Beigu spēle. Aicinājums

KALA MOZAMI

Lielā Meža Zoss pagoda, sestais stāvs, Sjiaņa, Ķīna

Kala iznirst Lielās Meža Zoss pagodas bēniņos un aizkūleņo pa raupjo koka grīdu. Viņa ienira piramīdas durvju ailas tukšumā, un šeit tas viņu izspļāva. Viņa ir aizelsusies, bet jūtas atvieglota, ka tikusi prom no pārējiem Spēlētājiem.

Pagaidām viņa grib, lai tā arī paliek.

Pagaidām viņa grib atkāpties, ieelpot un atšifrēt nejaušo arābu ciparu un šumeru burtu virkni, kuru keplers 22b ietetovējis apziņā kā pēkšņu, uzbudinošu neprātu.

Viņa spriež, vai arī citu Spēlētāju kodi ir tikpat intensīvi. Viņa cer, ka tā. Jo tas ir dīvaini un satraucoši; tas viņu atbruņo un jauc prātu.

Viņa negrib būt vienīgā, kas tā jūtas ar prāta priekšplānā iededzinātu neatšifrējamu vēsti. Tas viņu noliktu daudz, neizdevīgākā stāvoklī. Kala darīs visu, kas viņas spēkos, lai to labotu. Pēc iespējas ātrāk. Tagad.

Telpa ir tieši tāda, kā viņa atceras: tumša un maza, un veca. Tikai kaktā kā paklāji nav sakrauti Spēlētāji un neskan keplcra 22b spokainā balss. Paldies Anunaki par to, viņa domā. Viņa negrib šeit sagaidīt vēl kādu Spēlētāju un īsti nezina, kad kāds varētu uzrasties, tāpēc saņemas un metas lejā pa mazajām slepenajām kāpnēm uz pagodas priekšpēdējā stāva galveno zāli; no šīs telpas paveras logi uz Ķīnu, uz visu pārējo pasauli.

Pasauli, kurai būs beigas.

Pilnu ar cilvēkiem, kuri mirs.

Kala apstājas, sažņaudz lakatus dūrēs un, apmetot pirueti, nopēta atvērto logu. Viņai jātiek prom. Viņa spēcīgi sakrata ķermeni, un no

kombinezona izkrīt divas lidplēves viena zem rokam un otra starp kājām. Viņa cieši skatās naktī. Dziļi ievelk elpu un skrien taisni uz logu.

Kala lec ar galvu pa priekšu. Viņa visu ir izrēķinājusi, zina, cik liels attālums vajadzīgs. Viņa zina, ka līdz zemei ir tikai 200 pēdu. Tik tikko pietiek. Lakati plivinās un plīkšķ, lidplēves uztver augšupejošu vēja strāvu, un tas notiek. Viņa nekrīt, bet slīd, lido. Brīdi, pārāk īsu brīdi viņa jūtas brīva.

Lai svētība.

Smadzenēs iededzinātais kods ir pazudis. Pārējie ir pazuduši. Spiediens ir izzudis.

Tik vienkārši. *

Viņa lido.

Taču ilgi tas neturpinās.

Jo zeme ir klāt.

Viņa parauj atpakaļ galvu un plecus un izliec uz priekšu iegurni.

Viņai ir īpašs kostīms. Piemērots ne tikai tam, lai lidotu, bet arī lai piezemētos. Gar lidplēves malām atveras vesela rinda mazu izpletnīšu, kas palēnina kritienu. Kala nospiež pogu uz auduma cilpas, kas uzmaukta uz vidējā pirksta, un visa tērpa priekšdaļa ar skaļu šņākoņu piepūšas. Viņa atsitas pret zemi, sāpīgi, bet tas nekas. Spilveni saplok tikpat ātri kā piepūtušies, un, tieši tāpat kā bija izmēģinājusi visas iepriekšējās 238 reizes, viņa jau stāv kājās un skrien. Skrien prom no tā visa un skrien tam visam pretī.

Viss ir šeit, Kala atceras keplcra 22b vārdus. Ko tas nozīmē? Radījums to pateica tā, ka viņa sajutās maza un nenozīmīga. Viņai tas nepatika. Tomēr ilgi Kalai par to neiznāk domāt, jo, kājām saskaroties ar zemi, prātā kā supernova atkal uznirst kods.

Tas tik ļoti novērš Kaļas uzmanību, ka viņa pat nepamana jauno vīrieti, kurš viņai seko.

Nepatiesi'