Dzīvoklis bez numura

26

Balle bija pilnā sparā. Dejoja pagasta vecākā lielajā, skujām izrotātajā šķūnī. Vecākais nebija taupījis nedz pūļu, nedz pašbrūvētās «dzimtenes». Šim ģenerālim Hartmutam jāprot izdabāt, citādi tas vēl pašam aplau­zīs sprandu. Ap pulksten desmitiem dzeramā tomēr pie­trūka. Bet ģenerālis neap juka. Apķērīgs kā allaž, viņš sapulcināja tos garnizona kareivjus, kas vēl nebija galīgi apdzērušies:

— Klausīt manu komandu! Apstaigāt sādžā visas mājas un atbrīvot zemniekus no lieka degvīna un alus. Ja kāds liegsies, rekvizēt ar varu! Pie viena paķert mei­čas! Pa mājām — izklīst!

Garnizona karavīri labprāt izpildīja šo pavēli. Uz­lauza skapjus un pūra lādes, netīriem zābakiem bradāja pa apcirkņiem, izdzina no kūtīm pārbiedētos lopus, klē­tīs, šķūņos un ratnīcās visu apgrieza ačgārni. Šņabi gan

reti kur atrada, toties šur tur sienā slēpās meitenes, kas negribēja piedalīties okupantu dzīrēs. Velti tās mē­ģināja pretoties — piedzērušie kareivji auroja un, rupji ņirgādamies, ar varu viņas stiepa uz balli. Nesmādēja arī sievas, un drīz vien šķūnis bija pilns.

Muziķi spēlēja vācu grāvēju «Bijām mēs uz pļavas skūpstīties zem kļavas». Tikai klarnetists, iereibis vairāk par citiem, stūrgalvīgi turpināja pūst: «Heute gehort uns Deutschland und morgen die ganze\Velt.» [3] pasaules iekarotāji lēkāja un gorījās, cieši piespieduši meitenes, kuras meta izmisušus skatienus uz šķūņa durvju pusi. Sad tad kādai izdevās atbrīvoties un aizskriet. Tad vesels ducis dzinās pakaļ, un nelaimīga tā meitene, kuru viņi noķēra.

— Jautra balle, — sprieda Hartmuts un pacēla lielo ozolkoka kausu, no kura, — tā apgalvoja pagasta vecā­kais, — kādreiz dzēris ģenerālis fon der Golcs. Bet tūdaļ neapmierināti saviebās — kauss bija tukšs, tāpat kā visi pārējie trauki, kas atradās uz garā mielasta galda.

Lūk, tā gadījās, ka Bauera atnestais degvīns patiešām lieti noderēja.

Nākamajā rītā nebija nemaz tik viegli uzmodināt ģenerāli. Arī paģirainie esesiešu virsnieki labprāt būtu tepat izgulējuši savu dzērumu. Tikai Bauera solījums pa ceļam iegriezties sādžā, kur vakar viņam iedevuši spirtu, beidzot izkustināja miegaino priekšniecību.

Mašīnā ģenerālis ietinās zvērādu kažokā, dziļi iespie­dās stūrī un tūdaļ atkal aizsnaudās. Bet eskorta virsnieki, kuru smagajās galvās sāpīgi atbalsojās katrs ceļa nelī­dzenums, bija sevišķi īgni un neskopojās ar piezīmēm par šofera braukšanas prasmi.

Bauers neatbildēja. Viņš pat īsti nedzirdēja esesiešu runas, jo prātu visu laiku nodarbināja viena vienīga doma: rīt sāksies jauna dzīve, bet šodien jāpierāda, ka esmu tās cienīgs. Ar tikko valdāmu satraukumu šoferis lūkojās mežā, kas mēms un varens stiepās gar lielceļa abām pusēm. Varbūt aiz šā pagrieziena gaida viņa jaunie draugi, varbūt tie slēpjas šajā krūmu biezoknī… Varbūt

nākamajā mirklī klusumu šķels signālšāviens un būs pienācis laiks darboties …

Bauers tik bieži savās domās bija atkārtojis naktī izgudroto rīcības plānu, ka šķita, it kā viņš visu to kādreiz jau būtu pastrādājis. Tūdaļ apstādināt mašīnu, protams, nedrīkstēja. Tieši otrādi, jākāpina ātrums, kā to šādos gadījumos prasa instrukcija. Tad jāizliekas, it kā lode būtu ķērusi motoru un kaut ko sabojājusi. Granātas detonators, ko viņš īpaši šim nolūkam bija savienojis ar gāzes pedāli, palīdzēs tēlot defektu. Un tālāk? … Kā tikt galā ar esesiešiem, kamēr tie nav paguvuši atklāt uguni? Par to Baueram vēl nebija ne­kādas skaidrības, viņš tikai zināja, ka nepieļaus tiem ievainot nevienu partizāni! Laikam būs jāizlec no ma­šīnas un pirmajam jāšauj …

Viņa domas pēkšņi pārtrauca šāviens. Nē, tas nebija atsevišķs šāviens, bet vesela automāta kārta. Viss nāka­mais jau risinājās tādā ātrumā, ka Bauers nespēja pat atjēgties. Viņš nospieda akseleratoru, mašīna parāvās uz priekšu, tad pamina izraisīja īssavienojumu. Sekoja dobjš sprādziens, motors iesprauslojās un apklusa. Un, pirms šoferis paguva izlēkt no mašīnas, no koku bie­zokņa trakā skrējienā izlauzās vācu kareivji — «meža attīrītāji».

Tas bija hitleriešu iecienītais cīņas paņēmiens. Ielen­kuši silu, kur, pēc viņu domām, varēja atrasties bīsta­mais ienaidnieks, tie izvērsās garā ķēdē un, virzoties uz priekšu, atklāja aklu uguni. Ja gadījās tādā reizē nošaut miermīlīgu zemnieku, kas lasīja žagarus, to apzīmēja par partizāni, un — lieta bija darīta.

Ieraudzījis ģenerāli, viņu komandieris — izstīdzējis virsleitnants, kas iepriekšējā vakarā bija aurojis skaļāk par visiem, - piesteidzās klāt un aizelsies jautāja:

— Lūdzu piedošanu, ģenerāļa kungs, kas noticis?

Vajadzētu kaut ko sacīt, glābt stāvokli… Bet negai­dītais pārpratums bija satriecis Baueru. Ko tagad uzsākt, ko izgudrot?

Pēkšņi gluži necerētu palīdzību sniedza ģenerālis:

— Mums uzbruka bandīti, gandrīz mani sašāva! — tas kliedza. — Ko jūs gaidāt, velns nolāpīts ar ārā?!

— Tūlīt pārmeklēsim arī otro pusi, ģenerāļa kungs!

Atļaujiet tikai brīdināt: jāvēl dzirdēsiet šāvienus,nekādā ziņā neapstājieties! Un virsleitnants, pat aizmirsis svei­cināt, ienira mežā, kur jau skanēja viņa padoto jucek­līgie, bezmērķīgie šāvieni.

Bauers šoreiz bija glābts. Un tomēr mašīnas apturē­šana bija radījusi aizdomas.

— Ja tu vēlreiz apstāsies, es tev sešas lodes ietriekšu ribās! — paziņoja Baueram blakus sēdošais esesietis un uzlika cimdoto roku uz revolvera maksts.

— Jāapskata, kas ar motoru, — mierīgi atbildēja šoferis un izkāpa.

Viņa miers bi ja tikai šķietams. Skaidrs, ka apstādināt mašīnu esesieši vairs neļaus. Pie pirmā mēģinājuma no­šaus kā suni… Neapstāties? Jā, tā viņš varbūt izglābs savu dzīvību, tikai šī dzīvība tad vairs nebūs nekā vērta. Nekad viņš sev nepiedos, ka nav izpildījis partijas pirmo kaujas uzdevumu … Šoferi sagrāba negants niknums uz savu nevarību, uz tiem, kas aizsprostoja ceļu uz brīvību. Un šajās dusmās dzima vienīgais pareizais lēmums: no «sesiešiem jātiek vaļā — un uz vietas! Soda ekspedīcijai ļaudis jau gabalā, kamēr tie atsteigsies, mašīna būs kilometriem tālu.

Savienojis notrūkušos vadus, šoferis pagriezās pret esesiešiem:

— Akumulatorā nav sprieguma … Mašīnu vajadzēs iestumt.

Pavadoņi nekustējās no vietas. Acīm redzot, viņi automobilī jutās drošāk nekā uz atklāta lielceļa, kur ik mirkli varēja uzbrukt partizāni. Un atkal tas bija pani­kas pārņemtais ģenerālis, kas nāca Baueram talkā:

— Vai jūs nedzirdējāt, ka mašīna jāstumj? Izkāpt!

Pavadoņi paklausīja. Bauers pagaidām pat neieslēdza

aizdedzi. Viņš gribēja nogurdināt stūmējus, notrulināt to uzmanību. Pēc pāris desmitiem metru esesieši apstājās un, sviedrus slaucīdami, atvilka elpu. Bija pienācis īstais brīdis rīkoties.

Bauers iedarbināja motoru, ieslēdza sajūgu, un ma­šīna jau trauc pa apsnigušo ceļu. Apjukušie pavadoņi pirmajā mirklī nemaz neaptvēra notikušo — vicinādami rokas, tie dzinās pakaļ un aicināja apstāties. Arī ģene­rālis attapās tikai tad, kad viņi jau bija labā gabalā.

— Stāt! — brēca Hartmuts un no mugurpuses ieķē­rās Bauera kreisajā elkoni.

Atbildes vietā jefreitors atvēzējās un ar visu spēku ietrieca dūri ģenerāļa sejā.

Hartmuts kunkstēdams atkrita sēdeklī. Baueram va­jadzētu pārliecināties, vai tas tiešām zaudējis samaņu, taču lodes, kas tagad atsitās pret mašīnu, neļāva domāt par Hartmutu.

Bauers labi zināja, ka esesieši neuzdrīkstēsies tēmēt logā, jo baidīsies ievainot ģenerāli. Bet viņi varēja sa­šaut riepu, un tad vairs glābiņa nebūs. Saudzēt ienaid­nieku būtu ne tikai muļķība, tā būtu pašnāvība.

Šoferis strauji sagrieza mašīnu, cieši satvēra automātu un raidīja kārtu pēc kārtas tai virzienā, kur, iestigdami kupenās, skrēja abi esesieši.

Pēc dažiem acumirkļiem aina krasi pārmainījās. Uz baltā sniega, ko sārtoja liels asins plankums, nekustīgi gulēja divi melni slāvi, kas, mašīnai attālinoties, kļuva arvien mazāki. Bet šoferim blakus jau sēdēja sasietais ģenerālis.

Viss bija norisinājies neprātīgā ātrumā. Bauers ne­paguva vēl īsti atjēgties, kad ceļu krustojumā parādījās vērmahta motorizēta patruļa.

— Viens vārds, un es jūs aizraidīšu viņpasaulē! — čukstēja šoferis un, vērsdams stobru pret ģenerāli, no­lika automātu uz ceļgaliem. — Jūs pats saprotat, ka man nav ko zaudēt!

Hartmuts, kas jau bija atvēris muti kliedzienam, atkal saļima sēdeklī. Nē, viņš, kas bez mazākām šaubām vai sirdsapziņas pārmetumiem bija sūtījis nāvē tūksto­šiem cilvēku, tomēr neuzdrošinājās likt uz spēles savu dārgo dzīvību.

Mašīna pilnā gaitā aizdrāzās garām kareivjiem, kas, ieraudzījuši ģenerāļa uzplečus, gobijīgi sveicināja, un nobremzēja tikai pēc desmit kilometriem, kad atskanēja vairāki šāvieni un ceļmalā parādījās Garā Augusta va­renais stāvs.

Rūdolfs Bauers gan nesaprata, ko teica partizāņu izlūks, bet ciešais, biedriskais rokas spiediens viņam no­zīmēja vairāk nekā visskanīgākie uzslavas vārdi.