Dzīvoklis bez numura

36

Izdzirdis traku zvanīšanu, Ranke skriešus devās uz šturmbanfīrera kabinetu. Tur pār viņu nolija spēcīga lamu vārdu šalts. Rūdolfs Bauers pazudis! Šie ēzeļi, idioti, deģenerāti, kaitnieki izlaiduši no rokām cilvēku, ar kuru Raup-Dīmenss savas varas apziņā bija domājis rotaļāties kā kaķis ar peli! Pat izbaiļu pilnā šarfīrera drebēšana vairs nesagādāja prieku.

Palicis viens, šturmbanfīrers nervoziem pirkstiem aizsmēķēja cigareti — devīto vai desmito stundas laikā. Jāsaņemas! Tā tas nevar turpināties. Visā gestapo sla­venais izmeklētājs pats juta, ka ar viņa spējām iet uz leju. Kur palicis aukstasinīgais psihologs, kura ironisko mieru apbrīnoja visi gestapo darbinieki? Tagad viņš pārvērties žultainā neirastēniķī, kas pat Mēriju vairs nespēja pakļaut savai gribai. Viņš tomēr vēl nedomāja nolikt ieročus. Naids bija tas virzītājs spēks, kas deva viņam izturību dienām un naktīm bez atpūtas vajāt sa­vus nāvīgākos ienaidniekus — komunistus.

Pēc vienpadsmitās cigaretes Raup-Dīmenss tik tālu nomierinājās, ka varēja sākt šķirstīt ziņojumus.

Šarfirers Hesens rakstīja: «…Sekojām viņam līdz pilsētas komandanta palīga pulkveža Štetenhana dzī­voklim. Kad Bauers divu stundu laikā neparādījās, personīgi uzkāpu pie pulkveža. Pulkvedis pateica, ka Bauers dzīvoklī vispār nav bijis …»

Oberšarfīrers Klugenheims: «…Bauers pulksten de­viņos trīsdesmit piecās atstāja dzīvokli un devās uz garāžu. Turpmāko Bauera sekošanu uzņēmās šarfīrers Ilesens. Pats paliku novērot māju. Visu nakti līdz pulk­sten astoņiem no rīta Bauers nav savā dzīvoklī rā­dījies …»

Aģents Nr. 16 (Ķīsis): «…Pulksten 21.18 ieraudzīju personu, kurā pēc fotoattēla un apraksta uzzīmēju Rū­dolfu Baueru. Kopā ar viņu nāca uzkrītoši nabadzīgās drēbēs ģērbies subjekts, kas man no paša sākuma likās aizdomīgs. Viņi dzīvi sarunājās, bet noklausīties neiz­devās. Pie Gebītskomisāra pārvaldes ēkas Bauers atvadī­jās un pazuda apgaismotajā vestibilā. Ņemot vērā, ka Bauera novērošanai izdalīti īpaši aģenti, es sekoju otram subjektam llclz tā dzīvoklim Riharda Vāgnera ielā 6, dz. 19. No sētnieka uzzināju, ka tas ir Antons, saukts Antuans, Makuļevičs, pēc tautības latvietis, bez noteik­tas nodarbošanās. Izklaušinot kaimiņus, man izdevās ievākt sekojošas papildu ziņas: Makuļeviču visi uzskata par aizdomīgu indivīdu. Dienas laikā viņš tikpat kā nekad uz ielas nerādās, bet atstāj māju tikai vēlā va­karā. Neviens nezina, no kā viņš pārtiek. Sētnieka sieva, kas reizi mēnesī uzkopj viņa istabu, teicās redzējusi uz galda ar savādām, simetriskām rindām klātus papīrus. Teksts nesaprotams, pēc visām pazīmēm spriežot, šifrā.»

Kad Raup-Dīmenss lēnām nolaida izlasīto lapu, viņa acīs atkal bija tāda izteiksme kā medību sunim, saožot pēdas. Ķīsis noteikti jāapbalvo! Viņa ziņojums lieku reizi pierāda, ka gestapo prot sameklēt pat adatu siena kaudzē, kur nu vēl cilvēku … Caur šo Makuļeviču viņš atkal atradīs Baueru. Izsaucis Ranki, Raup-Dīmenss pa­vēlēja nekavējoties apcietināt Makuļeviču un izkratīt tā istabu.

Pēc stundas uz viņa galda atradās vesela kaudze ar kaligrafisku rokrakstu klātu lapu. To lasīšanu Raup- Dīmenss atlika vēlākam laikam. Vispirms jāuzzina, kur slēpjas Bauers.

Ranke šoreiz tā steidzās, ka vēl nebija paguvis ap­strādāt apcietināto pēc savas iemīļotās metodes. Tikai daži zilumi Makuļeviča sejā liecināja, ka viņš iepazinies ar gestapo pieņemšanas formalitātēm. Šī seja bija ļoti savdabīga. Plankumainā āda, kas cieši apvilka platos mongoļu tipa vaigu kaulus, un dziļos iedobumos novie­totās acis piešķīra tai atbaidošu izskatu. Tai pašā laikā šī seja ar lielo domātāja pieri un plānajām lūpām likās reti inteliģenta. Apjukums, bezgalīga izbrīna, nespēja saprast, ko no viņa grib, izpaudās ne tikai Makuļeviča skatienos, ne tikai katrā viņa vaibstā, bet arī nedrošajā kustībā, ar kādu viņš nolika platmali un cimdus uz grīdas un pēc tam atkal pacēla. Iekams Raup-Dīmenss paguva uzstādīt pirmo jautājumu, apcietinātais pats ierunājās savā pusaudža falsctā:

— Piedodiet, godātais kungs, ka traucēju jūs… bet mani šurp atveda. Pats es nekad nebūtu uzdrošinājies bez pieteikuma iebrukt, jo zinu, ka visiem lieliem cilvē­kiem maz laika.

Pirmajā mirklī šturmbanfīrers apmulsa. Tādas frāzes šai kabinetā nācās dzirdēt pirmo reizi. Tas laikam ir visai slīpēts eksemplārs. Nu nekas, ielaidīsimies šai spē­lītē un tad pārsteigsim viņu ar negaidītu jautājumu. Un tādā pašā pārspīlēti laipnā tonī Raup-Dīmenss atteica:

— Tieši otrādi, man jūlūdz piedošana, ka ataicināju jūs šurp. Jau sen tīkoju apjautāties par jūsu veselību.

Apcietinātais, acīm redzot, nesaprata izsmieklu, jo gluži nopietni palocījās:

— Tencinu par laipnību… Negribu sūdzēties, jo mūsu laikos sūdzēties ir aizliegts. Bet naktīs es nedabūju gulēt… Un tad šis darbs, kas katrā ziņā jānoved līdz galam … Ārsts konstatēja, ka man esot neurosis ģene­rālis … Jūs paši saprotat…

— Jā, jā, es pazīstu jūsu darbus, — un, pagrūdis skrejlapu pie Makuļeviča deguna, Raup-Dīmenss uzklie­dza: — Atzīstieties, ka tas ir jūsu garabērns!

Makuļevičs, uz kuru šturmbanfīrera metode neatstāja nekādu iespaidu, mierīgi aplūkoja uzsaukumu. Tad viņš svinīgi paziņoja:

— Ļoti nožēloju, bet tas nav mans darbs. Es prin­cipā rakstu tikai franciski. Latviešu, tāpat kā vācu va­loda, manuprāt, ir pārāk barbariskas, lai tajās pietiekami daiļos vārdos varētu ietērpt vissmalkākās jūtas.

Šoreiz Raup-Dīmenss bļāva nevis tīšām, bet tāpēc, ka citādi nevarēja. Tas viņa nerviem bija par daudz.

— Jūs mēsls! Vai jūs domājat, ka mēs esam idioti?! Neaizmirstiet, ka te ir gestapo! Ja neteiksiet patiesību, jūs pārliecināsieties, ka visi šausmu nostāsti par mums nav nekas salīdzinājumā ar īstenību!

— Cienījamais kungs, piedodiet, nezinu jūsu goda vārdu, — bet kādēļ jūs tā uztraucaties? Jums taču ir pilnīga iespēja iepazīties ar maniem darbiem. Tur uz jūsu galda guļ sonetu vainagi, pie kuriem es strādāju jau vienpadsmito gadu …

«Pilnīgi neizprotams subjekts! Vai nu tas brīnišķīgi tēlo, vai patiešām ķerts. Kā piespiest viņu runāt?» Un, apdomādams jaunu šaha vilcienu, Raup-Dīmenss ieska­tījās Ranlces atnestajās lapās.

Šturmbanfīrers pietiekami labi pārzināja franču va­lodu un literatūru, lai jau pēc pirmā acu uzmetiena saprastu, ka viņa priekšā sonetu vainags, sarakstīts pēc visiem klasiskiem likumiem. Daudzie labojumi un svītro­jumi liecināja, ka Makuļevičs patiešām ir šā opusa autors. Tas šturmbanfīreram izskaidroja daudz ko. Šis tips pus jucis — to rādīja viņa vārsmu transcendentālais saturs. Uzskatīt šo nerru par komunistu būtu tas pats, kas meklēt vājprātīgo namā pagrīdes organizāciju.

Te nekāda viltība nav vajadzīga, panākt kaut ko var tikai ar tiešiem jautājumiem. Devis palīgam zīmi steno­grafēt apcietinātā atbildes, Raup-Dīmenss sāka sistemā­tiski izprašņāt Makuļeviču.

— Vai jūs pazīstat tādu Rudolfu Baueru? Vai jūs zināt, kur viņš tagad atrodas?

— Jā, man bija tas gods un prieks šad tad pārmīt ar kungu Baueru dažus vārdus. Ļoti inteliģents cilvēks, ar labu poētisku gaumi. Bet īsti pazīstami diemžēl ne­esam. Mēs tikāmies vienīgi pie kunga Burtnieka.

— Pie kāda Burtnieka?

— Pie mana drauga Burtnieka. Viņam pieder grā­matu aģentūra Vecrīgā.

— Vai Bauers bieži apmeklēja Burtnieku? — jautāja Raup-Dīmenss.

— Ļoti nožēloju, bet nemāku to pateikt. Cik varēju noprast, viņi ir labi paziņas. Nav jau nekāds brīnums, ka divi cilvēki ar tik lielu intelektu atrod kopēju valodu…

Šturmbanfīrers atkal pārtrauca Makuļeviča prāto­jumus …

— Kad jūs pēdējo reizi satikāt Baueru pie Burtnieka?

— Vakar vakarā. Kungs Bauers bija atnācis pēc grāmatām, un viņi abi iegāja blakus istabā, lai aprunātos. Pa to laiku es izlasīju «Volkischer Beobachter» pēdējo numuru. Ļoti spējīgs žurnālists kungs Gebelss, bet rakst­nieks no viņa nekad neiznāks …

— Vai Bauers saņēma savas grāmatas? — turpināja Raup-Dīmenss, kura aizdomas kļuva arvien noteiktākas.

— Deduktīvi spriežot, man jāsaka — jā. Viņš atstāja istabu ar piebāztu portfeli padusē.

Bieži nāca pie Burtnieka … Labi paziņas … piebāzts portfelis . . . Pēdējo reizi Bauers bijis tur tieši pirms pazušanas. Raup-Dīmenss jau sekoja noteiktam pavedie­nam … Skaidrs, Makuļevičs pateicis visu, ko zina … Bet viņš pateicis ļoti daudz — tiešas pēdas ved uz Burtnieka aģentūru! Lai jods mani sasper, ja šī aģentūra nav iz­kārtne komunistiskās literatūras izplatīšanas centram t Vienkārša loģika lika secināt, ka Bauera bēgšanu orga­nizējis šis Burtnieks …

— Makuļeviča kungs, esiet tik laipns un pastāstiet visu, ko zināt par Burtnieku.

Pratinātais ņēmās stāstīt gari un plaši. Tikko viņš ieminējās par kopējo kapličas apmeklējumu, šturmban­fīrers pielēca kājās:

— Tātad jūs sakāt, ka kapličas slēdzene toreiz labi nedarbojās un Burtnieks paņēma to līdzi, lai savestu kārtībā?! — un Raup-Dīmenss jau bija pie tālruņa. — Garāža? Divas mašīnas manā rīcībā! — Tad uzgrieza jaunu numuru. — Ranke, desmit vīru! Jā, Ozola ko­mandu arī! Uzdevums tūlīt braukt uz Pētera kapiem. — Un viņš atkal piegriezās Makuļevičam. — Jūs arī brauk­siet un parādīsiet, kur atrodas jūsu kapliča!