Dzīvoklis bez numura

25

Sniegs krita lielām, pūkainām pārslām, lēni laidās uz zariem, skujām, sūnainās zemes. Balts un mīksts tas izskatījās kā kokos iekārtas bārkstainas villaines, kurās tīdamies, viss partizāņu mežs maskējās ziemas kaujām.

Sniegs parasti ir partizāņu ienaidnieks. Bet šoreiz par kāju nospiedumiem nevajadzēja bēdāties — baltie sniega auti aizklāja arī visas pēdas. Tādēļ Labrencis, kas kopā ar Garo Augustu veda sagūstīto frici, gāja tieši uz štābu. Sagūstīts? Gluži tā jau nu nebija, jo vācietis ap­galvoja, ka pats meklējis partizānus. Bet tā ir priekš­niecības darīšana. Gan komandieris zinās, vai tas ir pār­bēdzējs vai spiegs.

Partizāņu brigādes komandieris Jansons pašlaik pa frontes radio klausījās ziņas. Tikmēr sanitāre pārsēja viņa plecu. Brūce bija mēnesi veca, tā atvērās arvien no jauna, jo Jansonam trūka vislabākā ārsta — miera un atpūtas. Citreiz viņš aiz sāpēm būtu kodis lūpās, bet tagad, kāri tverot katru vārdu, komandieris pat nepa­manīja, kā meitene apkopa ievainojumu.

Ziņas beidzās. Komandieris pagriezās pret sanitāri:

— Dzirdējāt? Fašisti ielenkti! Pēc šīs pirts Hitlers vairs nevarēs atvilkt elpu. Nu, šodien puišiem būs par ko priecāties . ..

Teltene, kas aizklāja ieeju zemnīcā, pavērās. Parā­dījās Labrencis:

— Biedri komandieri, atvedām frici. Pilnā formas tērpā, ar automātu. Garais Augusts pamanīja, ka šis staigā pa mežu un meklē pēdas. Viņš bija viens. Mēs tam virsū, bet šis nemaz nedomāja pretoties. Teica, ka esot priecīgs, jo nākot tieši pie mums. Lūdza atvest pie komandiera.

— Un ko jūs darījāt?

— Atvedām ar. Vispirms, protams, aizsējām acis un pārbaudījām, vai neviens neseko. Mēs jau arī neesam ar pliku roku ņemami. Ko pavēlēsiet ar viņu iesākt?

— Vediet iekšā! . . . Paldies, jūs esat brīva, — ko­mandieris atlaida sanitāri.

Sagūstītais vācietis neizskatījās visai kareivīgs. Zem­nīcā, kur Garais Augusts nekādi nevarēja izslieties pilnā augumā, gūsteknis nesniedza griestus. Mali tam bija gaiši un pašķidri, deguns mazs un smails, ķieģeļu krāsas sejas āda raupja un rievaina, acis možas, inteliģentas. Viņš stāvēja nepiespiesti, bez mazākām baiļu pazīmēm un. nenogaidījis Jansona jautājumu, teica:

— Bijušais vācu armijas jefreitors Rūdolfs Bauers. Līdz šim dienēju par šoferi pie ģenerāļa Hartmuta.

— Ko jūs meklējāt mežā? — vaicāja komandieris.

— Ciemā dzirdēju, ka apkārtnē atrodoties partizāni. Sen jau gribēju pārnākt pie jums, bet nekad nebija iz­devības. Vajadzēja nogaidīt, kamēr ģenerālis dosies uz Latgali. Viņš šo braucienu atlika no nedēļas uz nedēļu…

— Kādēļ jūs gribējāt pārnākt pie mums? Vai pēdē­jās sakāves sabojājušas apetīti uz pasaules iekarošanu?

— Es vienmēr esmu ienīdis hitleriešus.

— Bet, kā redzu, tas jūs nemaz nekavēja uzvilkt vērmahta mundieri un karot pret mums, — ironiski pie­zīmēja Jansons.

— Ja es būtu atteicies, mani nošautu. Kam ar to būtu līdzēts? Nē, viens pats es nevaru cīnīties, tāpēc atnācu pie jums. Komunistiskās partijas biedrs neesmu, bet kādu laiku esmu sastāvējis pagrīdes organizācijā.

— Visam tam man, protams, jānotic uz goda vārda . . .

Bauers juta, ka piere no uztraukuma kļūst slapja. Tik sarežģītu viņš šo lielu nebija iedomājies. Tiešām, kas tad pierādīja, ka viņš nav spiegs un provokators? Kā varēja pārbaudīt viņa apgalvojumus? . . .

— Es nemaz necerēju, ka jūs mani tūlīt uzņemsiet savā vienībā. Lūdzu, pārbaudiet. Darīšu visu, ko varu.

— Labi, padomāsim … — Jansons ar roku paglau­dīja neskūto zodu. — Kur, jūs teicāt, atrodas ģenerālis Ilanruts?

— Ģenerālis Hartmuts, — izlaboja Bauers. — Viņš apmeties tuvākajā sādžā, pagasta vecākā mājā. Gribēja rīt turpināt ceļu, bet bez manis nez vai tālu tiks . . .

— Vai viņš brauc ar lielu apsardzi?

— Ģenerāli pavada tikai divi esesieši. Bet jūs laikam zināt, ka ciema garnizons pastiprināts.

Jansons brīdi domīgi klusēja. Viņam pirmo reizi iz­nāca darīšana ar vācu pārbēdzēju, taču vēl nesen Krišs stāstīja, ka pie Kurzemes partizāņiem cīnoties divi vācu antifašisti. Nebūtu nekāds brīnums, ja šis šoferis tiešām izrādītos nacionālsociālisma pretinieks. Bet ja nu fašisti to tīšām iesūtījuši mežā, lai ievilinātu partizānus lama­tās? .. . Risks likās pārāk liels — Jansons atbildēja par

savu vīru dzīvībām. Bet, no otras puses, kādas viņam tiesības liegt godīgam cilvēkam iespēju piedalīties cīņā pret fašismu? . . . Un pie tam šis vācietis varētu izdarīt partizāņiem krietnus pakalpojumus . . . Labi. Viņš jā­pārbauda, un tad redzēs tālāk.

— Sakiet, — vai ģenerālim jūsu prombūtne liksies aizdomīga?

— Nē. Es nebiju drošs, ka man izdosies jūs mežā atrast. Tāpēc teicu, ka eju sagādāt šņabi.

— Uzklausiet mani uzmanīgi! Jums aizsies acis un izvedīs uz lielceļa, pa kuru divās stundās nokļūsiet ciemā. Kad iesēdināsiet ģenerāli mašīnā, vediet viņu pa šoseju uz dienvidiem. Brauciet lēnām. Pie pirmā šāviena apstādiniet mašīnu. Ņemiet vērā, mums ģenerālis jādabū rokā dzīvs. Vai viss skaidrs?

— Jā, — atbildēja Bauers.

— Lai nerastos aizdomas, iedosim jums divas pude­les spirta. Pats arī iedzeriet kādu malku un izliecieties iereibis . . . Biedri Labrenci, uz lielceļa atdodiet viņam automātu, bet patronas katram gadījumam atstāsim sev par piemiņu. Novēlu sekmes.