43

Pulksten sešos no rīta gaitenī nožvadzēja slēdzeņu saišķis. Tas bija parastais laiks, kad aizveda nāviniekus. Atvadījies no Makuļeviča, Daugavietis drošiem soļiem izgāja no kameras.

Viņu iesēdināja slēgtajā cietuma' mašīnā. «Vai tad karātavas atrodas pašā centrā?» viņš nodomāja, ne­skaidri sadzirdot pilsētas satiksmes dzīvo troksni. Uz oļiem šņirkstēja tanku un pašgājēju lielgabalu kāpur- ķēdes, spalgi signalizēja vieglās mašīnas, smagi dunēja daudzie nagloto zābaku soļi. Rīga bija kļuvusi par piefrontes pilsētu. Brīdi vēlāk atskanēja daudzu suņu riešana. Pavadoņu —ļ esesiešu drumajas sejas atplaik- snīja ļauns smīns:

— Vai tu dzirdi, Hans? Žēl, ka mēs nevaram pie­dalīties medībās. Dr^kslers teica, ka viņš nevienu latvieti neatstāšot Rīgā.

«Lai priecājas,» domāja Jānis. «Rīt viņi šūposies pie tām pašām karātavām, kas šodien domātas mums.» Vi­ņam no tām joprojām nebija bailes, tieši otrādi, tāds skumjš prieks, ka vēl pēdējo reizi redzēs Nadeždu. Bet, kad mašīna apstājās un durvis atvērās, Daugavietis saprata, ka viņu nav atveduši uz soda vietu, bet atpa­kaļ uz gestapo.

. . . Šturmbanfīrera Raup-Dīmensa kabinetā visi logu aizkari bija aizvilkti. Biezais, melnais velvets mazliet klusināja nepārtrauktās kanonādes troksni. Kopš 1941. gada vasaras Raup-Dīmenss nebija dzirdējis šīs skaņas. Tās krita uz nerviem, neļāva koncentrēties. Tas vēl ne­nozīmēja, ka Raup-Dīmenss būtu gļēvulis. Viņš pats paziņoja Langem, ka paliks Rīgā un nobeigs lietu ar Žani. Protams, bija iespējams ņemt Žani līdzi. Bet, pirmkārt, tas nozīmēja zaudēt laiku. Otrkārt, Raup- Dīmensa īpašais plāns paredzēja, lai saruna ar Žani no­tiktu tieši Rīgā, nekur citur. Treškārt, atkāpšanās juceklī Žanim varēja rasties izdevība bēgšanai. Šturmbanfīrers neuzskatīja viņu par vienkāršu apcietinātu komunistu, bet par savu personīgo ienaidnieku, kuru nevienam ci­tam negribēja atdot. Gestapo no provokatorēm izdevās uzzināt, ka arī Liepājā darbojas spiestuve, kuru organi­zējis Žanis. Ņemot vērā jaunos apstākļus frontē, to va­jadzēja nekavējoties likvidēt. Raup-Dīmenss apņēmās piespiest Žani izdot Liepājas spiestuves vadību un atra­šanās vietu. Viņš zināja, ka šai divkaujā jāuzvar, lai būtu kas būdams, jāuzvar.

Gaidot Žaņa atvešanu, gestapietis palīdzēja saviem padotajiem sakārtot un sagatavot aizsūtīšanai papīrus. Aplūkojot pabeigto lietu kaudzi, viņš nevarēja sevi vai­not — strādāts labi, kā tas pienākas īstam Raup-Dīmen­sam. Tikai vienā akcijā viņš bija cietis nepārtrauktas neveiksmes — Bauers izdarījis pašnāvību un nogalinājis desmit viņa labāko vīru, Burtnieks izbēdzis. Cvetkova mirusi, neatklājusi noslēpumu. Bet Žanis joprojām viņa rokās. Tas atbildēs par visām neveiksmēm.

Esesieši nāca un gāja, ik reizes aiznesdami grēdā sa­krautos aktu vākus. Gestapo evakuējās. Gandrīz visi darbinieki jau bija aizbraukuši uz Liepāju. Durvīs parā­dījās šarfīrers Hesens:

— Heil Hitler! — viņš sveicināja, it kā gribēdams ar šiem vārdiem pasvītrot savu uzticību visai nedrošajai fīrera lietai.

Raup-Dīmenss nevērīgi atmeta ar roku:

— Nu, kas jums sakāms, Hesen?

— Šturmbanfīrera kungs, atļaujiet ziņot, doktors Lange nupat aizbrauca. Viņš lika pateikt, lai jūs Žani paņemot līdzi, ja šeit neizdosies piespiest viņu runāt. Kas attiecas uz mūsu evakuāci ju, viss nokārtots. Pilsētas komandants piezvanīs, kad pēdējās iestādes atstās Rīgu. Trīs mašīnas būs mūsu rīcībā.

— Paldies, Hesen. Un Žanis?

— Jau atvests, šturmbanfīrera kungs.

Raup-Dīmensa glīto seju izķēmoja atbaidoša grimase.

— Laikam priecājas, ka izsprucis no karātavām. Šis prieks viņam drīz pāries. Es piespiedīšu viņu uz ceļiem lūgt, lai to pakar.

— Šturmbanfīrera kungs, aizmirsu pateikt. Izkratot viņu, atradām šo zīmīti. Manuprāt, tas ir kaut kas svarīgs.

Raup-Dīmenss kāri tvēra pēc sniegtā papīra. Tad viņš saviebās:

— Ko, atkal peršas?! Vai jūs zināt, kas te rakstīts, jūs idiot?! «Mēs smokam cietumā, ko te par dzīvi sauc. Jūs, mirušie, vien zināt, kas ir laime! Ai kapu mītnieki, ai veļu saime, vai jūsu valstībā man drīzi ienākt ļauts?»

— Otrā pusē arī kaut kas, — nedroši taisnojās Hesens.

Raup-Dīmenss apgrieza papīru. Viņš ciniski iesmējās:

— Jā, tas ir Žanis. Mīlestības atklāšana ar cilpu kaklā. «Mēs mirsim, lai citi dzīvotu.» Nekā nebūs! Tu dzīvosi, lai citi tevis dēļ mirtu! . . . Pēc desmit minūtēm varat viņu ievest!

Загрузка...