Dzīvoklis bez numura

17

Apmierināti smaidīdams, Ķīsis spoguļa priekšā sasu­kāja matus un sakārtoja kaklasaiti. Tad nepieklauvējis iegāja Melsiņas guļamistabā.

— Ja tu zinātu, kā es tevi gaidīju! — čukstēja gaiš­mate, maigi lūkodamās mīļākā acīs. — Kā man pukstēja sirds — kā meitenei…

— Arī es ilgojos pēc mirkļa, kad beidzot tevi sa­tikšu, — Ķīsis noskūpstīja viņas roku. — Saki, — vai uzzināji kaut ko jaunu par šo Zemīti?

Melsiņa nopūtās:

— Zini, Arnold, — un viņa noglāstīja Ķīša roku, — mīla mani laikam padarījusi aklu. Es nepamanīju nekā, it nekā pretvalstiska. Viņi runā tikai par zobu pulveri.

— Tikai? — ausījās aģents.

— Jā, un tikai par «Illorodontu».

Ķīsis brīdi padomāja.

— Mh!… Bet es tavā vietā paskatītos, kas tas īsti ir par pulveri.

Atgriezusies savā veikalā, Melsiņa nolēma vēl šodien sekot Ķīša norādījumiem. Un vakarā, kad viņa aizies pie mīļotā, to varbūt jau varēs iepriecināt. Ar sievietes in­stinktu viņa bija sapratusi, ka Ķīsis piešķir Zemītes lietai lielu nozīmi.

Ienākusi savā privāttelpā, Melsiņa apsēdās tā, lai caur durvju spraugu spētu novērot vecāko pārdevēju. Viņai veicās. Pašreiz ieradās kāds zēns no Zemītes pa­stāvīgajiem pircējiem. Sarunu gan nevarēja sadzirdēt, bet, lūk, pārdevēja sniedza tam kārbu ar zobu pulveri.

«Tur patiešām kaut kas slēpjas,» nosprieda Melsiņa un, ilgi nedomādama, devās pie Zemītes. Medainā balsī, kādā pēdējā laikā mēdza runāt ar savu kalpotāju, viņa teica:

— Jūs šodien izskatāties tāda nogurusi, mīļā Zemītes jaunkundz… Man liekas, svaigs gaiss jums nāktu par labu … Te būs pasūtījums, aizbrauciet uz noliktavu pēc precēm.

— Bet tagad tik daudz pircēju, Melsiņa kundze, — iebilda Zemīte. — Mēs jau tā netiekam galā.

— Nekas, nekas … Pastāvēšu jūsu vietā. — Un vei­kala īpašniece iespieda pārdevējai rokā preču sarakstu.

Tikko Zemīte bija izgājusi, Melsiņa ķērās pie darba. Citu pēc citas atvēra visas «Illorodonta» kārbas. Nekā! Tajās bija tikai tīrs, balts pulveris. Pārbaudīja zem letes sakrautās tukšās kastes. Tikpat veltīgi. Izvandīja naudas lādi, bet vācu bankas izdotās kredītzīmes jau nekādā ziņā nevarēja uzskatīt par pretvalstiskām. Gribēja jau aizvērt atvilktni. Un te notika viena no tām mazajām nejaušībām, kurām bieži vien ir lielas sekas. Saburzīta, taukaina desmit marku zīme nokrita uz grīdas. Melsiņa pieliecās, pacēla to un… ieraudzīja zem letes plātnes vairākas «Illorodonta» kārbas. Sākumā nevarēja aptvert, kā tās piestiprinātas… Skaties vien, pielīmētas ar zie­pēm! Drebošiem pirkstiem viņa atvēra vienu, izrāva četrkārt salocīto papīru un uztraukumā gandrīz saplēsa. «…Viņu vārdus zina desmitiem tūkstošu nomocītu cil­vēku…» bija tur rakstīts.

Melsiņas seja no dusmām pietvīka asins sarkana — boļševiku aģitācija! Un kur? Viņas veikalā! Kaut Zemīte būtu tuvumā — acis viņa tai izskrāpētu!

— Man, lūdzami, zobu pulveri, — šai mirklī atska­nēja balss.

Pārliecināta, ka tas ir viens no šiem komunistiem, Melsiņa apsviedās un nezināja, vai ticēt savām acīm — viņas priekšā ar naudas maku rokā stāvēja privātdocents Grāve.

— Kāda jūs izskatāties, Melsiņa kundze?! Vai tik neesat slima? — tas norūpējies vaicāja.

— Ja jūs zinātu, ko es nupat atklāju! Komun…

— Klusāk, klusāk, — Grāve pielika pirkstu pie lū­pām un vilka Melsiņu uz viņas kabinetu.

Izlasījis uzsaukumu, privātdocents uzbudinājās vēl vairāk nekā veikala īpašniece:

— Tūlīt jāzvana uz gestapo! Tūlīt, tūlīt, — viņš dru­džaini šķirstīja tālruņa abonentu grāmatu.

— Bet es apsolīju savam draugam… Man vispirms jāaprunājas ar Ķīsi, — šaubījās Melsiņa.

— Ko tas Ķīsis? Ko viņš jēdz tādās lietās?… Te katrs mirklis ir dārgs. — Un Grāve enerģiski uzgrieza numuru.

.. . Vakarā, kārtējās Graudnieku viesībās, privātdo­cents bija dienas varonis. Grāvi sumināja tā. it kā viņš būtu izglābis no nāves biesmām visu sabiedrību.