Dzīvoklis bez numura

21

Visvaldim Burtniekam naktī uznāca sirdslēkme. Pēc tam viņš ilgi nevarēja aizmigt, jo iešļircinātais kampars bija nikns miega ienaidnieks. Kaut ātrāk beigtos šis karš!

Tad viņš sāktu nopietni ārstēties. Bet pagaidām viss gāja pa vecam. Dumpīgo sirdi Visvaldis mierināja ar klasisko sakāmvārdu: «In tenebris lucet lux.» Jau senie romieši ticēja, ka tumsā aust gaisma.

Kad Burtnieks piecēlās, lai stātos pie dienas darba, viņš jutās galīgi salauzts. Taču ap pulksten vienpadsmi­tiem atnāca vīrietis ar kuplajām ūsām, un tumsā patie­šām iezīmējās gaismas stars. Sakarnieka atnestā ziņa tūdaļ padzina nogurumu un drūmo noskaņu. Burtnieku sagrāba drudžaina dziņa darboties. Gribējās nekavējoties skriet lejā, bet konspirācija liedza to darīt. Un nebija arī nekādas vajadzības, jo nākošais apmeklētājs izrādījās pats Jānis.

— Nācu pēc padoma… — iesāka Jānis, taču aprā­vās, ieraudzījis zilās ēnas zem drauga bezmiegā iekaisu­šajām acīm. — Atkal sirds? — viņš drīzāk apgalvoja nekā vaicāja.

— Nieki vien, — Visvaldis atmeta ar roku.

— Kāpēc izlikties, veco zēn? — un Jānis apķēra biedra plecus. — No manis tu nenoslēpsi, — drauga acis redz visu. Nu, atzīsties, atkal niķojas? — viņa balsī nebija ne vēsts no parastā skarbuma.

Daugavieša vārdi aizkustināja draugu. Pēc būtības viņi taču atradās kaujaslaukā, kur mēdz iztikt l>ez ska­ļiem līdzjūtības apliecinājumiem. Ja biedrs ievainots, pārsien viņu un iet tālāk… Un tomēr Jānis, uz kura pleciem gūlās raizes par tipogrāfiju, par papīra un iespiedkrāsas sagādi, par sakariem ar ziņu sniedzējiem, par nelegālās literatūras izplatīšanu, par visu šo cilvēku dzīvību, vienmēr atrada laiku, lai pateiktu kādu siltu vārdu. Bet ej nu pamēģini parūpēties par viņu pašu — tūlīt saslej spuras kā tāds ezis.

— Rau, rau, viens slimnieks apjautājas par otra ve­selību, — izvairoties no tiešas atbildes, pajokoja Vis­valdis.

— Tu par mani? — pārsteigts pārjautāja Jānis. — Es taču esmu vesels?!

Visvaldis bija izmetis šo teikumu tāpat vien, bez no­teikta nodoma, taču tagad vairs nevēlējās atkāpties:

— Un sirds? Nemēģini tik man iestāstīt, ka ar to viss kārtībā, — viņš runāja sirsnīgi un nopietni. — It kā es neredzētu… Kāpēc nepasaki Nadjai atklāti?

Jānis nosarka, atrāva roku no drauga pleca. — Ne­runā muļķības! — viņš asi pārtrauca Visvaldi. Tomēr arī pašam gribējās reiz atvieglināt sirdi, un viņš pusbalsī turpināja: — Nadjai ir vīrs… Bez tam… Tu pats sa­proti, un … vispār — nieki vien! — viņš strupi nobeidza un, neļaudams Visvaldim izvērst šo sarunu, atkal ap­skāva to:

— Tu jau man braši turies!… Nekas, veco zēn, pa­cieties vēl kādu gadiņu… Beigsies karš, un mēs abi aizbrauksim uz siltām zemēm … Nadja man stāstīja par Kaukāzu — viņa tur atpūtusies kopā ar vīru … Vai vari iedomāties ko jaukāku — visapkārt palmas, īstas palmas, saules, cik uziet, un neviena fašista! Lūk, tur mēs abi paārstēsimies, — Jānis jautri stāstīja, tad ar klusu no­pūtu piebilda, — un aizmirsīsim visas bijušās likstas …

— Ar mieru! — pasmaidīja Burtnieks. — Kopā ar tevi un Nadju! — viņš uzsvēra.

— Ja viņas vīram nekas nebūs pretī, kāpēc gan ne?

Burtnieks atkal kļuva nopietns:

— Klausies, Jāni, tu tici, ka viņš vēl dzīvs?

— Taisnību sakot, ne. Mēs taču apvaicājamies ik reizes, kad sūtām centram atskaites. Biedri tur Maskavā ir darījuši visu, lai uzmeklētu viņu… Ko darīt? «Mūsu planēta nav laimei lāgā ierīkota, prieks no nākamības jāatkaro mums.»

— Prieks?… Šonakt, piemēram, dzīve man nešķita vis rožu dārzs. Bet nupat saņēmu labu ziņu un jūtos brīnišķīgi. Se, paskaties pats — vai tas nav prieks?

Daugavietis izlasīja Kurenberga ziņojumu. Nonācis līdz pēdējām rindiņām, pēkšņi atdzīvojās:

— Brīnišķīgi! Tas taču atrisina visas mūsu grūtības. Avīžu kiosks ir daudz labāks par veikalu. Kas man var liegt pirkt divas «Tēvijas» dienā… Nē, divas būtu jau uzkrītoši, — viņš ironizēja. — To nedarītu pat visstul­bākais nacionālpatriots. Tad jau labāk vienu «Tēviju» un vienu «Deutsche Zeitung im Ostland» … Sucmaņiem būs gandarījums par apzinīgo «jaunās kārtības» cēlāju, bet man -— uzsaukums!

— Tik jautru es tevi sen neesmu redzējis, — noprie­cājās Burtnieks. — Bet tagad padomāsim, ko likt kioskā.

Patiešām, kuru likt? Daugavietis domās pārcilāja pagrīdnieku vārdus — nē, tie visi jau tā bija pārslogoti. Un tomēr robs, kuru situsi Zemītes apcietināšana, jā­aizpilda.

Domās nogrimis, Jānis apstājās pie loga. Lejā, no­vākdams pirmo sniegu, no kura bija palikušas tikai peļķes, cītīgi rosījās Donats. Daugavietis zināja, ka uz šo veco vīru var droši paļauties — briesmu gadījumā tas nekavējoties brīdinātu biedrus. Kaut tādu cilvēku būtu vairāk! Tiesa, fašisma ienaidnieku Rīgā bija atliku likām. Jānis nešaubījās, ka starp gājējiem, kas šai mirklī stei­dzās pa ielu, jo daudzi dzīvoja vienīgi cerībās uz atbrī­vošanu. Bet uzņemties nelegālo darbu, par ko fašistiskā terora apstākļos ik mirkli draud nāve, — to spēj tikai retais. Uzticamu palīgu bija samērā maz, taču uzdevumi arvien paplašinājās, tādēļ Daugavietim brīžiem nācās sastapties ar gandrīz nepārvaramām grūtībām, tādēļ viņš tā priecājās par katru jaunpienākušo cīnītāju.

— Jā, kurš katrs šim uzdevumam nav piemērots, — Jānis beidzot ierunājās.

— Varbūt to pašu Kurenbergu? — ieminējās Burt­nieks.

— Nekas neiznāks. Padomā pats! Zaļoksnējs vīrietis spēka gados, kurā jau pa gabalu var pazīt strādnieku, tāds nu sēdēs avīžu kioskā!… Tas taču arī būtu aizdo­mīgi! Šķiet, tik viegli šo jautājumu nevarēsim atrisināt… Vispirms izlemsim, ko iesākt ar Skaidrīti. Tieši viņas dēļ nācu pie tevis.

Noklausījies Daugavieša stāstu, Burtnieks iesvilpās:

— Tas gan būs pārsteigums Donatam un Elizei! Viņi taču Skaidrīti vēl uzskata par tīro bērnu.

— Mēs abi neesam daudz labāki. Nemaz neredzējām, ka tepat mūsmājās aug jaunā maiņa.

— O tempora, o mores! [2] — filozofēja Burtnieks. — Citos laikos Skaidrīte postos uz pirmo universitātes balli, bet tagad… ko viņa tagad darīs? Varbūt sēdēs kioskā un izplatīs mūsu uzsaukumus …

— Tu to nopietni? — vaicāja Daugavietis. — Un kāpēc gan ne? …

— Protams! Skaidrīte ir droša, atjautīga meitene, kā radīta avīžu pārdošanai. Tu pats teici, ka pēc sastapšanās ar Ēriku viņa kļuvusi par pilnīgi apzinīgu cilvēku. Un meitēns taču ir no vecas revolucionāru ģimenes, tam arī sava nozīme …

— Man pat runāt par to grūti, bet… ja nu mūsu Skaidrītei gadītos iekrist, — Daugavietis arvien vēl šau­bījās. — Mums jārēķinās ar visām iespējamībām …

— Es nešaubos par to, ka Skaidrīte klusēs, — droši apgalvoja Burtnieks.

— Bet gestapo var rasties aizdomas pret Elizi un Donatu, un tad visa māja būs apdraudēta…

— Un ja meitēns pārceltos uz dzīvi citur?

— Tad gan, — piekrita Daugavietis. — Labāk, ja viņa pagaidām atradīsies tālāk no dzīvokļa bez numura. Par mums visiem viņai nekas nav jāzina.

— Kas tādā gadījumā pateiks Skaidrītei?

Daugavietis brīdi padomāja:

— Kurenbergs. Bez viņa starpniecības šā vai tā ne­iztiksim.

— Vai Skaidrīte uzticēsies svešam cilvēkam?

— Pareizi! Par to nemaz nebiju padomājis… Ir tikai viena izeja… Ēriks bija tas, kas parādīja Skaidrī­tei ceļu, un viņa vārds …

— Skaidrs! — pārtrauca Burtnieks. — Rīt pat tikšos ar Kurenbergu un visu sarunāšu.

Visas šīs pēdējās dienas Skaidrīti vajāja viena vie­nīga doma — tikt pie partizāņiem! Turēt savā rokā ieroci un cīnīties pret nolādētajiem fašistiem! Viņa apzi­nājās, ka šai cīņā pati var iet bojā, bet tas viņu ne­biedēja.

Skaidrītei bija jau gatavs plāns — vispirms aiz­braukt uz Rēzekni, kuras tuvumā darbojas drosmīgie mežabrāļi, tad, it kā darbu meklējot, apstaigāt apkārt­nes ciemus, izklaušināt zemniekus. Visgrūtākais likās pēdējais solis — vienai pašai doties meža biezoknī, iet tik tālu un tik ilgi, kamēr sasniegs savu mērķi.

Bet, lai nokļūtu Rēzeknē, nepieciešama braukšanas atļauja. Un Skaidrīte izgāja no mājām ar ciešu apņē­mību neatgriezties bez tās.

— Vienu mirkli, meitenīti — aiz viņas muguras at­skanēja balss.

Nepagriezusi galvu, Skaidrīte izmeta pāri plecam:

— Ar svešiem vīriešiem es uz ielas neiepazīstos!

Taču teikums nemaz neskanēja draiski — viņa šai

mirklī atcerējās, kā bija iepazinusies ar Ēriku. Sasta­pusi, lai tik drīz atkal pazaudētu! . . .

Vīrietis neļāva sevi noraidīt. Panācis Skaidrīti, viņš jau soļoja tai blakus: . — Jūs esat Skaidrīte Svempa?

Meitene pagrieza galvu. Runātājs izrādījās gadus piecdesmit vecs, vienkārši ģērbies cilvēks.

— Jā, un tad?

— Man jums jānodod sveiciens no Ērika, — viņš klusi teica.

Skaidrīte apstājās un, dziļi ievilkusi elpu. iesaucās:

— Ēriks! . . . Kur viņš ir?

Kurenbergs paņēma meiteni zem rokas un piespieda turpināt ceļu.

— To es nezinu. Biedrs, ar kuru sastapos, lika no­dot tikai sveicienu, vairāk nekā.

Skaidrīte netaujāja tālāk. Viņa, kas pati grasījās doties bīstamā ceļā, tūdaļ saprata, ka Ērikam droši vien tāds uzdevums, par kuru neko nedrīkst izpaust. Bet arī ar šiem dažiem skopajiem vārdiem bija pieticis, lai bālie vaigi sārtotu un acīs iedegtos prieka mirdzums.

Ēriks ir dzīvs un vesels! Un viņš nav aizmirsis! Ko vairāk varēja vēlēties?! Tas ir, vēlēties jau varēja daudz, kaut vai to, lai viņš tagad būtu blakus, šā svešinieka vietā, lai kaut reizi noglāstītu roku . . . Bet, ja Ēriks bija spējīgs cīņas labā panest viņu abu šķiršanos, arī Skaidrītei jābūt stiprai.

Ļāvis meitenei attapties, Kurenbergs atsāka:

— Vai gribat būt mums biedros? Mums un Ērikam?

Skaidrīte mazliet atrāvās.

— Kas jūs tāds esat? — tikai tagad viņai bija ienā­cis prātā, ka tā varēja būt provokācija.

Taču tūdaļ viņa atkal atmeta šo domu. Viņu pārlie­cināja vīrieša labsirdīgā, simpātiskā seja ar daudzām sīkām krunciņām, ar dziļiem iedobumiem zem acīm, kas stāstīja par smagiem pārdzīvojumiem.

— Kāda tam nozīme? Šoreiz es runāju Komunis­tiskās partijas vārdā.

Saviļņojuma asaras meitenei sakāpa acīs. īsti nezi­nādama, ko dara, viņa klajā ielā apskāva Kurenbergu. Rūdīta pagrīdniece tā, protams, nebūtu rīkojusies, bet Skaidrītei galu galā tikai deviņpadsmit gadu.

Avīžu kiosku kantora priekšā Skaidrīte atvadījās no Kurenberga izglābtās sievietes.

— Nu, tad liels paldies un laimīgu ceļu! — novēlēja meitene.

— Un jums laimīgu palikšanu! Izpeļņa jau nu nebūs liela, toties viegls darbs.

Pagriezusi sievietei muguru, Skaidrīte pasmaidīja. Viegls darbs! Pēc sarunas ar Kurenbergu viņa zināja, cik tas būs grūts. Iespējams, pat grūtāks nekā partizāņu gaitas. Tur viņa visu laiku atrastos biedru vidū, tur viņu slēptu katrs koks, katrs krūms. Te viņa briesmu brīdī būs viena pati, no viņas drosmes un atjautības būs atkarīga ne tikai pašas, bet arī daudzu citu dzīvības . . .

Un tomēr, soļodama pa ielu, Skaidrīte trallināja kādu pārgalvīgu dziesmiņu. Viņai bija deviņpadsmit gadu. Viņai beidzot bija noteikts dzīves mērķis!

Tikai ieejot savā dzīvoklī, kur viss tik tuvs un mīļš, sirds tā kā sažņaudzās. Cik grūti šķirties no mātes, pat no tēvoča Donata! Un ko teiks mājnieki, kā uzņems ziņu par pēkšņo pārcelšanos? Skaidrīte ilgi mīņājās istabā, neuzdrošinādamās uzsākt valodas. Te bez kādas vajadzības sakārtoja galdautu, te iztīrīja tēvocim pīpi. Sasparojusies viņa apsēdās blakus mātei, kura atpūti­nāja nogurušās kājas, paņēma tās roku savējās, pie­spieda pie kaistošā vaiga:

— Māt… Tu taču neļaunosies . . . Negribēju jums būt par nastu . . . Tagad pati atradu darbu . . . Kiosks atrodas ļoti tālu, bet darbā jānāk agrā rītā, — Skaidrīte aizgrieza galvu, lai māte nevarētu ieskatīties viņai acīs.

— Pati saproti, cik tas neērti. Tāpēc sameklēju sev tuvumā gultas vietu .. .

Meitene sagaidīja pretošanos, pārmetumus, vismaz izbrīnu, bet dīvainā kārtā Elize Svempa tikai klusu cie­šot noglāstīja meitas galvu.

— Māt, — atsāka Skaidrīte, bet, uzlūkojusi Elizi un ieraudzījusi tās skatienā bezgalīgu mīlestību, apklusa . . .

— Dari, kā zini, meit, — Elize pievilka Skaidrīti ciešāk klāt. — Tu vairs neesi bērns. Tikai mūs, večus, gan neaizmirsti. Kad būs laiks, atnāc apraudzīt, pastās­tīt, kā tev sokas.

Nepieciešamās mantas Skaidrīte bija sakravājusi jau toreiz, kad nolēma doties pie partizāņiem. Tagad viņa tās paņems līdzi uz jauno dzīves vietu. Sapratusi, ka viņas iekrišana var apdraudēt tuviniekus, meitene bez vilcināšanās bija piekritusi Kurenberga priekšlikumam apmesties pie kāda viņa darba biedra.

Aizvērusi aiz sevis durvis, Skaidrīte izgāja no nama. Pa tumšo ielu, kur sen vairs neiedegās spuldzes, gur­deni soļoja parets gājējs, pie zemajām debesīm mirdzēja vientuļa zvaigzne. Un meitenei likās, ka šī zvaigzne ai­cina viņu tālā gaitā. Bet kas gaida ceļa galā? Skaidrīte to nezināja, tikai nojauta, ka šis ceļš nebūs viegls.