Beigu spēle. Aicinājums

CIJOKO TAKEDA

Huimiņas ielas tirgus, Sjiaņa, Ķīna

Čijoko steidzas cauri rosīgam tirgum netālu no Sjiaņas centra. Viņa pameta taksometru un mirušo šoferi un savāca mantas no mitrās viesnīcas istabiņas. Viņa pārcelsies uz laukiem, bet vispirms šis tas jānopērk. Uzkārsts aitas vilnas svīteris, kosmētika un matu krāsa.

Vēl jāatrod saimniecības preču veikals, kur varētu sagādāt visu nepieciešamo, lai nozagtu mašīnu vai motociklu, vai laivu, vai jebko citu, ko ievajadzēsies.

Viņa pārceļas, lai būtu tuvāk llago un Sārai. Lai būtu tuvāk diskam. Diskam, kas ir tāds pats kā 1938. gadā Ķīnas-Tibetas robežas tuvumā atrastie Bajankaraulas diski.

Sākumā uzskatīja, ka tos izgatavojusi vietējā izolētā pigmeju cilts jeb dropas, bet, kad tika izgudrota radioaktīvā oglekļa datēšanas metode, atklājās, ka tie ir vismaz 12 000 gadu veci.

Čijoko zina, ka šie ir tikai daži no senatnē izplatītajiem diskiem, kas ir daudz vecāki par 12 000 gadu. Tie ir 20 000, 30 000, 40 000 gadu veci. Tie pieredzējuši ledus laikmetu, kad Zemes kontinentu līnijas ievērojami atšķīrās no mūsdienās eksistējošajām. Tolaik lielo ledāju cepuru dēļ jūras bija seklas. Un attīstītās senās pilsētas, kuras pazudināja Lielie Plūdi un cilvēku muļķība, slējās piekrastēs kā bākas. Laikos, kad visi zināja, ka diski ir vara.

Lūk, kā Čijoko to zina: 1803. gadā japāņu zvejnieks atrada Japāņu jūras ziemeļu daļā dīvainu peldlīdzekli. Šādu olas formas 5,45 metru diametra laivu neviens nekad agrāk nebija redzējis. Mūsdienās to noturētu par zemūdeni vai kosmosa kapsulu, vai pat apjomīgu lidojošo šķīvīti, bet tolaik neviens nesaprata, kas tas ir. Tā bija gatavota no

kristāla, metāla un stikla. Zvejnieki ieskatījās laivā un redzēja, ka grīda ir polsterēta, bet sienas rotā tapetes ar nesaprotamiem attēliem. Visur bija vārdi, taču šo valodu neviens nesaprata.

Met visneparastākā bija sieviete jā, sieviete laivā. Viņai bija bāla āda, slaids augums, sarkani mati un ieslīpas acis. Nebija zināms, cik ilgi viņa pavadījusi dīvainajā peldrīkā vai kā jūrā izdzīvojusi.

Zvejnieks aizvilka laivu ar visu sievieti līdz krastam.

Sieviete izkāpa. Viņai līdzi bija dzīvsudraba lāde, kurā, kā uzskatīja ciema tenku vāceles, glabājās viņas vīra nocirstā galva. Viņa runāja to valodā ar dīvainu akcentu, bet nepaskaidroja, no kurienes un kāpēc ieradusies. Ciema ļaudīm viņa nez kāpēc iepatikās, un tā viņa apmetās ciemā uz dzīvi un apprecēja vietējo kalēju. Viņa tur palika līdz pat savai nāves stundai, bet ne reizi neatvēra lādi. Vismaz ne ciema ļaužu vai sava japāņu vīra klātbūtnē. Neviens, gandrīz neviens tā arī neuzzināja, kas ir lādē.

Šī sieviete bija mu.

Varbūt viņa bija pirmā, bet varbūt viņai bija lemts būt pēdējai. Kad japāņu zvejnieki izvilka siev ieti no jūras un pieņēma to, arī viņi kļuva par mu. Viņa izvēlējās vienu ciema zēnu. stipru puisi vārdā 1 lido, kurš kļuva par viņas vīra mācekli un gāja pie viņiem reizi nedēļā. Viņa tam mācīja savas senās, sen iznīcinātās dzimtas noslēpumus.

Ar laiku viņš kļuva par Spēlētāju.

2. dzimta tika atjaunota.

Sieviete atvēra lādi 1 lido. Viņa izņēma no tās disku. Viņa to iedeva Hido. Un pateica vienīgi: „Šis ir no senatnes senajiem. Tajā ir viss un nekas. Tā pati nav atslēga, taču aizvedīs tieši pie pirmās atslēgas. Svarīgs ir pirmais gājiens.”

Hido nesaprata, un neviens viņam arī nepaskaidroja. Sieviete lika zēnam nodot disku tālāk saviem pēctečiem kopā ar šiem vārdiem, un, kad pienākšot īstais laiks, tie kļūšot saprotami.

Tagad tas ir noticis. Čijoko Takeda, 2. dzimtas 7947. Spēlētāja tos saprot. Viņai vajag tikai disku.

Bet, protams, viņai tā nav. Disks, kuru sargāja viņas dzimta, pazuda.

Čijoko ir redzējusi tikai savas vecvecvecmāmiņas Sačiko Takedas sēpijas krāsas fotogrāfiju, kurā viņa tur disku lepni kā balvu.

Fotogrāfijā viņa ir jauna, vesela, stipra. Viņai mugurā ir strādnieku drēbes. Pie jostas karājas katana. Šajā 1899. gadā uzņemtajā fotogrāfijā viņa ir gatava Beigu spēlei. Tik sen.

Bet Sačiko pazuda. Viņa pazuda, kad ceļā no Hdo uz Manilu kuģis vētrā nogrima.

Un arī disks pazuda.

Bet nu tas ir atradies. Ar katru sava ķermeņa šķiedru Čijoko jūt, ka disks, kurš pašlaik ir pie olmeka un kehokietcs, ir tas pats, kas reiz piederēja viņas dzimtai. Viņai nav ne jausmas, kā keplcrs 22b to ieguvis, bet tam nav nozīmes.

Čijoko tas viņiem jāatņem.

Pēc taisnības tas pieder viņai, mu.

Čijoko metodiski un piesardzīgi virzās cauri tirgum. Viņa ir ģērbusies neuzkrītoši kā kalpone, kas izpilda saimnieces uzdevumus. Pārdevēji, kas viņu apkalpo, neizrunā gandrīz nevienu vārdu. Samaksājusi par matu krāsu, viņa pabīda pārdevējai zīmīti, uz kuras mandarīnu dialektā rakstīts „saimniecības preču veikals”.

Pārdevēja norāda uz durvīm un tad pa kreisi un saka, ka tas ir piecas durvis tālāk.

Čijoko strupi, bet atzinīgi pamāj ar galvu un iziet no sīkpreču veikaliņa. Viņa atrod saimniecības preču veikalu, ieiet iekšā un sameklē voltmetru, baterijas, knaibles, dažādas aizdedzes sveces, metāla grieznes un rulli stingra skārda. Nepārtraukti smēķējoša saimniece veikala dziļumā izkliedz strādniekiem pavēles. Izņemot viņu, Čijoko šeit ir vienīgā sieviete.

Viņa aiznes savus pirkumus līdz letei un samaksā. Viņa pagriežas. Galvu noliekusi. Cenšas palikt nepamanīta. Viņa iet pa šauru eju uz durvīm. Brīdī, kad viņa grasās pa tām iziet, ap stūri izmetas cilvēks un uzskrien viņai virsū.

„Atvainojiet,” viņš saka.

Viņa paceļ skatienu.

Un ierauga šanu Spēlētāja Aija Liu sarkano tetovēto asaru. Viņa asinīm pieplūdušās acis ieplešas.

Čijoko sirds sitas straujāk.

Pie deniņiem izspiedusies vēna liecina, ka arī puiša sirdsdarbība ir paātrinājusies.

īsu mirkli ne viens, ne otrs nekustas.