Dzīvoklis bez numura

15

Burtnieka aģentūrā cits pēc cita iegriezās apmeklē­tāji, kas pasūtīja gan mācību grāmatas, gan retus pirm- izdevumus. Tad atnāca cilvēks spurainām ūsām, kuru Burtnieks redzēja pirmo reizi mūžā. Viņa rokas bija tulznainas kā melnstrādniekam, un vācu laikraksta no­saukumu tas izrunāja ar drausmīgu akcentu, kas lika šaubīties par viņa valodas zināšanām.

— Vai jums ir «Volkischer Beobacbter»? — jautāja svešais.

— Nē, bet varu piedāvāt algebru piektajai klasei.

— Neder. Man jāietin siļķes.

— Ak tā. Un es domāju, ka jūs gribat izlasīt fīrera runu . . .

Parole saskanēja, un svešinieks izvilka no svārku oderes salocītu zīdpapīra vīstoklīti:

— Nodosiet Žanim.

Viņš jau grasījās aiziet, bet Burtnieks to pusceļā ap­sauca:

— Vienu mirkli! Katram gadījumam iedošu jums līdzi pāris «Signālu».

Svešinieks kaut ko norūca, viebdamies iebāza raibos žurnālus mēteļa kabatā un neatsveicinājies izgāja.

Pašā pievakarē ieradās Makuļevičs. Viņš nekad ne­mēdza nākt agrāk, jo negribēja dienas gaismā rādīties uz ielas savā novalkātajā apģērbā. Pēc parastajām ievada frāzēm, kas aizņēma turpat desmit minūtes, so­netu vainagu autors teica:

— Dārgais kungs Burtniek, šodien manā dzīvē ir liela diena. Esmu atrisinājis vienu no problēmām, kas mani moka visu mūžu.

— Un proti?

— Nekādi nevarēju tikt skaidrībā jautājumā par dievu.

— Pie kādas atziņas jūs tagad esat nākuši?

— Dievs ir, bet viņš ir nelietis, — svinīgi deklarēja Makuļevičs. — Vai citādi viņš pieļautu tādas mocības? Vakar man nācās redzēt, kā sita krievu kara gūstekņus. Dzīvu cilvēku durstīja ar durkļiem, kamēr tas vairs ne­varēja piecelties. Dievs ir nelietis, ticiet man!

— Jūs neesat konsekvents, Makuļeviča kungs, — Visvaldis piezīmēja ar rūgtu ironiju. — Šo kara gūstekni droši vien nonāvēja, un jūs taču vēl pirms nedēļas ap­galvojāt, ka iznīcība ir visaugstākais piepildījums …

— Jā, es joprojām domāju, ka nāve ir vienīgā patiesā laime… — apmulsis atbildēja apmeklētājs. — Bet, ja šī laime jāiegūst tādu mocību ceļā, tad pat mirt neat­maksājas … Kad es izeju uz ielas un redzu šos barbaris­kos formas tērpus ar miroņgalvu, man gribas paslēpties kaut kur, aizvērt acis. Vienīgā vieta, kur vēl varu dzejot, ir manas ģimenes īpašums — mātes mantojums no tē­voča, — viņš paskaidroja.

— Kā, jums pieder nekustams īpašums? — neticīgi vaicāja Visvaldis, aplūkodams apmeklētāja daudzkārt salāpītās bikses.

— Jā! — tas ar lepnumu atbildēja. — Ļoti skaista celtne vēlās renesanses stilā. Ļoti skaistā un mierīgā apkārtnē. Jau sen gribēju jums to parādīt.

— Kur tad atrodas jūsu nams?

— Nams? — brīnījās Makuļevičs. — Tā taču mana ģimenes kapliča. Godātais kungs Burtniek… cienītais draugs… — no uztraukuma viņš sāka stostīties, — pa­rādiet man to godu… aizbrauciet tagad ar mani uz turieni… es būšu ļoti laimīgs pieņemt tādu izcilu viesi savu senču atdusas vietā …

Burtnieks ar grūtībām norija smieklus: vecajai Svem- pai vērīga acs. Šim iznīcības filozofam, kas šai pasaulē pliks kā baznīcas žurka, bet mirušo valstībā jūtas bagāts namsaimnieks, tiešām trūkst kādas skrūvītes. Visvaldis gribēja aizbildināties ar nevaļu, bet pēkšņi prātā iešāvās doma, ka šo kapliču varētu kādreiz izmantot. Tāpēc viņš laipni atbildēja:

— Šodien gan vairs nevarēšu, Makuļeviča kungs. Bet rīt labprāt aizbraukšu jums līdzi.

Šis solījums tā iepriecināja Makuļeviču, ka tas pat piemirsa apjautāties par kādreiz pasūtīto dzeju krājumu.

Pēdējais šīs dienas apmeklētājs bija pats namsaim­nieks Donats Baumanis. Viņš nāca vairākiem lāgiem un pēc katra gājiena izvilka no mēteļa apakšas prāvu, ap­drukātu papīru žūksni. Visvaldis nevarēja nociesties neizlasījis vienu no uzsaukumiem.

Kamēr viņš sadalīja skrejlapas noteikta lieluma kau­dzēs, iesaiņoja bandrolēs ar izdomātiem adresātiem un aptina ar auklu, vecais Donats ar komisku izmisumu izsūdzēja savas bēdas:

— Māsa strādā par apkalpotāju, Jānis — students, citi biedri raujas pie dreibeņķiem vai rušina zemi, bet mēs abi, profesor, — buržuji! Tev jau nekas, tu tāds inteliģents brīvskunstnieks… Bet es?! Es skaitos nam­īpašnieks, parazīts… Pat paša māsasmeita, šī skuķe Skaidrīte, uzskata mani par ekspluatatoru, kas nodzerot visu naudu … Baidos, profesor, vai tikai tu arī nesāc domāt, ka esmu šīs mājas īpašnieks. Patiesība taču tāda, ka pirms septiņpadsmit gadiem šīs mājas īpašnieks bija nomiris un atstājis nez kam krietnu čupu naudas! Toreiz visās lapelēs par to vien rakstīja. Nu, un biedri no Centrālkomitejas nolēma izmantot uzvārdu līdzību, at­sauca mani un saka: «Klausies, Donat, tev tagad būs jāpaliek par namsaimnieku.» Es, protams, abām rokām un kājām pretī: «Kas es par namsaimnieku? Visu mūžu esmu godīgi lējis sviedrus, reizēm pašam nebija ar ko īri samaksāt.» Bet šie mani piespiež par varas mākti, neielaižas nekādā runāšanā: «Tas ir pagrīdes uzdevums. Namu mēs jau nopirkām un reģistrējām uz tava vārda. Nevienam neradīsies šaubas, jo domās, ka tu esi tas man­tinieks.» Tā es līdz pašam četrdesmitajam gadam kalpoju par šilti. Kad padomju laikā man nacionalizēja šo nolā­dēto māju, es biju tikpat laimīgs kā 1906. gadā, kad izdevās izmukt no cietuma. Uz priekiem pat iemetu ve­selu polšu… Bet ilgi man sasodītie friči neļāva mierīgi dzīvot. No godīga sētnieka, rajona pirmrindnieka man atkal vajadzēja pārvērsties par buržuju… Kauns cilvē­kiem acīs skatīties. It kā es nezinātu, ko viņi domā: «Lūk, kur iet Baumanis, tas, kam pieder četrstāvu nams! Māja ienes tūkstošus, bet veco Elizi badā mērdē.» Bet es tev saku, profesor, kad padzīsim fašistus, neviens velns mani vairs nepiespiedīs kalpot par šilti!

Burtnieks tīšu prātu nepārtrauca jau kuru reizi dzir­dēto Donata monologu un ļāva tam atvieglināt sirdi. Beidzis saiņot uzsaukumus, viņš uzlika Baumanim roku uz pleca:

— Kaut šodien būtu vairāk tādu namsaimnieku kā tu!… Pasaki Elizei, lai rit atnāk mazliet agrāk… Būs daudz darba. Skaties, kas par kaudzi!

Vecais Donats nokrekšķinājās un šļūcošiem soļiem devās uz savu dzīvokli.

četrstāvu nams iegrima šķietamā miegā. Bet negulēja ne Donats, kas uzmanīja kāpņu telpas, ne Ēriks, kas savā pagrabā klausījās pēdējās ziņas no Maskavas, ne Skaidrīte, kas nevarēja aizmigt, domādama par Ērika mīklaino nozušanu, ne Visvaldis, kas iztēlojās bīstamo un tālo ceļu, kuru rīt staigās Komunistiskās partijas uzsaukumi.