Dzīvoklis bez numura

20

Tonakt Kurenbergs dežurēja uz peldošajā dokā no­vietotā kuģa. Ja to atstātu bez uzraudzības, nākamajā rītā neatrastu nevienas skrūvītes. Jā, pat vienkārša seš- collīga nagla bija kļuvusi dārga manta.

Ap pulksten divdesmit četriem viņu iztraucēja dīvains troksnis. Pacēlis apkakli, Cīzes kuģu remontu rūpnīcas meistars izlīda no siltās mašīntelpas. No jūras pūta čet­ras balles stiprs ziemeļrietumu vējš. Melnie viļņi smagi atsitās pret bortu. Baseina viņā krastā tik tikko iezīmē­jās liels korpuss — bijušais Ziemeļvācijas Loida pasa­žieru tvaikonis «Fredericus Rex», kas tagad pārvadāja ievainotos vērmahta karavīrus. Spēcīga dūmu strūkla liecināja, ka tas taisās drīzumā atraisīt galus.

Kurenbergs vēlreiz ieklausījās troksnī, kas atplūda pāri tumšajiem ūdeņiem. Nē, tie nebija ievainoto vaidi. Kliedzieni, kuriem atbildēja lamas, kritiena blīkšķis un atkal lamas, sieviešu sāpju saucieni, kas izraisīja vēl niknākas lamas, neskaitāmu kāju dipoņa uz «Fredericus Rex» ietnes un kuģa virsnieka lietišķā balss:

— Simt četrdesmit seši, simt četrdesmit septiņi . . .

simt piecdesmit, stop! Pietiek, leitnant, pagaidiet, kamēr pirmo partiju sadzenam telpās.

Kurenbergs saprata visu — tur civiliedzīvotājus aiz­veda uz verdzību Vācijā … Fašisti to mēdza apzīmēt ar skanīgo vārdu «Arbeitsdienst», bet no tā nevienam vieg­lāk nekļuva. Pakratījis dūri, viņš grasījās atgriezties mašīntelpā, kad skaļo trokšņu jūklī saklausīja šļakstienu. Nevarēja būt šaubu — kāds iekritis vai ielēcis ūdenī. Baidīdamies nokavēt, Kurenbergs norāva tuvāko glābša­nas apli un drudžainā steigā iesēja tauvas galā. Pārliecās pār bortu, atvēzējās un uz labu laimi aizmeta tai virzienā, kur uz ūdens virsmas parādījās kāds tumšs plankums …

Nākošajā rītā kādā mazā, līdz pēdējai iespējai saku­rināta virtuvē sēdēja divi cilvēki — sieviete vecā kara­vīra mētelī un zilās biksēs, kas bija pārāk platas tās trauslajam augumam, un pats dzīvokļa saimnieks Kuren­bergs. Neveikliem pirkstiem vadot smaili noasināto zīmuli, Kurenbergs uz zīdpapīra izzīmēja sīkus, gandrīz mikro­skopiskus burtus. Kamēr viņš rakstīja ziņojumu pagrīdes presei, izglābtā sieviete jau kuru reizi atmiņā pārcilāja pārdzīvoto.

Klausoties stāstītājā, Kurenbergs jo dzīvi iztēlojās, kā uz ielām ķēra cilvēkus, sabāza kravas mašīnās un aiz­transportēja uz ostu. Viņš pats vēl labi atcerējās līdzīgu gadījumu. Toreiz viņu kopā ar daudziem citiem aizveda uz staciju, kur lika izkraut vagonus. Tas viss bija ap­rakstīts uzsaukumā, ko Kurenbergs pēc dažām dienām saņēma no darba biedra. Un pareizi tur bija teikts, ka tas tikai sākums — šodien ved uz Preču staciju, bet rīt uz Vāciju. Tam, kas to rakstījis, vajadzēja būt galviņai uz pleciem. Pag, pag! Remontu rūpnīcas meistars brīdi pārtrauca rakstīšanu, lai varētu līdz galam izdomāt šo piepešo domu. Vai tik gaišmatis, kuram viņš toreiz bija palīdzējis noslēpt papīra rulli, nav pielicis roku arī pie uzsaukuma sastādīšanas?! Šodien tas šķita ļoti ticami. Kurenbergs pūlējās atcerēties šā cilvēka ārieni, bet velti. Izņemot gaišos matus, nekas nenāca prātā. Vienalga, nieki vien. Svarīgi ir tikai tas, ka šis gadījums palīdzējis viņam atkal nostāties uz pareizā ceļa.

Sievas nobendēšana Salaspils nometnē Kurenbergu bija pilnīgi satriekusi. Sakarus ar pagrīdi viņš gan ne­pārtrauca, bet aktīvā cīņā vairs nepiedalījās. Taču naids pret okupantiem nedeva miera, kremta, plosīja, lauzās uz āru — mudināja aizdedzināt papīra rulli. Paldies biedram, kas toreiz atturēja! Iznīcinot papīru, viņš būtu tikai pazudinājis sevi, bet panācis gaužām maz. Toties tie cilvēki, kas rakstīja, salika, iespieda un izplatīja uz­saukumus, tāpat devās nāves briesmās, bet ar savu orga­nizēto cīņu sasniedza neizmērojami vairāk. Redzēdams, kādām sejām darba biedri lasa skrejlapu, Kurenbergs pa īstam apjēdza lielo patiesību — jebkurš varmācības akts, kļuvis zināms tautai visā savā neģēlībā, palīdz vairot aktīvo cīnītāju rindas. Arī viņu šī skrejlapa bija atgrie­zusi pagrīdnieku pulkā.

Pagājušās nakts traģēdija ir tikpat laba viela uzsau­kumam. Kurenbergs juta dziļu gandarījumu, ka tieši viņš pados šo ziņu tālāk. Stindzinošās bailes Kurenbergs bija laimīgi pārvarējis. Pat tad, kad pārdevēja Zemīte krita gestapo nagos un biedrs paguva viņu brīdināt tikai dažus soļus no veikala, viņš tās nejuta.

— … Noķēra kā peli slazdā, — stāstīja izglābtā sie­viete. — Kur tu muksi, kur tu spruksi, kad visapkārt šucmaņi. «Jūsu darba apliecība,» saka. Bet, mīlīši, kur lai es ņemu apliecību, ja man tikai pēc trim dienām jāstājas darbā. Šie tikai ņirdz. Bet tā ir tīrā patiesība, tikpat kā es te sēžu. Biju sarunājusi ar savu rada­gabalu — viņam kāda tur teikšana par avīžu kioskiem. Vispārīgi mēs ar viņu esam naidā, paši zināt, kā ir ar tiem lepnajiem radiem. Bet šoreiz viņš man tomēr izpa­līdzēja … Laikam biju nojautusi, kas mani sagaida, bet es uz šo Vāciju — neparko! Labāk padarīt sev galu… Ko tagad darīt? …

Kurenbergs vilcinājās ar atbildi. Divi vārdi — avīžu kiosks — bija iespiedušies viņa apziņā. Labāku sadales centru uzsaukumiem taču nemaz nevarēja vēlēties! Ja tur iedabūtu savu cilvēku!… Kurenbergs jau cīnījās ar kārdinājumu iestāstīt šai sievietei, ka viņai jāpazūd no Rīgas… ar vilinājumu izkārtot, lai viņa ieteiktu savā vietā kādu citu … Bet nē, melot viņš negribēja.

— Kas jums ko uztraukties? Nekādas briesmas vairs nedraud. Pēc dažām dienām sāksiet strādāt, dabūsiet darba apliecību, un viss būs kārtībā. Bet tikmēr varat slēpties pie manis.

— Lai es paliktu Rīgā? — sašuta sieviete. — Nemū­žam! Kas zina, kādu dienu es vēl aizmirsīšu darba aplie­cību mājās, un tad šie mani atkal grābs ciet. Lai domā, ka esmu noslīkusi!… Labāk braukšu uz laukiem, strā­dāšu kaut par vēderu, bet Rīgā nepalikšu … Te man viss atgādinās šo šausmīgo nakti … Kad es jums saku, ne­palikšu! …

Tagad meistars varēja ar tīru sirdsapziņu izklāstīt savu lūgumu.

Pagādāt šo vietu tā radiniecei? Kāpēc gan ne? Kuren­bergs taču bija izglābis viņai dzīvību …

Priecīgs par panākumiem, Kurenbergs noskrēja pa čīkstošajām kāpnēm. Pagalmā vējš, kas tagad pūta ar divkāršu spēku, izrāva no iemutes cigareti. Kādu gaba­liņu viņam nācās dzīties tai pakaļ, kamēr izdevās no­tvert. Bet tā bija savārtījusies, slapja. Kurenbergs sirdīgi nospļāvās — nevajadzēja dežūras laikā tik daudz pīpēt, atliktu arī šim brīdim kāds dūms.

Ieraudzījis drūzmu autobusa pieturas vietā, Kuren­bergs nolēma iet kājām. Laika pilnīgi pietika, bez tam viņš cerēja, ka pastaiga saltajā rīta vējā pēc satraucošās nakts izvēdinās nogurumu. Pacēlis mēteļa apkakli, sa­bāzis rokas dziļi kabatās, viņš paātrināja soli un sasnie­dza rūpnīcas vārtus tieši tai mirklī, kad pa tiem vēlās laukā brīvā maiņa. Pēc dažām minūtēm salocītais zīd­papīrs nemanot ieslīdēja biedra plaukstā.

Stundu vēlāk šis biedrs jau iegriezās klusā sānielā un no sētas puses pieklauvēja pie vienstāva mājas loga. Viņu ielaida drūma izskata vīrietis ar brandmajora ūsām. Ne vārda nesacīdams, tas saņēma ziņojumu un rūpīgi atkal aizslēdza durvis.