Dzīvoklis bez numura

40

Daugavieša uzbrukums bija tik negaidīts, ka suņa instruktors izlaida no rokām pavadu, lai nāktu palīgā Raup-Dīmensam. Atstāts bez uzraudzības, Leo tomēr turpināja meklēt. Reiz sadzinis pēdas, tas vairs nerimās.

Ēdamistabā suns apjukumā apstājās. Smaka it kā veda uz vannas istabu, bet līdzīga, tikai svaigāka, atpakaļ uz izeju. Sekodams tai, Leo izskrēja no dzīvokļa, uz- drāzās pa kāpnēm un, atbīdījis ar purnu durvis, iekļuva bēniņos — vārdu sakot, veica to pašu ceļu, ko Dauga­vietis, nesdams Burtnieka apavus.

Tur Raup-Dīmensa darbinieki uzgāja nepārprotamus pierādījumus — atvērtu lūku, zem tās apgāztu kasti un kurpes, kuras bēglis, acīm redzot, noāvis, lai labāk tu­rētos uz slidenā jumta. Arī namīpašnieks Baumanis lie­cināja, ka īsi pirms gestapo ierašanās Burtnieks nācis pēc bēniņu slēdzenes.

Nu visa Rīga un apkaime tika pārmeklēta, lai sa­dzītu izbēgušā komunista pēdas. Raup-Dīmenss bija cietis jaunu neveiksmi.

Lai slēptu savu izgāšanos, šturmbanfīres ziņoja priekš­niekam, ka dzīvoklī numurs viens apcietinātie students Dzintars Kalniņš un Jadviga Skorostina, bez noteiktas nodarbošanās, ir atbildīgi komunistiskās partijas dar­binieki. Pats viņš apzinājās, ka šis apgalvojums nebal­stās ne uz kādiem lietišķiem faktiem, ja neskaita Kalniņa uzbrukumu un bēgšanas mēģinājumu. Taču tas Raup- Dīmensu neuztrauca — pierādījumu nebija, tātad tie jārada. Un viņš caurām dienām un naktīm pratināja abus apcietinātos cerībā iepīt tos divkosīgu jautājumu tīklā. Kā Kalniņš, tā arī Skorostina spītēja visiem spai­diem un palika pie sava. Burtnieku nepazīstot, par poli­tiku neinteresējoties, Kalniņš savu izlēcienu izskaidroja ar pēkšņu prāta aptumšošanos, kas pēc kādreiz izciesta meningīta viņam uznākot samērā bieži.

Raup-Dīmenss nerimās. Pēc vecās gestapo metodes viņš centās noskaidrot apcietināto pagātni.

Saskaņā ar pases un pašas uzdotajām ziņām Skoros­tina pirms Rīgas dzīvojusi Rēzeknē. Šī pilsēta jau atradās boļševiku rokās, bet Raup-Dīmensam laimējās sameklēt turienes politpārvaldes kādreizējo priekšnieku, kas bija atbēdzis uz Rīgu. Arī tas nenieka nemācēja pateikt.

— Vai tiešām nekā, it nekā?! — neatlaidās šturm­banfīrers. — Aplūkojiet vēlreiz šo seju, tas atsvaidzinās jūsu atmiņu.

Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks pagrozīja pirk­stos gestapo fotogrāfā asi attīstīto uzņēmumu un izteik­smīgi paraustīja plecus.

— Varbūt šis vecais foto jums vairāk noderēs? — un Raup-Dīmenss pasniedza Skorostinas pasi. — Pa šiem gadiem āriene varēja pārmainīties …

Mazajai ģīmetnei Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks uzmeta tikai paviršu skatienu, toties ilgi pētīja otro lappusi.

— Viltota! — tas iesaucās. — Redziet, dokuments izdots martā, bet es labi atceros, ka Vasaraudzis, kas it kā parakstījis šo pasi, sāka strādāt tikai novembrī.. . "Viltojums! Tur nevar būt divu domu!…

Beidzot lūzums! Un, kā tas parasti gadās, pateicoties niecīgai kļūdai, kuru Raup-Dīmenss pats nekad nebūtu atklājis.

Kamēr Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks atradās kabinetā, Raup-Dīmenss ne ar ko neizpauda savu prieku. Šim latvietim nav jāzina, kādu pakalpojumu viņš izda­rījis. Bet, tikko tas aizgāja, Raup-Dīmenss izsauca īle senu:

— Nu, Hesen, varat mani apsveikt! Manas nojautas izrādījušās pareizas. Skorostina nav nekāda Skorostina, bet nelegāliste, kas dzīvo ar viltotu pasi. Ko jūs no tā secināt?

Šarfīrers sasita papēžus un klusēja. Bet Raup-Dīmenss nemaz negaidīja. Tikpat sajūsminātā tonī viņš turpināja:

— Tas nozīmē, ka arī Kalniņš ir pagrīdnieks. Jā, Hesen, mēs ar jums esam izdarījuši varenu ķērienu. Tūlīt ziņošu par to Langem. Lūgšu, lai mani atbrīvo no citiem pienākumiem un ļauj pilnīgi nodoties šai lietai. Es nebrīnītos, ja šis Kalniņš izrādītos tas pats, ko es jau ilgi meklēju.. . Tūlīt paziņojiet slepenajam aģentam Nr. 16, lai tas nekavējoties ierodas pie manis.

Jau vairākas diennaktis Daugavietis nebija aizdarījis acis. Šaurajā betona kamerā gestapo pagrabā visu laiku dega nepanesami spilgta gaisma. Šī izšķērdīgā iluminā­cija neļāva gulēt. Tā gestapo cerēja novājināt apcietinātā pretestību. Bet Daugavietis neļāva sevi iespaidot. Viņam jāpaliek pie savas pirmās liecības. Tikai tā varbūt izdo­sies glābt Nadeždu. Iespējams, derētu kādreiz atkal no­tēlot tādu «prāta aptumšošanās» lēkmi.

Vai viņš varēja sev ko pārmest? Kļūdas, protams, bija pielaistas, pirmkārt, jau tas apstāklis, ka Burtnieka aģentūra atradās tai pašā namā, kur slepenā spiestuve. Bet vai grūtajā pagrīdes darbā maz varēja itin visu paredzēt? Viss pārējais bija rūpīgi apsvērts un izdomāts. Trīs gadus dzīvoklis bez numura darbojas netraucēti — lūk, vislabākais pierādījums. Kas ar viņu tālāk notiks — par to Jānis nebēdāja. Galvenais — spiestuve nosargāta. Ja vēl izdotos paglābt Nadeždu no nāves, viņa komunista un cilvēka pienākums būtu izpildīts līdz galam.

Šonakt kamerā pirmo reizi valdīja tumsa. Daugavietis pietiekami pazina gestapo paņēmienus, lai noģistu, ka jāsagatavojas jaunai viltībai. Taču nogurums varmācīgi aizvēra acis un iegremdēja viņu dziļā miegā.

Viņš sapņoja. Dzīvoklī bez numura kauc trauksmes signāls. Nē, tas nemaz nav trauksmes signāls, bet fašistu tanka negantā rūkoņa. Likās, ka tanks ar savu kāpur- ķēdi tūlīt samals visu dzīvo. Tas katrā ziņā jāapstādina … Daugavietis jau grib mest granātu, tad pamana, ka pie tanka piesieta Nadja … Viņas smalkie linu krāsas mati iziruši … Ja Jānis metīs granātu, viņš nonāvēs Nadju … Nē, nevar… Bet tanka kāpurķēde griežas, griežas, grie­žas, samaļ arvien jaunas dzīvības… Kaucot tanks nāk arvien tuvāk … Nadežda ierauga Jāni un sauc: «Nedomā par mani, met granātu!»… Viņš sakož zobus un atvē­zējas … Granāta lido … Žilbinoša eksplozija…

Daugavietis pamodās. Žilbinoša gaisma pārplūdināja kameru un it kā ar karstām adatām durstīja acis. Sar­gādamies no tās, viņš instinktīvi pagrieza galvu un aiz­sedza seju ar roku. Tai pašā mirklī gaisma atkal nodzisa.

. .. Raup-Dīmensa kabinetā Ķīsis uztraukti apgalvoja:

— Tas ir viņš, tas ir viņš! Man vairs nav šaubu.

— Bet vakar jūs teicāt, ka neesot drošs, — iebilda šturmbanfīrers, kaut arī pats bija pārliecināts.

— Tādēļ jau ierosināju šo eksperimentu. Uz mata tāpat viņš toreiz aizsedza seju, kad uzrāvu sērkociņu. Tas ir Žanis. Raup-Dīmensa kungs, atļaujiet atgādināt, ka man pienākas par Žaņa notveršanu izsolītā prēmija …

— Es viņu noķēru, nevis jūs! Es, es, tikai es, vai sapratāt? Jūs divu gadu laikā nevarējāt dabūt viņu rokā! Velti jums algu maksājām!

Šturmbanfīrers nikni lamājās, jo lamāšanās viņam bija kļuvusi par nepieciešamību. Bet, kliedzot uz Ķīsi, viņš jau domāja par saviem nākošajiem soļiem. Žanis un šī sieviete jākonfrontē. Viens no abiem jāmēģina iedzīt strupceļā. Lielākas cerības Raup-Dīmenss lika uz nelegālisti. Ne velti sievietes dēvē par vājo dzimumu.

. . . Agrāk vai vēlāk tam bija jānāk. Kailo, auksto kameru, esesiešu ņirgāšanos, ikdienējo spīdzināšanas devu Nadežda uzskatīja par loģisku apcietināšanas tur­pinājumu. Un tāds pats loģisks turpinājums būtu nāve no bendes rokām. Viņa nekā nenožēloja. Dzīvot — tas nozīmēja cīnīties, un nav cīņas bez upuriem. Nekā no viņas neizvilinās, nekā viņa neteiks, viņa klusēs, kā klusējušas tūkstošiem padomju sieviešu, kas, upurēdamas savu dzīvi, palīdzējušas dzīvot citiem — nākotnē.

Šais dienās viņa daudz domāja par Jāni, domāja ar māsas maigumu un draudzenes lepnumu. Cik pašaizlie­dzīgi tas rīkojies, pēdējā brīdī glābjot spiestuvi un Ēriku! Nadežda nekā nevēlējās sev, viņa visu novēlēja Jānim — palikt dzīvam, pieredzēt uzvaru, būt laimīgam. Un vēl viņa tam novēlēja mīļu draugu, vislabāko meiteni pa­saulē. Jānis to pelnījis. Taču Nadja apzinājās, ka tam nekad tā nebūt, jo no gestapo uz brīvību ir tikai viens ceļš — nodevības un kauna ceļš. Varbūt viņus vismaz vedīs kopā uz nāvi, varbūt izdosies vēl slepeni paspiest biedram roku un pateikt: «Jāni, es visu laiku zināju, ka tu mani mīli. Pateicos tev par to.»

7. oktobra naktī Cveikovu atkal izsauca uz pratinā­šanu. Šoreiz šturmbanfīrers pieņēma viņu neparasti laipni un pat piedāvāja krēslu:

— Ko jūs stāvat? Piesēdiet, lūdzu! Jums vairs nav ko baidīties — man jau viss zināms…

Sekoja gara pauze, kuras laikā Raup-Dīmenss neno­laida savu vērīgo skatienu no viņas sejas. Bet tā palika tikpat neizteiksmīga kā agrāk, un varēja domāt, ka Na­dežda nav sapratusi viņa vārdu jēgu. Beidzot gestapietis pārtrauca klusēšanu:

— Es negribu ilgāk tirdīt jūs ar mīklām … Šarfīrer Hesen, atvediet Zani!

Nadežda tikko manāmi sarāvās, taču Raup-Dīmenss ievēroja šo kustību. «Pirmais trāpījums,» viņš apmieri­nāti nodomāja un turpināja ar liekuļotu draudzību:

— Es redzu, ka tas jums sagādā pārsteigumu. Jāat­zīstas, arī es biju pārsteigts, jo uzskatīju jūsu draugu par dzelžainas gribas cilvēku … Bet arī komunistam ir sirds… Kad es Žanim paziņoju, ka no viņa atzīšanās atkarīga jūsu dzīvība, viņš sāka runāt… Arī par jums mēs tagad visu zinām — ka jūsu pase viltota, ka jūs palīdzējāt Žanim slepenās spiestuves darbā. Mēs pat zinām jūsu īsto vārdu.

Nadeždai gribējās kliegt — meli, meli, Jānis nekad nekļūs par nodevēju! Bet saprāts neatlaidīgi teica citu. «No kurienes tad gestapietis visu uzzinājis? Izņemot Jāni, Rīgā neviens nezina manu īsto uzvārdu. Jāni, vai tas var būt? Vai tiešām, glābdams mani, tu nodevi spiestuvi?! Tu taču teici, ka pagrīdnieks nedrīkstot rē­ķināties ar personīgām jūtām! Nē, tas nevar būt… Nevar būt, ka mīla likusi Jānim aizmirst savu pienākumu! Es negribu tam ticēt.»

Raup-Dīmenss neļāva apcietinātai atjēgties:

— Ja jūs palīdzēsiet mums ātrāk novest lietu līdz galam, es darīšu jūsu labā visu, ko spēju. Brīvību, pro­tams, nevaru jums solīt, toties soda mīkstināšanu. Uz­skatīdams, ka tas jums būs atvieglojums, liku atnest no dzīvokļa jūsu siltās drēbes. Lūdzu, parakstieties par sa­ņemšanu.

Patiešām, uz krēsla gulēja viņas mētelis, veļa, Skaid­rītes dāvinātā zilā vilnas kleita. Joprojām iegrimusi iek­šējā sarunā ar Jāni, Nadežda, nekā nedomādama, pa­ņēma rokā pasniegto pildspalvu. Uzvilkusi pirmo švīku, viņa atjēdzās — kā kādreiz zem receptes viņa bija gra- sījusies parakstīties īstajā vārdā. Saprata, ka tieši to gestapietis gaidīja, un aši izlaboja pirmo burtu.

Raup-Dīmenss izrāva viņai papīru no rokas. Gesta- pieša vīlusies seja rādīja Cvetkovai, ka viņai bijusi tais­nība. Šturmbanfīrers strauji piecēlās.

— Siltas drēbītes?! — viņš ņirgājās. — Pagaidiet, drīz jums arī bez tām kļūs karsti … — Tad pavēlēja Ilesenam: — Aizvest uz blakus telpu! Kad pasaukšu vediet atkal iekšā!

Palicis viens, viņš apsēdās un uzmeta izklaidīgu ska­tienu parakstam. Smalki izdomātais gājiens nav devis cerētos rezultātus: Skorostina — tādiem pašiem mazliet stīviem burtiem kā apcietinātās pasē. Bet kas tad tas? Šturmbanfīrers paņēma palielināmo stiklu. Burts «S». Bet, lūk, zem tā cita švīka — nepārprotams «C». Tātad viņa sākumā gribējusi parakstīt īsto vārdu un tikai pēc tam apķērusies. C, C, C! Burts, kas varētu atklāt no­slēpumu, ja tikai tam sekotu iztrūkstošie… Kādi krievu uzvārdi sākās ar C? Caricina, Ciolkovska, Cvetkova… Cvetkova … Cvetkova, Cvetkova … Nez kādēļ šis vārds viņam neizgāja no prāta.

Nejūtot garšu, Raup-Dīmenss izpīpēja vienu cigareti, otru. Nepamanīja, ka pelni birst uz biksēm. Cvetkova, Cvetkova — šo vārdu viņš pavisam nesen kaut kur lasījis. Protams! Šturmbanfīrers noņēma iekšējā tālruņa klausuli:

— Šturmfirer Burkbard? Skorostinas dzīvoklī atras­tos materiālus nekavējoties pie manis!… Jā, jā, visus. Veicīgāk!

Pēc divām minūtēm kabinetā ienesa lielu grozu. Izgāzis saturu uz grīdas, Raup-Dīmenss drudžainiem pirkstiem aizsvieda mācību grāmatas, īres lēses, lekciju piezīmes, vecas receptes, logaritmu tabulas, romānus raibos vākos. Lūk, tas, ko viņš meklē. Maza, glīti iesieta grāmata. Uz zilās ādas zelta burtiem «Jevgeņijs Oņegins». Viņš atvēra vāku. Jā, viņš nebija maldījies! Slīpi pāri pirmajai lappusei rakstīts:

Nadeždai Viktorovnai Cvetkovai.

Kaut pats būšu tālu, šie vārdi jums sacīs, Ka mīlēju Jūsu dzintara acis!

Ņikita.

* Raup-Dīmenss vairāk nešaubījās. Skorostinas īstais vārds ir Cvetkova. Pietiek atcerēties viņas acu īpatnējo krāsu, lai zinātu, kam šī vārsma veltīta. Tagad viņš bija pietiekami apbruņots divkaujai ar Zani.

It kā nepamanījis, ka tas jau ievests, Raup-Dīmenss pavēlošā tonī uzrunāja šarfīreru:

— Hesen, vai jums ar pieciem vīriem pietiek, lai izvestu kratīšanu nelegālajā spiestuvē?

— Tiešām tā, šturmbanfīrera kungs.

— Labi, tad aiznesiet Cvetkovai mēteli. Lai saģērbjas! Viņa parādīs jums ieeju.

Jānim pamira sirds. Tātad gestapo jau zina, ka viņš saistīts ar slepeno spiestuvi… «Arī Nadjas īsto uzvārdu viņiem izdevies izdibināt,» nodomāja Daugavietis, aiz­mirstot šai mirklī, ka viņš vienīgais to zināja. Viss pā­rējais nieki, lēts triks.

Šturmbanfīrers izlikās, ka tikai tagad ievērojis ap­cietināto:

— Ak jūs arī esat klāt? Nu, labi, parunāsimies, Žani, — šo vārdu Raup-Dīmenss izrunāja tik nevērīgi, it kā no seniem laikiem būtu pieradis tā Daugavieti godināt. — Cigareti? Droši, droši, mums vairs nav ne­kāda iemesla jūs tirdīt. Cvetkova visu pastāstīja. Ņemot vērā viņas pilnīgo atzīšanos, Cvetkova būtu pelnījusi tikai koncentrācijas nometni. Bet nelaimīgā kārtā viņa stūrgalvīgi uzveļ visu vainu sev. Tikai jūsu spēkos glābt Cvetkovu no karātavām.

Jānis klusēja. Jau kopš bērnības dienām viņš bija radis nerunāt, iekams domās nebija skaidrības. Un viņa prāts joprojām nespēja aptvert visu. «Tās ir lamatas,» brīdināja pagrīdnieka instinkts. Bet kā izskaidrot to, ka gestapietim zināms itin viss, sākot ar viņa iesauku — Žanis, beidzot ar spiestuvi? Ticēt nekā nedrīkstēja, taču tikpat aplam būtu principa dēļ neticēt faktiem.

— Jūs laikam domājat, ka tās ir lamatas… Labi, es jūs tūlīt iepazīstināšu ar viņas liecību. — Un Raup- Dīmenss sāka lasīt iepriekš sagatavoto tekstu: — «Es, VK(b)P biedre Cvetkova Nadežda Viktorovna, atzīstos …»

Cvetkova Nadežda Viktorovna . . . Tālāk Jānis vairs nedzirdēja: visu aizēnoja drausmīgā patiesība, ko tas pirmīt uztraukumā bija piemirsis. Izņemot Daugavieti, Rīgā neviens nezināja Nadjas īsto uzvārdu. Nedz Elize Svempa, nedz Skaidrīte. Pat Burtnieks ne, pat Ēriks ne… Neviens, it neviens!

Nadja atzinusies — lūk, vienīgais iespējamais seci­nājums.

«Nadja, kā tu varēji tā rīkoties? Kādiem necilvēcis­kiem līdzekļiem viņi izrāvuši no tevis patiesību? Varbūt murgojot spīdzināšanas laikā?… Nē, nē! Pat murgos tu nedrīkstēji atklāt spiestuves atrašanās vietu!»

Nadežda nodevusi spiestuvi?! Nadežda parādīs gesta- piešiem slepeno ieeju?! «Tas taču nav tā, es pats mur­goju!» Trīs gadus Jānis pazina Cvetkovu, trīs pagrīdes darba gadus, kas nozīmē vairāk par veselu atsevišķa cilvēka mūžu. Viņš zināja katru Nadjas domu, katru viņas rakstura vilcienu. Tāds cilvēks pat nesamaņā ne­spēj kļūt par nodevēju, pat, kā to apgalvo gestapietis, lai glābtu kādu citu. šo nesatricināmo pārliecību nekas nespēja sadragāt.

Pirmo reizi visas pratināšanas laikā Jānis ierunājās:

— Atļaujiet man pašam izlasīt. Es ticu tikai savām acīm.

Aizmirsis savu smalko taktiku, šturmbanfīrers uzrau­sās kājās:

— Ko jūs iedrošināties, nolādētais komunisti Es jums saku, ka to rakstījusi Cvetkova, ar to pietiek!

Savās dusmās Raup-Dīmenss iekliedzās tik skaļi, ka blakus istabā sēdošā Nadja sadzirdēja. Un vienā mir­klī, — sargi pat atjēgties nepaguva, — viņa atradās pie durvīm un atrāva tās:

— Meli! Ne . . .

Vārds palika nepabeigts, jo tai pašā mirklī viens no esesiešiem aizžņaudza viņai rīkli.

Bet Jānim pietika. Izslējies visā augumā, viņš čuk­stēja:

— Nadja, Nadjeņka . . .

Un tad Raup-Dīmensa griezīgā balss:

— Vediet iekšā!… Piesiet viņus pie krēsliem! Spī­dzināt! Viņi runās!

Šturmbanfīrera Raup-Dīmensu vairs nevarēja pazīt. Violetu sejas krāsu, izvalbītām acīm viņš šai brīdī izska­tījās kā epileptiķis. Esesieši, kaut ne pirmo reizi redzēja šādas lēkmes, gaidīja kaut ko ārkārtēju. Bet Raup- Dīmenss laikus atjēdzās. Personīgā atriebības kāre ne­drīkstēja ietekmēt viņa rīcību. Jāuzzina, kur atrodas spiestuve, pēc tam varēs izrēķināties. Ar vienkāršu spīdzi­nāšanu nekā nepanāks — to rādīja abu komunistu sejas. Tie šķita tērpušies neiedragājamās izturības un klusē­šanas bruņās. Bet katram cilvēkam ir vāja vieta, savs Ahilesa papēdis. Jāprot tikai to atrast. Un Raup-Dīmenss pierādīja, ka ne velti viņam laba novērotāja slava. Žanis pirmīt čukstēja: «Nadjeņka.» Tas nozīmēja, ka viņš šo sievieti mīl. Un to, kas nekad nebūtu ienācis prātā miesniekam Rankem, izgudroja briesmonis ar Kembridžas augstskolas diplomu.

— Uzklausiet mani uzmanīgi, Zani. Man vajadzīga spiestuve. Jūsu klātbūtnē Cvetkovu spīdzinās tik ilgi, kamēr jūs pateiksiet, kur tā atrodas. Jums pašam ne­viens nepieskarsies, lai jums netraucētu noskatīties izrādi.

Naida zibens Jāņa acis rādīja šturmbanfīreram, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Ņirgādamies viņš turpināja:

— Viņa ir daiļa sieviete, vai ne? No jums atkarīgs, vai pēc dažām stundām no viņas skaistuma vēl būs kas saglabājies … Hesen, sagatavojiet instrumentus!

Rupjas rokas noplēsa Nadeždai apģērbu. Viņa sēdēja nekustīgi. Pat kad sarkani nokaitētais iesms pieskārās viņas baltajai ādai un istabu piepildīja dedzinātas mie­sas rūgtenā smaka, Nadežda nenolaida plakstus. Viņas acīs dega tāda pati liesma kā Daugavieša sapnī, tā likās sakām: «Nekas, Jāni, es izturēšu! Izturi arī tu!»

Bendes darīja savu darbu, un Jānim bija jānoskatās līdz galam, kā Nadeždas krūtis un sāpju saplosītā, mīļā seja pārklājās ar asiņainām čulgām. Viņš tai ne ar ko nevarēja palīdzēt. Viņš nedrīkstēja runāt. Un Jānis koda sev mēli, kamēr visa mute bija asiņu pilna. Arī Cvet­kova nerunāja. Tikai apspiesti vaidi izlauzās caur viņas krampjaini sakostajiem zobiem. Tad arī vaidi norima. Iestājās klusums.

Un visi, kas atradās asiņainajā gestapo telpā, skaidri sadzirdēja tālus lielgabalu dārdus.