Dzīvoklis bez numura

18

Oberšturmfīrers Raup-Dīmenss piespieda zvanu. Ieveda apcietināto. Tā bija gadus trīsdesmit veca, gaišmataina sieviete pārdevējas uzsvārcī. Uz pelēki zilā audekla maize bija atstājusi baltus miltu traipus.

— Vai jūs jau ilgi strādājat pārtikas veikalā Ādolfa Hitlera ielā 178?

— Trešo gadu.

— Ja nemaldos, boļševiki izvirzīja jūs par vecāko pārdevēju?

Apcietinātā klusēja.

— Tam jau arī nav nozīmes… — it kā nevērīgi pie­zīmēja Raup-Dīmenss un turpināja daudz laipnākā tonī: — Nepārprotiet mani, Zemītes jaunkundz, es jūs nebūt neuzskatu par komunisti. Jūs tikai esat uzķērusies uz āķa un padevusies boļševiku demagoģijai. Vēl nav par vēlu atjēgties. Es esmu gatavs skatīties caur pirkstiem uz to, ka pie jums atrasti uzsaukumi. Tikai pasakiet, kas jums tos iedevis glabāšanai!

— Neviens… Šos papīrus atradu uz ielas, domāju, noderēs veikalā, un paņēmu līdzi. Jūs taču pats zināt, kungs, ka papīrs dārga manta. Ar «Tēviju» vien nepie­tiek, lai iesaiņotu preci.

Oberšturmfīrers pasmīnēja:

— Ak tā … Un tad jūs pircējiem pasniedzat preci, ietītu pretvalstiskā uzsaukumā? Nav slikts propagandas paņēmiens.

Pārdevēja izmisumā lauzīja pirkstus:

— Bet es taču nemaz nezinu, kas tur rakstīts.

Oberšturmfīrers, kā domās nogrimis, parotaļājās ar

zīmuli:

— Jā, jā, tas viss skan ļoti ticami. Jūs laikam vaja­dzēs atbrīvot… — un tad negaidīti asā balsī, kas ska­nēja kā pātagas cirtieni: — Bet kāpēc jūs manam dar­biniekam ietināt preci brūnā iesaiņojamā papīrā?

Apcietinātā nobālēja. «Tūlīt viņa atzīsies,» nodomāja Raup-Dīmenss. Un, kad viņa sacīja: «Vai es drīkstu jums ko jautāt?» — gestapietis laipni atteica:

— Lūdzu, lūdzu!

— Ko tad pirka jūsu draugs?

— Kilogramu putraimu.

— Nu, padomājiet pats, kungs, vai tad var veselu kilogramu putraimu iebērt tik mazā papīrītī?

«Ko? Šī vēl zobosies par mani! Nu, labi, es viņai parādīšu, kas smiesies pēdējais.» Viņš piespieda zem galda piestiprināto pogu un aizdedzināja cigareti. Paš­apzinīgā gaitā ienāca veikala īpašniece. Sākot ar koši krāsotajām lūpām un beidzot ar spilgti sarkanajām kurpēm ar dubultām pazolēm, viss viņā bija pārspīlēts. Ieraudzījusi Zemīti, viņa atrāvās atpakaļ pie durvīm:

— Bet, oberšturmfīrera kungs, jūs taču man apso­lījāt, ka …

— Nomierinieties! Kas reiz baudījis manu viesmīlību, tam vairs nebūs izdevības pļāpāt. Nu, klāstiet vaļā… Visu, ko zināt!

Melsiņa apsēdās, uzraujot savus jau tā īsos brunčus vēl augstāk.

— Šo Zemīti es jau vienmēr turēju par komunisti. Viņa runāja, ka boļševiku laikā esot bijis labāk …

Raup-Dīmenss strupi pārtrauca viņu:

— To es jau esmu dzirdējis! Stāstiet tikai par lietu!

— Zemīte man jau ilgāku laiku likās šaubīga. Ar dažiem pircējiem viņa mēdza aizdomīgi sačukstēties, un katru reizi tie pirka zobu pulveri. Tai dienā, kad zvanīju jums, steidzīgi aizsūtīju Zemīti pēc precēm. Es tikmēr parakņājos viņas nodalījumā un atradu vairākas tukšas «Illorodonta» kārbas ar uzsaukumiem…

— Paldies! Pagaidām jūs man vairs neesat vajadzīga. Varat iet.

Oberšturmfīrers aizdedzināja jaunu cigareti un, ērti atgāzies krēslā, brīdi klusējot vēroja Zemīti. Šo cigareti viņš smēķēja ar neparastu baudu. Tā garšoja daudz labāk nekā pirmais dūms no rīta vai cigārs pēc labas maltītes. Raup-Dīmenss baudīja savu varu pār šo sievieti. Viņš to turēja savās rokās kā trīcošu spāri, kas izmisumā velti sit spārnus. Viens paraksts, un rīt šī pārdevēja trūdēs kapā. Bet vispirms vajadzēja izvilkt no viņas visu, ko tā zināja.

— Nu, rakstīsim protokolu… Kad jūs sākāt izplatīt uzsaukumus? Kas jums pienesa tos? Kam jūs tos no­devāt?

Sieviete klusēja.

Oberšturmfīrers pietiekami pazina šādas stingras acis un cieši sakniebtas lūpas, lai neatkārtotu savu jautājumu. Ar labu te nekā nevarēs panākt — kādēļ lieki bojāt nervus.

— Nekas, pie mums, gestapo, arī mēmie sāk runāt,— viņš teica ar ļaunu smīnu. — Tūlīt mans palīgs parādīs jums mūsu daudzpusīgās metodes …

Sieviete vēl vairāk nobālēja un ar rokām cieši ieķērās krēslā. Kad ienāca Ozols, spēcīgs tēviņš ar dzērumā uz­pūstu fizionomiju, viņa jau pēc tā izskata noprata, kas gaidāms.

Gestapo viņš bija iemantojis labākā sitēja slavu, jo, pateicoties dažām anatomijas zināšanām, ar katru bel­zienu prata ķert vissāpīgāko vietu.

Raup-Dīmenss pamirkšķināja. Viņa palīgs nometa svārkus, atrotīja piedurknes un ar manāmu steigu uz­vilka cimdus.

— Nekādas pēdas uz sejas, vai saproti? — klusi pie­kodināja oberšturmfīrers, apvaldīdams Ozola pārāk vēt­raino temperamentu. — Viņa mums vēl vajadzīga. Izmē­ģini visus numurus pēc kārtas, bet es domāju, ka ar diviem pietiks.

Patiešām, jau pēc otrā numura spīdzinātā sieviete neizturēja. Caur vaidiem un kliedzieniem Raup-Dīmenss skaidri sadzirdēja izelsotos vārdus:

— Nemociet mani… es visu … pastāstīšu …

— Labi. Ozol, pārtrauciet…

Oberšturmfīrers nogaidīja, kamēr Zemīte konvulsīvi ievilka elpu.

— Nu, tagad varam sākt rakstīt. Tātad . . .

Bet, liekas, līdz ar spēju runāt apcietinātā bija atgu­vusi arī gribas spēku:

— Es nekā nezinu … Es nekā nemāku pateikt…

Tā tas turpinājās gandrīz stundu. Tad viņa zaudēja

samaņu. Ozols gribēja skriet pēc ūdens un ožamā spirta, bet Raup-Dīmenss viņu atturēja:

—- Nav vērts turpināt… Pagaidām nekas neiznāks. Pasakiet doktoram Holbaumam, lai līdz rītdienai būtu uz kājām. Lai šļircina kofeīnu, vienalga, ko … — Kad divi esesieši rupji sagrāba Zemīti, lai aiznestu uz kameru, viņa atvēra acis. Oberšturmfīrers piegāja cieši klāt:

— Jūs esat spējīga mani saprast, vai ne? . . . Tad iegaumējiet: rīt jūs stāsieties darbā, it kā nekas nebūtu noticis; divi mani darbinieki ne uz mirkli neizlaidīs jūs no acīm; ja jūs mēģināsiet brīdināt to, kas atnesīs uz­saukumus, vai tos, kas nāks tiem pakaļ, neceriet uz ātru nāvi, mēs jūs spīdzināsim nedēļām, mēnešiem, tik ilgi, kamēr jūs vēl spēsiet sajust sāpes. Skaidrs?