Dzīvoklis bez numura

13

Ēriks sēdēja krēslainajā istabā un domāja par Skaid­rīti. Kāpēc šī meitene bija kļuvusi viņam tik tuva? Varbūt normālos apstākļos tas nebūtu tā noticis? Vai­nīga varbūt vientulība? Neierastā dīkdienība, kas radīja iekšēju tukšumu, kuru vajadzēja aizpildīt? Un varbūt degsmi, ko Ēriks citkārt būtu ielicis cīņas uzdevumu veikšanā, viņš tagad ielika ilgās pēc Skaidrītes?

Var jau būt, taču galvenais tas, ka Skaidrīte bija vislabākā draudzene ne tikai saulainām dienām, bet arī skarbajā cīņas vētrā. Un jau pašā sākumā, vērojot mei­tenes atklāto seju, Ēriks juta, ka viņiem varētu būt ko­pēja taka. Tas viņus tuvināja. Visa Skaidrītes izturēša­nās liecināja, ka vajadzīga tikai neliela dzirksts, lai Skaidrīti aizdedzinātu cīņai, vajadzīga virzoša roka, lai meiteni novadītu uz pareizā ceļa. Uzmanīgi, neat­klājot sevi, pusteikumiem, reizēm pat ar tīšu ironiju viņš centās izveidot viņas cīņas tieksmi par ciešu ap­ņēmību. Rezultāti neizpalika. Par to liecināja pēdējās sarunas. Kā viņš bija saniknojis Skaidrīti, izlikdamies vienaldzīgs pret tās jūsmīgajiem plāniem! Jelgavā viņš nebūtu vilcinājies iesaistīt Skaidrīti pagrīdē, bet šeit to pagaidām nedrīkstēja darīt. Konspirācija lika klusēt, jo Ēriks noprata, ka Rīgā viņu gaida sevišķs uzdevums.

Biedrs kavējās. Šodien taču vēstulē norādītā diena. Pagrīdes pieredze bija attīstījusi Ērikā sevišķu psiholo­ģiju — katru nosebojumu viņš uzskatīja par sliktu pa­zīmi. Nervoziem soļiem viņš izgāja gaitenī, ieklausījās viesnīcas trokšņos, atkal atgriezās istabā. Tā izskatījās vēl drūmāka, vēl tukšāka. Bet, ja Skaidrīte, salikusi kā­jas krusteniski, sēdētu šai salauztajā plīša krēslā, telpa gūtu citu noskaņojumu. Tad viņš vairs neredzētu nedz aptraipītās sienas, nedz ieplīsušo mazgājamo bļodu — tikai zaļgani bruņas acis, kas prata tik labi pateikt mē­mus, maigus vārdus.

Soļi gaitenī lika Ērikam uztrūkties kājās un atvērt durvis. Viņa priekšā stāvēja gadus trīsdesmit vecs cil­vēks ar ikdienišķu seju zem ikdienišķas platmales. Bet pleci zem pelēkā lietus mēteļa likās neparasti plati un balss dīvaini metāliskā, kad svešinieks teica:

— Jūs esat Ēriks Krapovskis, vai ne? .. . Atnācu pie­dāvāt jums darbu. Ko jūs protat?

Ēriks pazina paroli un atbildēja paredzētos vārdus:

— Ravēt nezāles.

Jānis Daugavietis piekrītoši pamāja.

Pirms uzsāka sarunu, viņš vērīgi aplūkoja jauno biedru. Dzidras acis, enerģisks zods, atklāta seja. Puisis mierīgi gaidīja, kamēr otrais ierunāsies.

— Nu, biedri Ērik, pastāsti man par savu līdzšinējo dzīvi!

Neizlaižot nevienu sīkumu, Ēriks centās izstāstīt visu, kas varētu interesēt. Jānim patika, ka, runājot par savām pagrīdes gaitām, Krapovskis stingri ievēroja kon­spirāciju. Tikai vienu viņš minēja vārdā — Imantu Sudmali, kas pats pirmais bija rādījis viņam ceļu uz komjaunatni. Jānis atzinīgi pasmaidīja. Jā, varēja re­dzēt, ka puisim ir Sudmaļa skola.

— Un kā ar veselību? — jautāja Daugavietis, kad Krapovskis bija beidzis. — Ar sirdi, plaušām, nerviem?

— Liekas, viss kārtībā. Nu, un, kas attiecas uz ner­viem, pats labi zini, kādi pagrīdniekam nervi. Man šķiet, ka nekas tā nenomierina kā noteikts uzdevums.

— Tiesa, bet ne visi uzdevumi ir tik viegli. Tev būs jāstrādā slepenā spiestuvē.

— Jo labāk. Es divus gadus esmu strādājis tipo­grāfijā.

— Bet ne tada. Saproti, pagrabs, uz pusi mazaks nekā šī istaba. Gaiss mitrs un smacīgs …

— Nebaidos!

— Tas arī vēl nav viss. Tu būsi pagrīdnieks šī vārda tiešajā nozīmē, brīvprātīgs cietumnieks. Būs jāatsakās no ārpasaules, nedrīkstēsi rādīties uz ielas. Izņemot mani un biedreni, kas dzīvo tai pašā dzīvoklī, tu ne ar

vienu nevaresi sarunaties. Ta tas var vilkties gadu, di­vus, tik ilgi, kamēr Sarkanā Armija atbrīvos Rīgu.

Ēriks, kas parasti nemēdza smēķēt, palūdza papirosu un kāri ievilka dūmu … Tā … Un Skaidrīte? … Viņš gandrīz skaļi būtu pateicis to, kas bija izkristalizējies daudzu stundu pārdomās, ilgās un skaidrības meklēju­mos. — Es vairs nevaru iedomāties dzīvi bez šīs mei­tenes, Skaidrīte taču kļuvusi daļa no manis paša. Vai tad cilvēks var pārcirst sevi pušu … To no manis ne­viens nevar prasīt . ..

Daugavietis neskubināja Ēriku. Redzot, ka tā papi­ross apdzisis, viņš klusējot piedāvāja uguni. Ēriks izklaidīgi paņēma sērkociņu, aizsmēķēja, bet aizmirsa nopūst. Tas turpināja degt viņa pirkstos kā maza, gaiša lāpa.

Ienāca prātā Gorkija Danko, kas izrāva no krūtīm savu degošo sirdi un turēja to augsti virs galvas kā lāpu, lai tūkstoši redzētu ceļu caur nakti. Vai tad kat­ram komunistam, katram pagrīdniekam nav jābūt tādam kā Danko? Vai tad kāds jautā, no kā atsakās cīnītājs? Vai tad viņš zināja, no kā atteicies biedrs, kas sēdēja viņa priekšā? Varbūt arī tas upurēja kādu lielu, skaistu mīlu . . . Skaidrīte — tā ir laime, bet tā tikai viņa — Ērika Krapovska laime. Kādas viņam bija tiesības zie­dot miljonu cilvēku laimi savai personīgajai?! Vajadzēja izšķirties . ..

Un Ēriks izšķīrās. Viņš pats neapjēdza, ka šis brīdis nozīmē pagriezienu viņa mūžā — aiz muguras palika jaunība, priekšā bija skarbs brieduma laiks.