Dzīvoklis bez numura

19

Trīs dienas Kristīne Zemīte dzīvoja vienās mokās. Tiesa, viņu vairs nesita, bet stāvēt pie letes un ar dre­bošu sirdi gaidīt, ka kuru katru brīdi atvērsies veikala durvis un ienāks kāds sakarnieks, — tas bija daudz ļaunāk par fizisku spīdzināšanu. Trīs dienas oberšturm­fīrera aģenti, pārģērbušies par pārdevējiem, nenovērsa skatienu no viņas, nepalaida garām visniecīgāko kustību, pavadīja pat uz ateju. Trīs dienas Raup-Dīmenss nervo­ziem soļiem mēroja savu kabinetu.

Bet neviens nenāca, jo piecas stundas pēc Zemītes apcietināšanas pie Burtnieka atkal bija ieradies mazru­nīgais strādnieks un prasījis «Volkischer Beobachter». Jānis nekavējoties bija saņēmis Burtnieka zīmīti, Elize Svempa savukārt brīdinājusi sakarnieci. Un tā pa nere­dzamu pavedienu ziņa par Zemītes apcietināšanu bija nokļuvusi līdz tiem, kas parasti nāca pēc uzsaukumiem.

Tomēr šī svarīgā ķēdes locekļa iztrūkums bija sāpīgs zaudējums. Vajadzēja atrast jaunu sadales centru. Atrai­dījis vairākus priekšlikumus kā nepietiekami drošus, Daugavietis pašlaik mēģināja teorētiski atrisināt šo problēmu, kad ieradās Skaidrīte. Šoreiz meitenei nācās iļgi klauvēt, jo pagāja vismaz divas minūtes, kamēr Ēriks pazuda dzīvoklī bez numura.

— Kas tev nospiež sirdi, Skaidrīt? — jautaja Jānis, kas tūdaļ ievēroja dziļās ēnas zem viņas acīm.

— Nekas, it nekas … Man tikai sāp galva. — Skaid­rīte ar mēli apslapināja lūpas un, saņēmusi drosmi, turpināja: — Neņemiet ļaunā, es šoreiz gribu parunāt divatā.

Nadežda tūlīt piecēlās un aizveda Skaidrīti uz savu istabu.

— Nu, runā. Varbūt varēšu palīdzēt.

— Ja jūs zinātu!… Atcerieties, es jums stāstīju par savu draugu.

— Nu, un?

— Sestdien mums bija norunāta satikšanās, un viņš … — Skaidrīte ar pūlēm norija asaru kamolu, — … viņš neatnāca.

— Nu tā taču nav nekāda nelaime. Gan jau atnāks.

— Sākumā es arī tā domāju. . . Bet šodien vairs nenocietos uz aizgāju pie viņa uz viesnīcu.

— Un šis par tevi vairs neliekas ne zinis? Tas tikai nozīmē, ka viņš nebija tavas mīlas vērts.

— Nē, daudz ļaunāk. Viņa vispār vairs nav…

— Nav? — nobrīnījās Nadežda.

— Jā. Viņš aizgājis no viesnīcas 1111 vairs nav atgrie­zies. Pazudis. Kā akā iekritis. Vai jūs to saprotat?

— Varbūt viņam vajadzēja steidzīgi aizbraukt. Tavā vietā es mierīgi gaidītu vēstuli.

— Jums tā liekas? Varbūt arī… bet man arvien vēl smagi ap sirdi…

… Taču Skaidrītei cits nekas neatlika kā gaidīt vēs­tuli. Un Skaidrīte gaidīja. Visu nākošo dienu meitene pavadīja te pie durvīm, te pie loga. Katru reizi, kad uz kāpnēm atskanēja soļi, viņai likās, ka kāds nes ilgoto vēstuli. Katru zilo mēteli, kas parādījās aiz stūra, viņa noturēja par pastnieka formas tērpu. Kad tas atnāca ar pēcpusdienas pastu, Skaidrīte neizturēja un izskrēja pretī:

— Vai man ir vēstule?

— Nav, jaunkundzīt.

— Jābūt! Lūdzu, paskatieties vēlreiz.

Pastnieks ar labsirdīgu smaidu parakņājās somā.

— Abet es jums saku, ka nav. Jūsu kavalieris laikam saputrojis adresi un aizrakstījis citai preilenei, — viņš mēģināja jokot.

Lēnām, pavisam lēnām Skaidrīte atgriezās dzīvoklī. Lāga vecis — šis pastnieks. Kas par jocīgu iedomu, ka viņas Ēriks būtu varējis sajaukt adreses. Un pēkšņi grā­mata izkrita no rokas — tikai tagad Skaidrīte atcerējās, ka Ēriks taču nemaz nezina adresi. Tātad gaidīšana velta. Vēstule nevar pienākt. Bet tas taču nav iespējams! Viņš noteikti meklēs kādu ceļu, ja vien gribēs un drīkstēs rak­stīt. Un Skaidrīte mēģināja iedomāties, ko pati darītu, ja būtu Ērika vietā. Pareizi! Ēriks taču zināja, ka viņas māte strādā viesnīcā. Viņš varēja aizrakstīt tai un palūgt nodot vēstuli Skaidrītei.

Tā bija jauna cerība. Kad Elize vēlu vakarā atgriezās māte strādā viesnīcā. Viņš varēja aizrakstīt tai un palūgt tuli, tikai centās nolasīt no acīm, vai tā ko atnesusi.

Tā ritēja diena pēc dienas, vakars pēc vakara. Katru nakti Skaidrīte domāja, domāja, domāja. Brīžiem viņa ļāvās izmisumam, brīžiem atkal centās jztēloties, ka nekas nav noticis, ka jau rīt smaidošais Ēriks klauvēs pie viņas durvīm un teiks: «Skaidrīt, esmu pārdomājis, brauksim kopā pie partizāņiem.»

Taču, kad bija apritējusi nedēļa, vairs nevarēja būt nekādu šaubu, ka ar Ēriku kaut kas atgadījies.

Kas tad? Šinī laikā visbiežākais iemesls cilvēka pēk­šņai nozušanai bija gestapo. Jo vairāk Skaidrīte apsvēra šo iespēju, jo ticamāka tā likās. Mēģinot atsaukt atmiņā katru ar Ēriku saistītu sīkumu, viņā daudzas lietas tikai tagad ieraudzīja īstajā gaismā. Ēriks bija fašistu preti­nieks, to rādīja kaut vai gadījums ar bēgli parkā. Bet kāpēc viņš izlikās tik vienaldzīgs, kad Skaidrīte centās ievirzīt sarunu politiskā gultnē? Laikam tāpēc, ka viņš kaut ko slēpa. Skaidrīte atcerējās melnās pārslas, kas toreiz lidinājās istabā, kad viņa to viesnīcā apciemoja. Un ar pēkšņu gaišredzību viņa nojauta, ka tās bijušas sadedzinātas vēstules pelni. Parasti taču vēstules neiz­nīcina. bet glabā …

Viss liecināja, ka Ēriks spiests dzīvot divas dzīves. Vienu — atklātībā, otru — pagrīdē. Un par šo otro dzīvi Skaidrīte nedrīkstēja nekā zināt. Bet kāpēc? Vai tad viņai nevarēja uzticēties? Viņa taču daudzkārt likusi noprast, ka pati vēlas piedalīties cīņā … Acīm redzot, ar vēlēšanos vien nepietiek. Lai izpelnītos uzticību, vajag vispirms pašam pierādīt savu drosmi un izturību. Ērikam bija taisnība — līdz šim viņa uzvedusies kā auša. Tas. ka māte negribēja evakuēties, nedrīkstēja ietekmēt viņas pašas lēmumu. Un viņa? Viņa bija raudājusi kā bērns, bet aizbraukt nekur neaizbrauca… Un tagad? Ko viņa darījusi, lai apliecinātu savu gatavību cīnīties? Skaidrīte tikai gaidīja, gaidīja kādu cilvēku, kas paņemtu viņu pie rokas un teiktu: «Te ir tava vieta.» Kad Ēriks ienāca viņas dzīvē, Skaidrīte juta, ka viņš ir īstais. Un kā ģimnāziste, kas aicina savu draugu izbraukt divatā za­ļumos, viņa bija likusi Ērikam priekšā doties kopā ar viņu pie partizāņiem. Protams, Ēriks tikai pasmējās par šo aušību. Nē, cīņa nav nekāda romantika… To Skaid­rīte tagad saprata. Cieti un nelokāmi viņai vienai pašai jāiet savs ceļš, un tikai kaut kur tālu, brīves saules ap­mirdzētā krustojumā, viņa varbūt satiks Ēriku …

Ēriks droši vien apcietināts, varbūt fašisti jau noga­linājuši viņu… Ak, asaras, šīs nevarīgās, gļēvās asaras! Tās jānorij, acīm jābūt sausām, sausām kā sakaltušam zaram, kas no vienas dzirksts pārvēršas liesmojošā lāpā. Viņai nebija tiesību raudāt! Bija tikai viena tiesība, viens pienākums — cīnīties, atriebt, cīnīties! Ieņemt Ērika vietu, cīnīties par diviem …

Pēc stundas Skaidrīte ar noteiktu apņemšanos iegāja Nadeždas istabā.

— Palīdziet man nokļūt pie partizāņiem, — sāka viņa bez ievada.

— Ko tu teici? — pārsteigta jautāja Nadežda.

— Jūs esat vienīgais cilvēks, kam varu uzticēties . . . Toreiz, kad slimojāt, jūs man stāstījāt tik daudz skaista par Ļeņingradu, par visu mūsu lielo Dzimteni, par pa­domju cilvēkiem. Es jutu, ka ar katru jūsu stāstu aug manas saites ar tiem miljoniem, kas gatavi atdot pēdējo asins lāsi par padomju dzīvi. Tagad esmu izaugusi.

— Tam es ticu, Skaidrīt. Bet vai tik tu nepārsteidzies?

— Nē, es jau sen par to esmu domājusi. Tagad pēc drauga pazušanas esmu cieši nolēmusi nevienu lieku dienu nepalikt Rīgā …

— Kā, vai tad viņš nav atrakstījis?

— Viņš nemaz nevar atrakstīt. Esmu gandrīz pārlie­cināta, ka viņš apcietināts. — Un Skaidrīte pastāstīja par visu, kas viņu pamudinājis uz šīm domām.

Cvetkova sāka ausīties:

— Saki, Skaidrīt, — kā sauc tavu draugu!

— Ēriks Krapovskis.

Cvetkova satrūkās un instinktīvi atskatījās uz durvīm, aiz kurām vēl pirms stundas bija sēdējis Ēriks. No tūk­stošiem jauniešu tieši Ērikam bija jāsastop Skaidrīte. «Nabaga meitene! Vēl ilgi tev būs jāmokās neziņā par sava drauga likteni.» Šis atklājums satricināja Nadeždu. Bi ja kaut kas jāsaka …

— Ēriks … Jauks vārds … Es to pirmo reizi dzirdu …

Nadežda meklēja vārdus, nespēdama apspiest saviļ­ņojumu. Viņa neizturēja, pievilka Skaidrīti cieši klāt un noskūpstīja uz abiem vaigiem, kā to dara krievu sievie­tes, izvadot tālā un bīstamā ceļā sirdij tuvu cilvēku.

— Labi, Skaidrīt, atnāc rīt. Gan mēs kādu izeju atradīsim.

. .. Šī diena prasīja no Cvetkovas lielu pacietību un

savaldīšanos.

Bija tik grūti klusēt, bet Ērika klātbūtnē vajadzēja klusēt. Tad atkal aizgāja Jānis. Un tikai vēlu vakarā viņi palika divatā. Nadežda, parasti tik droša un mērķ­tiecīga, šoreiz vilcinājās. Sievišķīgā smalkjūtībā viņa bai­dījās, ka uzplēsīs rētu Daugavieša dvēselē. Un, galvenais, viņa pali nezināja, kas īsti jādara.

— Jāni, man tev kaut kas jāpastāsta… Savāds ga­dījums . . .

— Kas tad? Vai mūsu māju novēro?

— Nē … ne tas … gluži cits. Tas attiecas uz Ēriku … un uz Skaidrīti.

— Ēriku un Skaidrīti? … Kāda tur sakarība?

— Atceries, Ēriks teica, ka viņam esot mīļota meitene.

— Nu, un?

— Šī meitene ir Skaidrīte!

Daugavietis pielēca kājās.

— Jā, tā ir mūsu Skaidrīte, kas Ml mūsu Ēriku, — apstiprināja Cvetkova.

— Vai viņa zina, ka Ēriks šeit?

— Protams, nezina. Skaidrīte domā, ka viņš apcie- tināts. Žēl viņas… Varbūt tomēr pateikt?

— Nē, nē, nekādā ziņā! — un Jānis sāka soļot ap galdu. — Mēs nedrīkstam taisīt izņēmumu tāpēc vien, ka Skaidrīte mums ir mīļa. Un arī Ērikam tāda žēlastība nav vajadzīga. Es taču redzēju, kādu smagu cīņu viņš izcīnīja toreiz, kad vajadzēja no meitenes šķirties, kas zina, uz visiem laikiem … Komunists nedrīkst būt mīkst­čaulis. Mūsu laime, Nadja, nav lēta laime, tā jāizcīna … Ja nepieciešams, ar upuriem, ar mokām, ar sirdsasinīm …

Cvetkova satvēra viņa roku:

— Tev taisnība, Jāni! Pilnīga taisnība! Vai zini, kādēļ Skaidrīte šodien atnāca pie manis? Viņa grib aiziet pie partizāņiem.

— Pie partizāņiem?! — Jānis ievilka pēdējo dziļo dūmu un nometa papirosu. — Skaidrīte paliks Rīgā!