Dzīvoklis bez numura

10

Donata Baumaņa namā gandrīz vienlaicīgi vērās divu dzīvokļu durvis.Skaidrīte šodien piecēlās vēlāk nekā parasti. Slotas švīkoņa, kas atskanēja uz ielas, liecināja, ka vecais Donats jau atrodas savā postenī. Elize Svempa sen bija aizgājusi uz viesnīcu. Ieraudzījusi, ka māte aizmirsusi uz galda savas sviestmaizes, Skaidrīte, pati nepaēdusi, stei­dzās tās aiznest. Uz ielas viņa brītiņu apstājās, lai ieelpotu dzestro oktobra gaisu.

Raup-Dīmenss šodien piecēlās agrāk nekā parasti. Ūdens burbuļošana, kas atskanēja no vannas istabas, liecināja, ka Mērija jau stājusies pie dienišķā skaistuma kopšanas rituāla. Šis brīnums vispār nebija aptverams,— lai kad viņš pamostas, Mērija vienmēr paguvusi «uztaisīt sejas fāsādi», kā pati sauca rīta tualeti. Arī šoreiz, izejot uz ielas, Raup-Dīmenss vēl juta viņas saldkairo franču pūdera smaržu.

Oberšturmfīreru šodien gaidīja daudz darba. Vaja­dzēja nopratināt apcietināto, kas varbūt jau atguvis ru­nas spējas, sastādīt oficiālo ziņojumu Berlīnei un privāto tēvam. Bez tam viņš bija nolēmis personīgi pārbaudīt aģentu darbu Rīgas apkaimē. Bet šādā lietainā laikā inspekcija nebūs nekāda izprieca… Haralds neieredzēja lietu. Viņš nekādi nevarēja saprast cilvēkus, kas mīlēja pastaigāties tādā laikā. Šī meitene, piemēram, kas gāja pa priekšu, pat nepacēla mēteļa kapuci. Spriežot pēc žirgtajām kustībām, ar kādām viņa reizēm papurināja slapjos matus, ūdens šaltis tai sagādāja patiku. Šādos brīžos neskaitāmas lāsītes bira no viņas brūnajām cir­tām, kas no slapjuma bija kļuvušas pavisam tumšas. Meitene soļoja vijīgi, nepiespiesti. Cik viņai varētu būt gadu? Divdesmit, ne vairāk. No mēteļa malas pilēja ūdens un pa vienkāršajām kokvilnas zeķēm tecēja zila­jās kurpēs ar novalkātiem papēžiem. Lētās zeķes nebija Raup-Dīmensa gaumē, bet kājas likās glītas.

Viņš pasteidzināja soli un gāja viņai tieši nopakaļus. Juzdama, ka kāds seko, meitene pēkšņi atskatījās. Par skaistu viņas profilu nevarēja dēvēt, bet sejas dabiskais ziedonīgais svaigums pēc Mērijas mākslotās atvasaras sagūstīja Haralda iztēli. Mazs, pastrups deguns, maza mute, dīvainas, neuzticīgas acis. Ieraudzījusi, ka sekotājs ir vācu virsnieks, meitene strauji paātrināja gaitu, bet virsnieks neatlaidās. Acīm redzot, viena no tām, kas neie­redz vāciešus. Jo labāk. Gan viņš tai pierādīs, kāda vara ir iekarotājam. Nopietni, ar šo skuķi derētu iepazīties.

Kāpēc gan neatjaut sev pēc Mērijas panteras kaisles mazas medības uz šo maigo stirniņu?

Kad Skaidrīte nogriezās pa labi, Raup-Dīmenss tikai mirkli vilcinājās. Viņš pietiekami pazina sevi, lai no­skārstu, ka, ierauts ikdienas darba dzirnavās, drīz vien aizmirsīs savus pašreizējos nodomus. Vajadzēja uzrunāt tūlīt. Nepazīstamajai apstājoties pie viesnīcas, oberšturm­fīrers piegāja klāt ar jau iepriekš sagatavotu pusglaimo- jošu, pusironisku ievada frāzi. Bet, tikko viņš atvēra muti, meitene uzrunāja durvīs stāvošo jaunekli.

Pirmajā mirklī Ēriks apmulsa. Tad, sapratis situāciju, nolēma palīdzēt meitenei atkratīties no uzbāzīgā seko­tāja. Paņēmis viņu zem rokas kā vecu paziņu, Ēriks šķērsoja ielu. Kādu laiku abi klusēja. Ēriks pēc dabas bija mazrunīgs, Skaidrīte pēc pirmītējā drosmes uzlies­mojuma jutās neērti un nezināja, ko teikt. Taču, pašķie­lējusi pāri plecam un dažus metrus aiz sevis ieraudzījusi neatlaidīgo gestapieti, čukstēja:

— Šie riebekļi nez ko iedomājas. Uzskata, ka viņiem pieder visas meitenes. Ar kādām tiesībām?!

Puisis joprojām nebilda ne vārda, un Skaidrīte pētī­joši to uzlūkoja. Viņam bija viena no tām sejām, ar kurām vispirms jāaprod. Mati, kas ķīlī sniedzās pierē, izskatījās nespodri kā apsūbējis misiņš. Daudz gaišāka reto uzacu krāsa, vēl dzidrākas zilās acis, kas atmirdzēja kā ūdens akas dziļumā. Augšējā lūpa paplāna un ener­ģiska, apakšējā biezāka un juteklīgi maiga. No kreisā kaktiņa līdz deguna kaulam, dīvaini izjaucot vaibstu simetriju, stiepās asa rieva. Slīpā piere, garais deguns, uz priekšu izliektais, ietiepīgais zods veidoja trīs lielus pakāpienus.

Ēriks klusēja. Ar svešiem viņam valodas vispār ne­raisījās. Skaidrīte pamazām sāka nervozēt.

— Jūs neesat rīdzinieks — vai varbūt tomēr? — viņa teica, lai pārtrauktu neveiklo klusumu.

— Kāpēc jums tā liekas?

— Vispirms pamanīju, ka lasāt ielu nosaukumus. Un turklāt jūs iznācāt no viesnīcas …

— Esmu atbraucis komandējumā, — atbildēja Ēriks, sevī nospriedis, ka meitene diezgan apķērīga. — Caurām dienām virinu iestāžu durvis, bet beigas vēl nav redzamas.

Šo pasaciņu Ēriks jau zināja no galvas, jo vismaz reizi dienā nācās to atkārtot šveicaram. Arī tagad viņš atzina par labāku netēlot noslēpumaino, jo tas varēja tikai modināt aizdomas. Ar komandējuma apliecību, ko viņam pagādājusi Jelgavas organizācija, Ēriks jutās pie­tiekoši drošs kā viesnīcā, tā arī uz ielas.

— Un kur jūs strādājat? Vai varbūt mācāties? — viņš turpināja, jo negribēja ļaut meitenei vēl ko jautāt.

— Skolu esmu jau beigusi. Bet strādāt okupantiem nav nekādas patikas… Jūs to droši vien arī nedarāt labu prātu?

Ēriks izlikās nedzirdam.

— Nu labi, miers virs zemes… Es jums vairs neuz- bāzīšos ar jautājumiem, — apsolīja Skaidrīte, jūtot, ka puisis nevēlas atbildēt. — Kā jums patīk šī blicmēdele? — lai mainītu sarunas tematu, viņa norādīja ar acīm uz formā tērptu pusmūža vācieti, kas pašreiz nāca pretī.

Ēriks jau bija ievērojis, ka okupētās Rīgas ainavu raksturo patukšas ietves un pārpildīts bruģis. Pa to, dzie­dādami savu «holri holrasasa», soļoja hitleriešu kājnieki, trauca smagās mašīnas ar proviantu un munīciju, slīdēja virsnieku limuzīni. Uz ietves ļaužu bija daudz mazāk. Visi steidzās savās darīšanās. Tikai zelta fazāni — tā dēvēja aizmugures virsniekus pēc viņu dzeltenajiem for­mas tērpiem ■— par spīti lietum laiski pastaigājās un ne­kautriem skatieniem aplūkoja katru sievieti no galvas līdz kājām. Kāda vecenīte, satinusies salijušā villainē, dzīrās ieiet manufaktūras veikalā. Ieraudzījusi uzrakstu «Tikai vērmahtam un valsts vāciešiem», viņa sirdīgi no­spļāvās un, kaut ko murminādama, turpināja ceļu._

«Fašistiskā sērga, ej kur iedams,» nodomāja Ēriks. Godīgam cilvēkam grūti elpot. Raugoties pretimnācējos, viņš mēģināja uzminēt, kā viens vai otrs izturētos, ja tam rokās pēkšņi būtu ierocis. It kā lasīdama Ērika do­mas, meitene bez jebkādas sakarības klusi teica:

— Nevienam jau šis laiks nepatīk.

— Jā, laiks patiešām riebīgs, — atbildēja Ēriks, kas stūrgalvīgi izvairījās no sarunas par politiku. — Esmu pārliecināts, ka drīz gāzīs kā ar spaiņiem, — viņš pie­metināja, raugoties uz pelēkajām debesīm, kur veidojās aizvien draudīgāki mākoņi.

Skaidrīte jocīgi sarauca uzacis:

— Jūs laikam strādājat meteoroloģiskajā birojā, ka tik smalki pareģojat laiku. — Tad, apķērusies, ka ar gluži svešu cilvēku nevar tā draiskot, kautri piebilda: — Es jūtos spiesta atvainoties. Manis dēļ jums jāmirkst. Tikai labi, ka tam vācietim rīt noteikti būs iesnas. Kas par nekaunību, seko kā medību suns!

Jau pēc dažām minūtēm Ērika prognoze piepildījās. Notekas pārplūda. Balti mutuļodams, aizraudams sev līdzi tukšas cigarešu kārbas, ābolu mizas un papīra dris- kas, ūdens straumēm plūda pa ietvi. Kāda sieviete izmi­sīgi pūlējās atvērt lietussargu. Izmirkušie gājēji meklēja glābiņu vārtu telpās, spiedās pie sienām, kur dzegas kaut cik pasargāja no lietus. Vārtos spiedās arī Ēriks ar Skaidrīti. Purinādams spīdīgo gumijas mēteli, oberšturm­fīrers viņiem sekoja. Pūlis no vārtiem sāka izklīst, jo katram negaiss šķita patīkamāks par tādu kaimiņu.

Arī Ēriks ar Skaidrīti devās tālāk. Pie nākamās ielas stūra Skaidrīte atskatījās. Pateicoties lietus gāzei, beidzot bija izdevies atkratīties no sekotāja.

Viņa sniedza Ērikam roku:

— Ļoti pateicos par palīdzību.

Brīdi paturēdams mitro plaukstu savējā, viņš vēlreiz palūkojās svešiniecē. Acīm redzot, strādnieku meitene … Fašistus nīst… Un pēkšņi Ērikam tik ļoti iegribējās pagarināt sarunu. Viņš jau pavēra muti, bet vārdi iestrē- dza lūpās, un Skaidrīte dzirdēja tikai nesaprotamu mur­mināšanu.

— Esmu spiesta lūgt piedošanu. Lāgā nesapratu, — ko jūs teicāt? — viņa jautāja ar smieklu dzirkstelīti acīs.

Krapovskis apmulsa un nedroši teica:

— Lietus tūlīt pārstās. Vai neiesim pastaigāties?

— Tādā laikā? Vai jums prāts? Bez tam … — Skaidrīte gribēja piebilst, ka mātei jāaiznes brokastis, bet laikus norija pēdējos vārdus … — Bez tam mēs taču nemaz neesam pazīstami .. . Skaidrīte, — un, viegli sarkstot, viņa trešo reizi šai īsajā laikā sniedza Ērikam roku.

— Mani sauc … — viņš jau gribēja uzdot sevi kaut vai par Andreju, bet pēc īsas vilcināšanās tomēr pa­teica īsto vārdu. Kāpēc slēpt to, ko viņa viegli varēja uzzināt no viesnīcas šveicara?

Labu brīdi viņi klusēdami uzlūkoja viens otru, ne vairs kā svešinieki, kurus tikai nejaušs gadījums save­dis kopā, bet kā cilvēki, kuri vēlas kļūt draugi. Skaid­rīte apzinājās, ka viņa mazliet iepatikusies šim maz­runīgajam, nopietnajam puisim. Tādēļ viņa visu ceļu (patiešām, pastaigāties lietainā rudens laikā tīrs ne­prāts) centās atturēties no parastajiem draiskajiem izteicieniem: «es jūtos pacilāta» un «miers virs zemes».

Nemanot viņi nonāca parkā.

— Varbūt apsēdīsimies, — Ēriks nedroši teica, norā­dot uz mitro solu ar atzveltnī iegriezto sirdi. Viņš at­pogāja mēteli un paklāja to, lai Skaidrītei iznāktu sausa vieta. Ne jau aiz pieklājības vien viņš to darīja. Šī gā­dība pauda maigumu pret meiteni, kas izskatījās tik trausla. Un tomēr, spriežot pēc tā, kā viņa tikusi vaļā no vācu virsnieka, un pēc viņas atklātā runas veida, tai jābūt drosmīgam raksturam. Kaut viņš varētu runāt tikpat brīvi un nepiespiesti kā Skaidrīte! Žēl, ka šo pa­zīšanos nevarēs turpināt.

Arī Skaidrīte juta ko līdzīgu. Viņa bija pietiekami atklāta pret sevi, lai atzītos, ka Ēriks tai pa prātam. Bet laiks tik bargs, tik nežēlīgs, tas neļāva piepildīt jau­nības ilgas.

Viņa notrīcēja no aukstuma. Sola mitrums jau sūcās cauri Ērika plānajam mētelim. Tukšs un pamests bija bērnu rotaļu laukums, dzeltenās smiltis kļuvušas melnas un dubļainas. Tikai zvirbuļi pa vecam paradumam lē­kāja apkārt, velti meklējot maizes druskas.

Saule uz brīdi izslīdēja no mākoņiem. Tās slīpie, pu­tekļu stabiem līdzīgie stari spilgti nokrāsoja pelēki dzel­tenos fabriku dūmus un zālē sabirušās rudās kļavu lapas. Arī Skaidrītes brūnie mati iemirdzējās kā tumšs zelts.

Ēriks pirmo reizi ielūkojās meitenes sejā.

— Nez kādēļ man sākumā likās, ka jums pelēkas acis, — viņš teica.

— Un kādas tad īstenībā?

— Nezinu, — viņš brīdi padomāja. — Reizēm tās liekas brūnas, reizēm zaļas . . . Un tad — jums vēl ap zīlītēm tādas kā ziedlapiņas, — teica Ēriks un nokaunē­jās par dzejiskajiem vārdiem. — Tā ir ļoti reta parādība.

— Es jūtos pacilāta! — Skaidrīte iesmējās, bet tū­daļ mainīja toni. — Nevajag apcelt… Ja negribat, lai aizeju, — miers virs zemes!

— Un cilvēkiem labs prāts, — ar ironiju papildināja Ēriks šo bībeles izteicienu.

Skaidrīte klusi iekliedzās un ieķērās Ērika rokā. Tieši aiz viņiem no krūmiem iznira cilvēks bez cepures, vaļēju mēteli, atrisušu šalli, kuras gali plivinājās ap kaklu. Viņš pārskrēja pār mauru, pārlēca pār nožogo­juma stiepli un, atskatījies atpakaļ kā trenkāts zvērs, trakā ātrumā skrēja tālāk. Tikko viņš pazuda Skaidrī­tes un Ērika skatieniem, parādījās vajātāji — esesietis divu latviešu šucmaņu pavadībā. Viens mazliet palē­nināja skrējienu un, galīgi aizelsies, izgrūda:

— Uz kuru pusi aizskrēja?

Gandrīz vienlaicīgi Ēriks un Skaidrīte pacēla roku nepareizā virzienā, un abu skatieni sastapās. Ēriks gan tūdaļ nodūra acis, bet Skaidrīte paguva tajās saskatīt to, ko Ēriks visu laiku bija centies noklusēt.

Šis brīdis, kad jaunieši instinktīvi izveidoja kopēju fronti pret kopējo ienaidnieku, tuvināja viņus vairāk, nekā to būtu spējušas ilgas pazīšanās dienas.

Atskanēja šāvieni. Meitene ar plaukstām aizspieda ausis:

— Kā es viņus ienīstu! . .. Slepkavas!

Viņa izrāvās no Ērika mierinošajām rokām:

— Neturiet mani! Paldies, nevajag pavadīt. ..