Dzīvoklis bez numura

16

Agrā rītā, kad uz ielas vēl valdīja mijkrēslis, Elize Svempa izgāja no mājas. Vienas tirgus somas vietā viņai šoreiz bija divas. Viņa gāja gar mūriem, šad tad apstājās pie veikalu skatlogiem, lai mazliet atpūtinātu nogurušās kājas, un izlikās pētījam preču cenas. Beidzot, sasniegusi pastu, kur pie lodziņiem drūzmējās iestāžu un uzņēmumu kantoru darbinieki, Elize ieņēma vietu paku nosūtīšanas rindā. Tai pašā brīdī no sola piecēlās jauna meitene un nostājās tieši aiz viņas. Elize tai uzmeta ašu skatienu, bet nebilda ne vārda. Ar veca cilvēka tūļību viņa izlika uz letes visus savus saiņus. Kamēr viņa līmēja markas, meitene, slepus apskatījusies, veikli paķēra ar brūnu auklu apsieto paciņu un noslēpa portfelī.

Uzsaukumi, kurus bija saņēmusi meitene, ceļoja tālāk. Tie nonāca līdz pārtikas veikalam blakus Gaisa tiltam. Pēc dažām stundām tanī iegriezās VEF strādnieks Juris Kurcis, kas gāja uz dienas maiņu. Uzgaidījis, kamēr at­brīvojās vecākā pārdevēja Zemīte, viņš tai vaicāja:

— Vai jums nebūtu zobu pulveris?

— Es personīgi ieteicu pastu …

— Ar to nevar tīrīt tenisa kurpes, — atteica Juris Kurcis.

— Ak tā, un es domāju, ka jūs gribat tīrīt zobus… Pagaidiet, varbūt mums vēl kaut kas palicis, — un pār­devēja pāri letei pasniedza Kurcim dažas «Illorodonta» kārbas.

Apmierināti dūdodams jautru melodiju, Kurcis soļoja tālāk. Izgājis cauri VEF kontroles telpām, viņš pagalmā sastapās ar šoferi Šiliņu.

— Vai šodien kaut kas bija? — tas čukstus jautāja.

— Jā. Atstāšu parastajā vietā.

Pārģērbjoties pirms mājās iešanas, mehāniķis Kalna- purs atrada uzvalka kabatā kādu lapu. «Tas taču uzsau­kums,» viņš nodomāja izbijies. «Ieraudzīs pie manis, tūlīt būs gals. Ātrāk jātiek vaļā, — bet kur likt?» Viņš jau gribēja nomest skrejlapu uz grīdas, taču šai brīdī ģērbtuvē ienāca citi strādnieki. Arī pagalmā neizdevās, jo Kalnapuram bija piebiedrojušies daži paziņas. Tram­vajā viņam visu laiku likās, ka konduktors aizdomīgi skatās uz kabatu, kur degtin dega bīstamais uzsaukums. Aizelsies un galīgi nosvīdis Kalnapurs atskrēja mājās.

— Ko tu man labu atnesi, tēt? — pie durvīm viņu sagaidīja Mudīte — pali jaunākā no Kalnapura bērniem.

Parasti Kalnapurs katram atrada kādu mīļu vārdiņu, bet šoreiz viņš garām Mudītei metās virtuvē.

— Labi, Mirdza, ka tev plīts jau kuras. Iemet šo lapeli, bet ātri! — viņš uzsauca sievai.

— Ko tu, vecais, šodien tik errīgs? Kas tā ir par tik briesmīgu lapeli?

— Liekas, uzsaukums. Ja tu zinātu, kādas bailes es izcietu!

— Pag, pag! Tad jau vispirms jāizlasa.

— Nevar, nevar! Vai tev prāts! Ja nu kāds ienāk?

— Ei nu, zaķapastala! Durvis taču aizslēgtas.

Kalnapurs mazliet nomierinājās. Pirmās paniskās bai­les norima. Balss gan viegli drebēja, tomēr viņš sāka paklusām lasīt:

— «Biedri! Šodien mēs svinam 25. gadadienu Pa­domju revolūcijas uzvarai mūsu zemē. Pagājuši 25 gadi kopš tā laika, kad pie mums nodibinājās padomju iekārta…» — Jo tālāk viņš lasīja, jo balss kļuva mie­rīgāka.

Ar Mirdzu notika tieši pretējais. Viss, kas līdz šim šķita miglains, ieguva asus apveidus. Klausoties, kā visās okupētajās Eiropas zemēs tautas deg naidā pret iebru cēju tirāniju un kaitē hitleriešiem kā vien varēdamas, neskaidri apjaustā vainas apziņa pārvērtās pašpārme­tumu vētrā. Viņa pārtrauca vīru:

— Pareizi! Viņi nav nemaz tik stipri, kā izliekas. Tikai mēs paši esam vainīgi pie tā, ka visādi dreksleri un dankeri mums vēl sēž uz kakla!

Kalnapurs noņēma acenes un pablenza sievā:

— Ko nu klaigā! Ļauj izlasīt līdz beigām… — «Hit­leriskie neģēļi pieņēmuši par likumu spīdzināt padomju kara gūstekņus, simtiem tos nogalināt, nolemt tūkstošus no tiem bada nāvei. Viņi pastrādā varas darbus un no­galina mūsu zemes okupēto teritoriju civiliedzīvotājus, vīriešus un sievietes, bērnus un sirmgalvjus, mūsu brāļus un māsas…»

Mirdza atkal pārtrauca vīru:

— Atceries veco Andersonieti, kas dzīvo Biķernieku ielā. Viņa pati savām acīm redzējusi mežā milzīgu bedri, pilnu ar līķiem. Pat aprakt nelaimīgos šie nelieši nav turējuši par vajadzīgu. Tā arī mans brālis pazuda, aiz­rāva, nelieši, pašā lieldienu vakarā… — viņa sāka šņukstēt. Kalnapurs līdzjūtīgi paskatījās sievā, bet Mir­dza aši noslaucīja asaras un mudināja lasīt tālāk.

Kalnapurs turpināja:

— «Viņi sprauduši mērķi padarīt par vergiem vai iznīcināt Ukrainas, Baltkrievijas, Baltijas, Moldāvijas, Krimas un Kaukāza iedzīvotājus. Tikai zemiski cilvēki un nelieši, kam trūkst goda un kas noslīdējuši līdz dzīv­nieku stāvoklim, var atļauties tādas nekrietnības pret nevainīgiem, neapbruņotiem ļaudīm. Bet tas nav viss. Viņi pārklājuši Eiropu ar karātavām un koncentrācijas nometnēm. Viņi ieveduši nelietīgo «ķīlnieku sistēmu». Viņi šauj un kar pilnīgi nevainīgus pilsoņus, paņemtus «ķīlām» tāpēc, ka kaut kādam vācu dzīvniekam neļāva izvarot sievietes vai aplaupīt iedzīvotājus…» — Lapa noslīdēja uz leju. Kalnapurs iedomājās Audriņu ciema likteni — atriebdamies par divu sarkanarmiešu slēpšanu, fašisti bija iznīcinājuši visus iedzīvotājus, vairāk par 330 sirmgalvju, sieviešu, bērnu un vīriešu. Sašutuma pilnā balsī viņš turpināja lasīt: — «Viņi pārvērtuši Eiropu par tautu cietumu. Un tā viņiem saucas — «jaunā kār­tība Eiropā». Mēs zinām, kas vainīgs šinīs nekrietnībās, zinām šos «Eiropas jaunās kārtības» cēlājus, visus šos jaunizceptos ģenerālgubernatorus un vienkārši guberna­torus, komandantus un apakškomandantus. Viņu vārdus zina desmitiem tūkstošu nomocītu cilvēku. Lai šie bendes zina, ka viņiem neizbēgt no atbildības par saviem nozie­gumiem un neizbēgt no nomocīto tautu sodītājas rokas.» Nu, ko tu saki par visu šo padarīšanu? — domīgi vaicāja Kalnapurs, izlasījis ziņojumu līdz galam.

— Ko es saku?! Uz mata to pašu!… Vai tad nav tiesa, ka viņi izlaupa mūsu zemi… Ka viņi uzskata darba tautu par kāju paslauku …

— Taisnība jau ir, — piekrita Kalnapurs. — Tāds pats «heilhitlers» arī mūsu direktors. Strādnieku par cilvēku netur, bļauj kā uz suni. Spiež pēdējo sulu ārā… Cik ilgi tas tā var turpināties?

— Ja visi tikai jautās un nekā nedarīs, tad tam gals nav saredzams … Mums arī kaut kas jādara, Miķel…

— Jādara, jādara, bet kas? Neaizmirsti, ka mums trīs bērni. Vai tu par tiem nemaz nedomā?…

— Vai tad labāk būs, ja tevi aizsūtīs uz Salaspili tikai tāpēc, ka kādam hitlerietim nav paticis tavs ģīmis? Kaimiņu Ēvalds tramvajā nedevis vietu virsniekam, un viņa sieva tagad pat nezina, kur viņš atrodas.

Vecais Kalnapurs piecēlās un, brīdi padomājis, sacīja:

— Es drīz būšu atpakaļ. — Tad steidzīgi paņēma cepuri un devās uz durvīm.

— Kur tu skriesi, Miķel? Pusdienas jau gatavas.

— Es tepat. Iemetīšu uzsaukumu Emberu pastkastītē. Lai izlasa šie arī…

Dzelzceļa mašīnists Kārlis Embers jau sedeja pie galda, kad no skolas pārnāca viņa dēls Indriķis.

— Skaties, ko es atradu pastkastītē, — viņš rādīja tēvam uzsaukumu.

— Laikam atkal kāda reklāma, — norūca Embers

un, pat nepaskatījies uz lapiņu, turpināja strēbt zupu.

— Nē, te stāv rakstīts: Centrālā Komiteja…

— Ko? Dod šurp! — Un tēvs izrāva dēlam no rokām uzsaukumu.

Viņš vairākas reizes to pārlasīja, ļaudams zupai galīgi atdzist.

Tā jau bija otrā skrejlapa, kas nonāca mašīnista rokās. Pirmo viņam bija parādījis kāds darba biedrs, otrā ielauzās viņa paša mājās. Tas šķita kā atkārtots atgādinājums, kā skaļš klauvējiens pie viņa sirdsapziņas durvīm. Tūkstoši cīnās, Staļingradā sarkanarmieši aizstāv katru māju, katru pēdu zemes, partizāni spridzina sliedes un tiltus, — bet viņš? Ko dara viņš, mašīnists Kārlis Embers? Ar to vien nepietiek, ka viņš kur varēdams izjauc dzelzceļa kustības grafiku! Tas par maz! Lai ar nokavējumu, fašistu ešeloni tomēr nokļūst frontē .. . Aktīva sabotāža — tas ir vienīgais pareizais ceļš! Embers nolēma jau nākošajā dienā aprunāties ar dažiem darba biedriem.

— Kas tur rakstīts? — jautāja Indriķis, nespēdams sagaidīt, kad tēvs beigs lasīt.

— Še, skaties pats! Esi jau pietiekoši liels, lai sāktu saprast dzīvi.

Aizturētu elpu zēns lasīja uzsaukumu. Likās, ka viņš to gribētu iemācīties no galvas.

— Tēv, es aiznesīšu šo lapiņu uz skolu un parādīšu zēniem, — Indriķis teica. — Nesen mums visos gaiteņos bija izkaisītas sarkanas zvaigznes.

— Tā, tā. Iznāk, ka jūs arī neguļat… Bet uzsau­kumu uz skolu labāk gan nenes, tur kāds vēl var tevi nodot. Iztsāsti draugiem tāpat visu, kas te rakstīts.

Kad tēvs aizgāja uz darbu, Indriķis iebāza saritināto skrejlapu kabatā un paņēma tūbiņu ar baltlīmi. Viņam bija savs nodoms. Tikai — kur lai to pielīmē?

Uz ielas pie kaimiņu mājām piestāja «Opel-Admirālis». Šoferis izkāpa un pazuda namā. Aizmirsis uz brīdi savu nodomu, zēns apbrīnoja skaisto mašīnu. Un te pēkšņi viņam iešāvās prātā, kā būtu, ja …

Zēns paskatījās, vai kāds viņu nenovēro, un, atspie­dies ar muguru pret mašīnu, pielīmēja uzsaukumu. Pēc brīža Indriķis jau bija pazudis pagalmā un līksmu sirdi joņoja pa kāpnēm.

Tikpat daudz laika vajadzēja Baueram, lai uzkāptu otrajā stāvā un uzzinātu, ka ģenerālis Hartmuts licis piebraukt pie gestapo ēkas Reimersa ielā. Šī iestāde Baueram bija visantipātiskākā. Savā īgnumā nemaz ne­ievērojis, ka ap mašīnu sastājušies ļaudis, šoferis apsēdās pie stūres. Laikam būs atkal jāgaida vairākas stundas — nav kur steigties. Bauers brauca tik lēnām, ka pat riteņ­braucēji viņu panāca. Spogulī varēja redzēt garām slī­došās mājas, cilvēkus. Dīvainā kārtā garāmgājēji apstā­jās un ilgi ar skatieniem pavadīja mašīnu. «Vai kas noticis ar pakaļējām riepām?» brīnījās Bauers. Viņš no­griezās klusā šķērsielā un apstādināja mašīnu. Ļūk, kā­pēc ļaudis tā skatījušies! Uzsaukums uz ģenerāļa Hart- muta lepnā limuzīna — tas tik ir joks! Līme vēl bija gluži svaiga, un Baueram izdevās noņemt skrejlapiņu nesaplēstu.

Vārdi Komunistiskā partija visās valodās nozīmēja to pašu.

Bauers atcerējās lielo Tedi, kā Vedingas strādnieki bija iesaukuši savu iemīļoto Ernstu Tēlmani. Atmiņā uz­peldēja jaunības dienas ar vētrainiem mītiņiem, kautiņi ar brūnkrekliem, streika piketi pie Borsiga vārtiem, jau sen nomocītie biedri Dahavā. Kur tas laiks, kad Bauers sažņaugtām dūrēm un valgām acīm klausījās Tēlmaņa liesmaino runu Pirmā Maija demonstrācijā? Kur tas laiks, kad viņš pats iznēsāja uzsaukumus un piedalījās vēlēšanu kampaņā? Tad nāca Hitlera apvērsums, terora gadi, masu aresti…

Bauers vēl nebija paguvis iestāties partijā, bet sirdī viņš sevi uzskatīja par komunistu un stājās slepeno cīnī­tāju rindās. Hitleriskā terora apstākļos tas nebija viegli. Pretestības straume pamazām izsīka. Daži, bendes cirvja iebiedēti, paši nolika ieročus, citus vienu pēc otra apcie­tināja, un kādā dienā Baueram pārtrūka pēdējie sakari.

Te, okupētajā Latvijā, viņš stiprāk nekā jebkad vē­lējās atkratīties no pazemojošās bezdarbības un saistīties ar partiju. Bet trijos mēnešos kopš Bauera pārcelšanas uz austrumiem tas nebija izdevies — vietējie iedzīvotāji saskatīja viņā tikai ienīstu okupantu.