, liekas, tur kāds pie durvīm. Ej paskaties! Tuvojās šļūcoši soļi, nograbēja ķēde, tad atskanēja

priecīgs izsauciens:

— Elli, Elli, Skaidrīte atnākusi!

Aizmirstot ārsta norādījumus, vecā Svempa piecēlās no gultas, bet pēc dažiem soļiem bija spiesta atsēsties krēslā.

— Nāc nu, meitiņ, nobučo māti . . . Cik tu liela un skaista esi kļuvusi! Pat pazīt vairs nevar… Mums te viss pa vecam, tikai man tās kājas tādas švakas.

— Apgulies, māmiņ, tagad es esmu mājās. Pasaki tikai, kas jādara . . .

Izmazgājusi veļu un savedusi dzīvoklīti priekšzīmīgā kārtībā, — pat tēvoča pīpe netika aizmirsta, — Skaidrīte uzvārīja kafiju. Tas bija iegansts, lai izvilktu no somas ciemkukuli.

— Bet, meitiņ, kāpēc tu pati neēd? Tev taču garšo aknu desa.

— Kā tu uzminēji, kāds man aizdars? — brīnījās Skaidrīte, jo vēl nebija paguvusi izvīstīt no papīra šorīt saņemto maizes riku.

Elize kaut kā izgrozījās — meita taču nedrīkstēja zināt, ka viņa pati ir sūtītāja. Daugavietis bija stingri piekodinājis neļaut Skaidrītei neko noprast, un Svempa pakļāvās bez iebildumiem. Tomēr cik grūti nācās no meitas slēpt bažas par tās bīstamajām gaitām. Un, kad Skaidrīte atvadījās, viņa nenocietās:

— Esi piesardzīga, meitiņ!

— Kas tad man? — bezbēdīgi atbildēja meitene un jau zvanīja pie kaimiņu durvīm.

Apciemodama māti, viņa allaž iegriezās pie vecākās draudzenes, jo tā bija vienīgā, kas zināja par viņas mīlu uz Ēriku.

Mirkli vēlāk dzīvoklī bez numura atskanēja Nadeždas iedarbinātais brīdinājuma signāls.

Nebalsināta ķieģeļu velve. No tās nokarājas simt sveču spuldze, kas savā gaismas lokā ietver visu pagrabu. Asā, uzmācīgā iespiedkrāsas smarža. Sarkani zvērojoša čuguna krāsns. Uz gultas Gorkija «Manas uni­versitātes» ar īpatnēju lasāmzīmi — no matrača izvilktu salmu. Nespodri blāvoši svina burti kastēs, saliktajās rindkopās, Ērika rokā.

Labu brīdi Daugavietis vēroja sadugušo muguru. Nervozās, saraustītās kustības liecināja par Ērika nogu rumu. Reizēm roka bezmērķīgi apstājās pusceļā, tad at­kal drudžaini virknēja burtus. Gadījās pat tā, ka svina kvadrātiņi izkrita no pirkstiem.

— Pietiek, Ērik, jāatpūšas, — ierosināja Jānis, kaut zināja, ka katra minūte dārga.

— Jā, mazliet jāatvelk elpa. Citādi būs daudz kļūdu.

Krapovskis apgūlās, noņēma acenes un aizvēra iekaisušās acis. Bālasinlgā seja likās sastingusi, bet plaksti joprojām raustījās. Daugavietis nodzēsa gaismu un ieslēdza radiouztvērēju. Kamēr spuldzes iesila, valdīja klusums. Tad pazīstamā dūkoņa un beidzot «Varen plaša mana zeme dzimtā» pirmās taktis, kas lika Ēri­kam pacelt galvu un atbalstīties uz elkoņiem. Šis pauzes signāls vēstīja, ka gaidāma priecīga ziņa. Tiešām, pēc mirkļa jau atskanēja diktora Jurija Levitana balss, kuru pazina miljoniem cilvēku:

— Biedri radioklausītāji! Pēc dažām minūtēm pār­raidīsim svarīgu ziņojumu. Palieciet pie aparāta .. .

— Žitomira, — satraukti minēja Ēriks.

— Nē, drīzāk Kirovgrada, — apgalvoja Jānis. — Mū­sējie šai virzienā attīstījuši spēcīgu uzbrukumu, — un, atkal uzdedzinājis gaismu, viņš sagatavoja papīru un zīmuli.

«AUGSTĀKĀ VIRSPAVĒLNIEKA PAVĒLE

Šajās dienās Baltijas frontes karaspēks armijas ģene­rāļa Bagramjana vadībā pārgāja uzbrukumā pret vācu fašistu karaspēku, kas novietots dienvidos no Neveles, un pārrāva pretinieka stipri nocietināto joslu 80 kilo­metru garumā un līdz 30 kilometru dziļumā.

Piecās sīvu kauju dienās mūsu karaspēks atbrīvoja vairāk nekā 500 apdzīvotu vietu .. .

Kaujās iznīcināta 87., 129. un 211. kājnieku divīzija, 20. tanku divīzija un vairākas vācu apsardzes vienības.

Kaujās izcēlies ģenerālleitnanta Gaļicka, ģenerālleit­nanta Švecova…»

— Apsveicu! Apsveicu! — sauca Ēriks un uzlēca kā­jās. Vaigi tvīka, pat balss skanēja gluži citādi. — Nu iet vaļā! Virziens uz Daugavpili! — un Ēriks atkal paņēma rokā likni. — Šāda ziņa man ir labākās zāles. Jā, starp citu, vai nevajadzētu šo pēdējo uzvaru izmantot uzsau­kumā?

— Protams. Pieliec pats. Kad tu domā pabeigt?

— Apmēram pēc stundas tikšu galā.

— Nu labi, tad atnākšu izlasīt korektūru un novilkt.

Daugavietis nometās četrrāpus, lai ielīstu šaurajā sa­vienojuma ejā. Bet šai mirklī no jauna atskanēja signāla zvans. Ēriks mierīgi turpināja darbu. Jānis apsēdās uz gultas un sāka šķirstīt Gorkiju. Vajadzēja nogaidīt, ka­mēr apmeklētājs tur augšā aiziet.

Jau pēc dažām minūtēm Nadežda ar diviem zvaniem signalizēja, ka viss kārtībā. Daugavietis aizrāpās līdz vannas istabai un sparīgi pieklauvēja pie sienas.

Izrādījās, ka nācējs bijis vecais Donats.

— Burtnieks atsūtījis šo zīmīti, — paskaidroja Na­dežda.

Jānis izlasīja un domīgi pagrozīja pirkstos zīdpapīru:

— Atkal aizvešana. Šoreiz no Liepājas. Biedri lūdz. lai iespiež viņiem īpašu uzsaukumu. Pamatota prasība. Bet kā lai mēs tiekam galā ar visu darbu? Ērika žēl.

Nadežda izbrīnījusies pacēla acis. Šādā tonī Jānis runāja reti.

— Viņš šodien pat nepretojās, kad liku priekšā pār­traukt darbu, — turpināja Jānis. — Un ko tu kā ārste par to teiksi?

Nadeždas sejā parādījās rūpju izteiksme. Viņa rezig­nēti paraustīja plecus:

— Tu jau zini manas domas.

— Jā, jā, pats jau labi zinu, kas Ērikam nepiecie­šams. Sanatorija, saule, dienvidi . . . Sūtīt Ēriku pie par­tizāņiem? No turienes viņš varētu aizlidot uz Maskavu … Vai tu domā, es to nedarītu, ja būtu ko likt Ērika vietā? Viņš to pats saprot tikpat labi kā tu un es, — Jānis pa­grieza Nadeždai muguru un stīvi raudzījās uz Beklina «Miroņu salas» reprodukciju.

— Ak Nadja, cik reizēm grūti nest divkāršu atbil­dību! Atbildību par tev uzticēto uzdevumu un atbildību par cilvēkiem. — Viņš atkal pievērsās Nadeždai un at­locīja zīmīti, ko nupat, runājot ar Ēriku, bija sažņau­dzis dūrē. — Nekā nevar darīt, vēl nav pienācis laiks atpūsties. Liepājniekus nedrīkst atstāt bez uzsaukumiem.

Uzdevums bija steidzams, tāpēc vajadzēja pašam sa­cerēt tekstu. Jānis apspriedās ar Nadeždu un stājās pie rakstīšanas.

«Liepājnieki ! Kopš hitlerieši nopostījuši dau­dzus mūsu pilsētas kvartālus, nošāvuši un nomocījuši vairāk par 20 000 cilvēku, mēs esam pieraduši pie tā, ka ik dienas no Liepājas ostas aizved uz badīgo fāter- landi mūsu labību, mūsu sviestu, mūsu gaļu, visu, ko atrauj mūsu mutēm.

Taču hitleriskajiem laupītājiem ar to vien nepietiek. 17. decembra naktī tumsas aizsegā ziemas ostu atstāja transports ar dzīvu kravu — 800 upuriem Vācijas darba katorgai. Nedaudzie aculiecinieki pieredzēja satricinošas ainas. Tikai izsaucot šucmaņiem palīgā esesiešu vadu, izdevās sadzīt nelaimīgos uz kuģa.

Ko tas mums rāda?

Tas rāda, ka hitleriskā Vācija atrodas savas katastro­fas priekšvakarā. No Latvijas izvestajiem darba ver­giem jāaizvieto tie veči un pusaudži, ar kuriem izmisu­šie fašisti mēģina aizlāpīt milzīgos robus Austrumu frontē.

Pagājušajā gadā vien varonīgā Sarkanā Armija pa­virzījās uz priekšu no 500 kilometriem frontes centrālajā daļā līdz 1300 kilometriem dienvidos, atbrīvojot ap 1 miljonu kvadrātkilometru, tas ir, gandrīz ap divi treš­daļas okupētās padomju teritorijas. Gada laikā fašisti kaujās padomju un vācu frontē zaudējuši vairāk nekā 4 000 000 kareivju un oficieru.

Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka astoņsimt nelaimīgajiem upuriem Vācijas darba katorgai neizbēgami sekos arvien jauni un jauni. Šodien tu varbūt vēl jūties drošībā, bet jau rīt arī tevi dzīs uz Vāciju hitleriskā fašisma vergu jūgā. Tev būs jāvergo kādā munīcijas fabrikā Drēzdenē vai akmeņlauztuvēs Bonnā, kur tevi sagaida nepanesams darbs, pazemojumi, sitieni un galu galā — nāve sve­šumā.

Kas tev jādara?

Ja gribi saglabāt savu dzīvību, nedodies rokā fašis­tiskajiem neģēļiem, ej uz mežu un pievienojies partizā­ņiem, slēpies pie radiem vai paziņām. Jau pirms mēneša Maskavas radio paziņoja, ka nav tālu laiks, kad no vācu iebrucējiem atbrīvos Krimu, Moldāvijas, Karēļu-Somu, Lietuvas, Igaunijas republikas un arī tavu Latviju.

No tevis ir atkarīgs, vai tu sagaidīsi uzvaras stundu!»