Dzīvoklis bez numura

14

— Jaunais iemītnieks dzīvoklim bez numura, — teica Jānis, iepazīstinot Nadeždu ar Ēriku. — Vai tu mūs nepacienāsi ar vakariņām?

Pasniedzot lieso maltīti, Cvetkova vērīgi ielūkojās puisī. «Šķiet, izturēs,» viņa domāja, «tomēr grūti būs . . . Tagad mēs gan būsim trijatā . . . bet cik ilgi?»

Ēriks pārlaida skatienu istabai. Nekas neliecināja,

ka te kaut kur slēptos tipogrāfijā; bet kur tad atrodas ieeja dzīvoklī bez numura? Spriežot pēc Daugavieša stāsta, spiestuvei vajadzēja atrasties pagrabā.

— Te tu gulēsi, — teica Jānis, rādīdams uz šauru kušeti. — Biežāk gan būs jāpārnakšņo lejā.

Ēriks pamāja ar galvu. Viņam patika šie mazrunīgie cilvēki, kas apgājās ar viņu kā ar vecu draugu — bez uzbāzīgas laipnības, vienkārši un sirsnīgi. Labi bija, ka tie ļāva Ērikam klusēt un pārvarēt iekšējo neveiklību, kas allaž uzmācās svešā vidē. Istabas iekārtojums atgā­dināja vecāku māju Kāpu ielā. No malas skatoties, va­rēja domāt, ka pie galda sēž vidusmēra ģimene, tomēr tieši šeit Krapovskis asāk nekā jebkad izjuta pagrīdes augstsprieguma atmosfēru. Un, kad pie durvīm pieklau­vēja, viņš satrūkās. Jānis pacēla galvu un klusi teica Cvetkovai:

— Nelaid iekšā. Neviens, it neviens nedrīkst ierau­dzīt Ēriku! . .. Ejam, — un viņš ieveda Krapovski van­nas istabā, kas ne ar ko neatšķīrās no parastajām.

No niķelētā krāna pilēja ūdens un vienmuļi pakšķēja baltajā, šur tur saplaisājušajā vannā; krānu nevarēja cieši aizgriezt, un lāses bija atstājušas uz van­nas sienas dzeltenu taciņu. Kaktā stāvēja melni krāsota skārda krāsns ar salauztām durtiņām; uz mazgājamās siles zem nobružātā, nespodrā, četrstūrainā spoguļa at­radās ziepju trauciņš, zaļa plastmasas krūzīte ar zobu sukām, bārdas skujamie piederumi un pustukša ode­kolona pudele; grīda bija no pelēka akmens, telpu apgaismoja matēta spuldze.

Daugavietis nobīdīja vannu.

Arī aiz vannas Ēriks nekā neievēroja. Tad Jānis no­metās četrrāpus, ar plecu pagrūda sienu, un Ēriks ierau­dzīja pusmetru augstu, kvadrātveidīgu caurumu. — Nav slikti izgudrots, — Ēriks atzina, — bet man liekas, ka vannas istabu sīki pārmeklējot, šo eju var atrast.

— Nekā nebūs! Aizvars ir četru ķieģeļu biezumā. Izklauvējot sienas, tukšumu nevar uziet. No iekšas to nostiprina tā, ka pat desmit vīri nespētu izkustināt . ..

— Kā tad izdevās šo paslēptuvi izbūvēt?

— Pats esmu būvstrādnieks, bet Donats jaunībā bi­jis mūrnieks. Lai neradītu aizdomas, mēs visā namā taisījām kapitālremontu un paklusām strādājām arī šeit.. . Bet tagad lien pa priekšu, es aizvēršu eju.

— Un kā ar vannu?

— To Nadja atbīdīs atpakaļ. Še paņem kabatas spuldzi! Tikai uzmanies, eja ļoti stāva.

Ēriks pēkšņi juta, ka sāk trūkt gaisa. Jānis, acīm redzot, bija aizvēris lūku. Bet spuldze jau apgaismoja plašāku telpu, un līšana beidzās. Viņi stāvēja zemā, iegarenā kazemātā. Iespiedierīce, galds ar burtu kasti, krēsls, liels papīra rullis, plaukts ar grāmatām, radio­uztvērējs, maza čuguna krāsns, dzelzs gulta ar salmu maisu, tādu pašu spilvenu un saritinātām segām — lūk, visa iekārta. Noknikšķēja ieslēdzējs — Jānis iededzināja gaismu.

Ēriks apskatīja burtus.

— Acīm redzot, viss jāsaliek korpusā. Un kur krāsa? . . . Ahā, tur kaktā.

Divas kārbas saturēja melnu iespiedkrāsu, pārējās bija visdažādākie konservi.

— Tā ir tava dzelzs rācija, — paskaidroja Jānis. — Gadījumam, ja augšā kaut kas notiks . . . Sausiņus atradīsi zem gultas. Dienām desmit pietiks ēdamā. Bet, ja atklās iee ju un fašisti jau lauzīsies iekšā, tad tu tomēr vēl vari izsprukt. Lūk, vai redzi šo caurumu? Tas nav tikai ventilācijai, tā ir šaura pazemes eja, kas ved uz drupām Daugavmalā.

— Un to jūs arī izrakāt divatā? Tur taču jāstrādā mēnešiem ilgi.

— Nē, mēs to uzgājām gluži nejauši. Tā laikam ir daļa no vecā kanalizācijas tikla.

— Pēc taviem vārdiem, dzīvokli bez numura biju iedomājies daudz ļaunāku. Te jau pat radio netrūkst.

— Maskavu varēsi klausīties, cik gribi. Kad kļūst pavisam grūti, saki droši — uz kādu laiku es tevi vien­mēr varēšu aizvietot.

— Pateicos. Vai tūlīt arī kas darāms?

— Jā, saliec šo uzsaukumu! Rīt novilksim.

Ēriks palika viens. Gada laikā viņa pirksti nebija zaudējuši aroda veiklību. Turot likni kreisajā rokā, viņš ātrām kustībām sāka sarindot burtus un drīz vien jau tā iemanījās, ka varēja domāt arī par kaut ko citu.

Ārā bija nakts. Varbūt spīguļoja zvaigznes, varbūt jumti zaigoja mēnesnīcā, varbūt blāvi mākoņi klāja de­besis. Zem tām šalca koki, viegli viļņojās ūdeņi, cilvēki dziļi ievilka plaušās dzestro rudens gaisu. Dzimtenes gaiss — tas ir vienīgais, ko fašisti vēl nemēģina piesa­vināties un aizvest uz Vāciju. Cik gan dienu, mēnešu, varbūt pat gadu būs jācīnās, lai atbrīvotu Dzimtenes gaisu no fašistu sērgas? Cik ilgi gan būs šeit jādzīvo bez pavasara, bez saules, bez Skaidrītes?

«Mana labā, mīļā meitene, ko tu domāsi, kad rīt ne- atnākšu uz satikšanos? Tu nāksi uz viesnīcu, bet arī tur mani neatradīsi ne rīt, ne parīt, ne pēc nedēļas … Es būšu pazudis bez vēsts un bez ziņas . . . Tev taču jāsa­prot, kādās briesmās ir Dzimtene, jāsaprot, ka mēs dzī­vojam tādā laikā, kad diviem cilvēkiem bieži vien jāšķi­ras bez atvadu vārdiem. Tu to sapratīsi, Skaidrīt, tu sapratīsi, ka mēs katrs ejam savu taku, bet abi uz ko­pēju mērķi. Es esmu drošs, ka tu nenovirzīsies sānis. Agrāk vai vēlāk tu atradīsi savu vietu mūsu ierindā. Es ticu, ka mūsu ceļi vēl krustosies, un tad mēs satik­simies, lai nekad vairs nešķirtos . . .

Jā, vēstules tu no manis nesaņemsi… Es pat nezinu tavu adresi un, ja arī zinātu, tomēr nerakstītu … Tā ir labāk … Es nepiederu sev, es piederu tautai. Bet, ja es drīkstētu, ko gan tev īsti rakstītu? Varbūt tā:

«Šodien, kad zinu, ka ilgu laiku neredzēsim viens otru, man kļuva skaidrs, cik stipri tevi mīlu. Bija tik neizsakāmi grūti slēpt no tevis savas īstās jūtas, savas īstās domas. Atvadoties teikšu tev patiesību. Es esmu komunists, pagrīdnieks. Tas nozīmē, ka man uz laiku jāatsakās no tevis. Gaidi mani, es ticu tavai mīlai. Visu to daiļāko, kā tu mēdzi teikt. Tavs Ēriks.»

Apmēram tā viņš būtu rakstījis. Bet tai vietā Ēriks salika cerību iedvesmojošus vārdus, kas pirms divi die­nām Maskavā bija teikti Oktobra revolūcijas 25. gada­dienai veltītajā sēdē.