Dzīvoklis bez numura

27

Pa apsnigušo ceļu soļoja kāds cilvēks. Ģērbies pelē­kas vadmalas puskažokā, garos zābakos, brūnā jērenē ar ādas nagu, viņš atgādināja laucinieku, kas dodas kādās darīšanās. Tikai gaita bija viegla un elastīga, ne tik smagnēja kā zemniekam, kas pieradis staigāt aiz arkla. Ieraudzījis sādžas ugunis, viņš nogriezās no ceļa un ar prāvu līkumu no mugurpuses tuvojās savrup stā­vošai mājai.

— Dievs palīdz, — iegājis istabā, sveicināja vientu­ļais gājējs un kvēpenes vājajā gaismā mēģināja saskatīt sēdošos cilvēkus. Visi bija pašu māju ļaudis.

— Vasali mysu pusē, — pazinis viesi, latgaliešu iz­loksnē priecīgi iesaucās Barkānu Jezups. — Nūvelcit kažuku un pīsēdīt pi cepļa. Sudiņ orā šņaba tempera­tūra, tyvu pi četrudesmit grādi…

— Pateicos, Jezup. Man tūlīt jātiek tālāk . . . Vai mūsējie vēl vecajā vietā? — jautāja ciemiņš, novelkot clūraiņus, lai sasildītu nosalušos pirkstus.

— Tymā pošā guberņā apmāram jau ir. Tikai kaidus desmit kilometrus vairok uz dīnvydim. Pēc pādejom kaujom ar sūdu ekspedīciju vajadzēja īsaviļkt dziļok mežā. Bet malači, ai, kaidi malači. Vakar nūķāruši Ielu šišku — ģenerāli ar vysu mašīnu. To voģi es pats sovom acim redzēju. Glauns auteņš …

— Gona, gona, sābri, — viesis pārtrauca saimnieku. — Izstāstīsi visu pa ceļam.

Vajadzēja soļot gandrīz četras stundas, kamēr viņi uzdūrās pirmajam partizāņu postenim. Tur Barkānu Jezups atvadījās, bet viņa viesis turpināja ceļu uz bri­gādes štābu.

Jansona zemnīcā no vadmalas puskažociņa iztuntu- ļojās Jānis Daugavietis. Bet arī te »viņš palika tikai tik ilgi, cik vajadzīgs, lai pie dzelzs krāsniņas sasildītu kājas, kas jau bija kļuvušas nejūtīgas kā ledus gabali.

Nonācis līdz gala mērķim. Daugavietis bija tik no­guris, ka pat nenoģērbies tūdaļ aizmiga uz cietās lāvas. Tikai nākošajā dienā viņš ieradās pie Centrālās Komi­tejas pilnvarotā.

Zemnīcā smaržoja pēc stipras mahorkas, kūpēja kvē­pene, ietverdama savā trīcošajā gaismā šauru loku. Piln­varotais piecēlās, gaišā strēle pārslīdēja sejai, un Jānis pazina bijušo rajona komitejas sekretāru Avotu.

Kāds priecīgs pārsteigums! Satikt draugu pēc skarbu pārbaudījumu gadiem! Viņi apskāvās, raudzījās viens otram acīs, kā puikas sita viens otram pa pleciem, atkal apskāvās. Jā, barga bija kara ikdiena ar nepārtrauktām kaujām un cīņām, toties katra jauna tikšanās izvērtās par īstiem svētkiem.

— Vai atceries mūsu pēdējo sarunu? — sauca Dau­gavietis.

— Kā tad?! Centrālajā Komitejā, — jautri blisinot gaiši zilās acis, kas slēpās aiz plāniem stikliem, atbildēja Avots.

— Tu toreiz ieteici mani šim darbam. Ja būtu no- jautis, cik tas sasodīti grūts, nez vai būtu uzņēmies…— smaidīja Jānis.

— Būtu, būtu! It kā es tevi nepazītu … Tu taču mums esi velna puisis… Mēs Maskavā saņemam katru tavu uzsaukumu, un, jāsaka, vadība apmierināta . . .. Mazliet dzīvāk gan derētu, ātrāk jāatsaucas uz notiku­miem. Lūk, toreiz, kad studenti atteicās braukt uz Vā­ciju darbā, varēji to izmantot skrejlapai.

— Tā jau ir… Tajā laikā biju viens. Kopš Krapov­skis sācis strādāt, mēs izlaižam divkārt vairāk litera­tūras . ..

— Par maz, vēl daudz par maz… Bet par to vēlāk, vispirms uztīsim kādu smēķi, — apķērās Avots.

Viņš noliecās, lai izvilktu no zābaka ar mahorku piebāztu repi, un tikai tagad Daugavietis ievēroja divas lielas zvaigznes uz Avota uzplečiem.

— Lūk, kā! Tu jau apakšpulkvežos staigā. Tad tev gan vajadzētu pīpēt ko glaunāku.

— Varbūt «Sportu»? — atjokoja Avots.

Atmiņā atausa 1941. gada 25. jūnija vakars, kad viņš kopā ar Daugavieti bija sēdējis Centrālās Komitejas sekretāra priekštelpā. Gaidot svarīgo sarunu, viņi abi nervozēja. Daugavietis — droši vien iztēlodamies priekšā stāvošo smago uzdevumu, Avots — vēlreiz apsvērdams, vai ieteicis vispiemērotāko cilvēku. Abi daudz smēķēja,.

viņš — «Kazbeku», Daugavietis — «Sportu». Avots vēl labi atcerējās mazliet apburzīto paciņu ar joņojošo riteņ­braucēju, no kuras Jānis vilka vienu papirosu pēc otra. Kad Avotam pašam izbeidzās ierastā šķirne, vajadzēja ņemt no drauga. Ievelkot sūro dūmu, viņš toreiz vēl pārmeta Daugavietim, ka tas nepīpējot ko labāku. Jānis paraustīja plecus: «Ko lai dara? Pagrīdes paradums — neuzkrist. Ulmaņa laikā no simt smēķētājiem astoņdesmit pirka «Sportu».» Tikai tobrīd Avots tā īsti sāka saprast, cik apbrīnojama ir Daugavieša māka pielāgoties apstāk­ļiem. Pat vissmalkākos sīkumos — papirosu šķirnes, kaklasaites un izteicienu izvēlē — tas pieskaņojas caur­mēra gaumei un vienmēr iederas jebkurā sabiedrībā. Un toreiz Avots nosprieda, ka pareizi dara, ieteikdams tieši Daugavieti pagrīdes darbam okupētajā Rīgā …

No rupja avīžu papīra satīto resno cigareti viņi iz­smēķēja klusēdami. Zemnīcas pustumsā gailēja divas uguntiņas. Katrs atcerējās bijušo, pārlūkoja šodienu, vē­rīgām partijnieka acīm ieskatījās nākotnē. Kad smēķis saira pelnos, Avots atkal ierunājās:

— Tagad pateikšu, kādēļ izsaucu tevi… Drīz fronte strauji tuvosies Latvijai. Mums laikus jāsagatavojas tam, ka fašisti mēģinās izvest un iznīcināt, ko vien varēs. Jāpanāk, lai hitleriešu atkāpšanās brīdī mums katrā uzņēmumā būtu uzticami cilvēki. Hitleriešu nolūkus va­jag izskaidrot masām. Tādēļ — vairāk uzsaukumu . . . Tā … Padomā par cilvēku, ko varētu dot Krapovskim palīgā. Bet tu… Tu brauksi uz Liepāju nodibināt tur jaunu tipogrāfiju … Nāc paskaties, — Avots izvilka no lāvas apakšas smagu čemodānu un atvēra.

Metāliski blāvojot, tajā rindojās tūkstošiem lielu un mazu svina kvadrātu — burtu armija, kas tika mesta izšķīrējā kaujā.

Daugavieša acis iemirdzējās, it kā ieraugot pasakainu bagātību. Viņš izņēma dažus kvadrātiņus, pašūpoja tos rokā kā kolhoznieks jaunās ražas zeltainos graudus, pat noglāstīja un saudzīgi atlika atpakaļ.

Vēl ilgi viņi sēdēja, te runādami par jauniem uzde­vumiem, te atcerēdamies kādu miera laika notikumu. No kopējā katliņa paēda pusdienas, un atkal Avots stāstīja par to, kas darāms, 1111 atkal Daugavietis, piegrauzdams pie nesaldinātas tējas kaltētu maizi, ziņoja par to, kas padarīts. Tika runāts par Ērika nākamo pa­līgu, un Centrālās Komitejas pilnvarotais, sīksīki izpraš­ņājis Jāni, piekrita Skaidrītes kandidatūrai. Tāpat pār­sprieda stāvokli frontē — veselas vācu divīzijas ar visiem ģenerāļiem padevās gūstā.

— Jā, vācu ģenerāļi tagad lēta manta, — pavīpsnāja Avots. — Arī mums ir tāda trofeja.

— Dzirdēju. Vai nevarētu apskatīt šo putnu?

— Nevajadzēja tik ilgi gulēt. Ilartmutu jau naktī ar lidmašīnu aizsūtījām uz Maskavu. Šoferis gan ir tepat. Liekas varens puisis, pats taču atveda savu ģenerāli.

— Hartmutu? — Daugavietis uztraucās. — Vai tie­šām … Man ir aizdomas, ka es to šoferi pazīstu. Vai nevarētu viņu apskatīt, protams, lai puisis mani nepa­manītu?

Kādam velnam šis teātris? Viņš taču nezina, kas

tu esi.

— Man ir savs iemesls, bet par to vēlāk. Vispirms jāredz, vai tas ir īstais.

Avots aizveda Daugavieti uz kādu zemnīcu un maz­liet pavēra telteni. Ap čuguna krāsniņu sēdēja seši vīri. Viens no tiem tiešām izrādījās Burtnieka pastāvīgais apmeklētājs — Bauers, vēl joprojām vācu formas tērpā, tikai uzplečus un zīmotnes bija noplēsis. Dīvaini izska­tījās sarkanarmiešu zvaigzne pie viņa zaļās vērmahta cepures.

Atgriezušies viņi brīdi klusēja. Pirms sava nodoma izklāstīšanas Daugavietis gribēja visos sīkumos to ap­svērt. Kā katrs pagrīdes pasākums, tas saistīts ar zināmu risku. Taču, nododot partizāņu rokās ģenerāli un nošau­jot tā pavadoņus — esesiešus, Bauers bija nodedzinājis aiz sevis visus tiltus. Pilnīgi izslēgts, ka hitlerieši tikai tādēļ, lai uzzinātu partizāņu atrašanās vietu, būtu ziedo­juši Ilartmutu un divus virsniekus. Daugavietis neticēja, ka Bauers varētu būt spiegs.

— Nu, runā, — mudināja viņu Centrālās Komitejas pārstāvis. — Vai tikai tas nav tas pats vācietis, par kuru tu man rakstīji?

— Tas pats vien ir. Viņš bieži nāca uz grāmatu aģen­tūru. Mūsu «profesors» to ilgi novēroja un nāca pie atziņas, ka Baueru ar laiku varētu iesaistīt darbā.

— Un viņš, būdams prātīgs zellis, nolēma negaidīt, kamēr jūs, miegamices, izgulēsieties, — pats atnāca.

— Kritika nevietā. Kā krievi saka: «Labāk septiņas reizes nomērīt un tikai vienreiz nogriezt.»

Avots pabīdīja acenes uz pieres un ar īkšķiem izber­zēja nogurušās acis.

— Ir jau pareizi. Es pirmīt tikai tā, humora pēc. Bauers atstāj tīri labu iespaidu. Kādreiz strādājis pa­grīdē, bet pēc tam ilgus gadus bijis atrauts no kustības, trūkst pieredzes. Viņš var nošaut buku.

— To es zinu, — atbildēja Daugavietis. — No sā­kuma dosim viņam tikai visvieglākos uzdevumus, pār­baudīsim. Taču, manuprāt, nedrīkst palaist garām šo reto izdevību. Padomā, Bauers ir šoferis un braukā ap­kārt pa pilsētu. Kam gan varētu rasties aizdomas, ka vērmahta automašīna izvadā nelegālu literatūru?

— Ideja nav peļama. Aprunājies ar viņu.

— Es negribu rādīties. Rīgā viņam būs darīšana tikai ar «profesoru».

— Labi, tad ej pastaigājies! Es likšu atsaukt šoferi.

Kad Bauers atnāca, Avots jautāja:

— Nu, kā jums patīk pie mums?

— Man tāda sajūta, it kā es pēc ilgiem gadiem būtu izlauzies no cietuma. Jūs nemaz n<*rarat iedomāties, ko tas nozīmē — desmit gadus pavadīt starp fašistiskajiem zvēriem un krāt sevī bezspēcīgu naidu.

— Jā, viegli tas nav. Bet diemžēl jums būs jāturpina dzīvot starp fašistiem.

— Tas nav iespējams! — Bauers uztraucās. — Jums taču jāsaprot, cik tas ir riebīgi — izstiepties kāda uz­pūtīga junkura priekšā un tai pašā laikā zināt, ka pie viņa rokām vēl līp tavu domu biedru asinis. Drīzāk gribētos ietriekt viņam dūri sejā, bet tai vietā pakalpīgi jāatver mašīnas durvis un jāsaka: «Lūdzu, ģenerāļa kungs…» Baidos, ka nevarēšu vairs izlikties.

— Es jūs pilnīgi saprotu. Bet būs vien jāpiespiežas, kā katram pagrīdniekam. Jūs Rīgā esat vajadzīgs daudz vairāk nekā šeit. Jums būs jāpārvadā uzsaukumi. Tas ir ļoti svarīgs uzdevums.

Bauers pārdomāja un atcerējās dienu, kad viņš uz savas mašīnas bija atradis uzsaukumu. To zināmā mērā varēja uzskatīt par likteņa mājienu. Patiesībā iesākto darbu vajadzētu novest līdz galam — jo vairāk tāpēc, ka, būdams vācu karavīrs, viņš nemodinātu aizdomas___________________________________________

— Kad man jādodas ceļā? — pēkšņi izlēmis, jautāja Bauers.

— Jo ātrāk, jo labāk. Bet tik vienkārša tā lieta nav, Ģenerālis un divi esesieši pazūd, bet šoferis pēc vairā­kām dienām sveiks un vesels atgriežas un mierīgi saka: «Labdien, vai brokastis jau gatavas?» Te kaut kas jāiz­gudro … Labi vēl, ka partizāni toreiz tūdaļ pievāca abu esesiešu līķus… Ko jūs pats domājat par šo lielu? — viņš pēc brīža klusēšanas griezās pie Bauera. — Es do­māju tā: jūs visus četrus sagūstīja, spīdzināja, mocīja un tā tālāk… Un, jo šaušalīgāk, jo labāk, — hitlerieši jau labprāt tic pasaciņām par partizāņu zvērībām . . _ Šodien par godu Sarkanās Armijas uzvarām visi parti­zāni apdzērās. Jums izdevās nosist sargu un izbēgt.

— Tas jau varētu iet… Teiksim, es nošāvu sargu, bet bēgot mani ievainoja… Tas būs vēl ticamāk. — Bauers izvilka revolveri. — Lūk, tā… — Un zemnīcā atskanēja šāviens.

— Ko jūs izdarījāt?! Vai jūs prātu esat zaudējis? Ar ievainotu kāju jūs netiksiet līdz sādžai!

Bauers smagi atkrita uz lāvas. Viņa seja, kurā nebija nevienas asins lāses, izskatījās kā ģipša maska:

— Tikšu. Tikšu tāpēc, ka man jātiek.

Nākošajā dienā sādžas labākajā mājā, kur mitinājās garnizona priekšnieks, ieradās noasiņojis cilvēks. Aple­dojusi sniega kārta, kas klāja viņa saplosītās drēbes, liecināja, ka viņš labu gabalu vilcies pa zemi. Nebija šaubu, ka Rūdolfs Bauers izbēdzis no partizāņu gūsta, un priekšniecība nolēma varonīgo jefreitoru apbalvot ar otrās šķiras dzelzs krustu.