Beigu spēle. Aicinājums

EILINA KOPA

Beluiso ezers, Lotnbardija, Itālija

Eilina pēta alas sienu. Viņa sēž sakrustotām kājām. Aiz muguras deg neliels ugunskurs. Uz iesma cepas nodīrāts trusis. Pāri augšstilbiem pārlikta snaipera šautene. Viņa aizver acis un meditē par attēliem uz sienas, tāpat kā to darījusi katru dienu kopš ierašanās. Viņa prāto, vai tēvs darīja to pašu. Un cik ilgi. Vai viņš zaudēja prātu attēlu dēļ, vai arī vienmēr bijis vājprātīgs.

Eilina nebija iztēlojusies savu Beigu spēli šādi pētot senus zīmējumus. Attēlā, kura priekšā viņa sēž, redzami 12 cilvēku stāvi primitīvu akmens monolītu aplī. Akmeņu aprises šķiet attāli pazīstamas, taču viņa nespēj uzminēt, kas tie ir. Skatienu piesaista trīspadsmitais stāvs, kas nolaižas no augšas. Trīspadsmitajam galvā ir ar lampiņām izraibināta ķivere un biezs apģērbs. Tas tur rokā kaut ko līdzīgu zvaigznei.

12 stāv aplī, izstiepuši rokas pret debesīm, pret viesi un tukšumu, no kura viņš izniris. Viņi ir izstiepuši rokas pret visu. Pret neko. „Kosmonauts apciemo kailus cilvēkus,” Eilina noburkšķ.

Visiem 12 ir pārspīlēti lieli dzimumorgāni. Viņa to uzreiz pamanīja un pēc tam centās pieklājīgi novērst skatienu, citādi meditācija neizdotos. Seši vīrieši. Sešas sievietes. Visiem ir zobeni vai šķēpi. Karotāji. Visiem, izņemot vienu, ir atvērtas mutes, viņi dzied pret debesīm vai raud, vai kliedz.

Stāvs ar aizvērto muti sieviete stāv apļa vidū. Viņa tur rokā apaļu priekšmetu. Disku. Izskatās, ka viņa to ievieto klintī vai zemes paugurā. Vai arī ņem laukā.

Disks. Tāds kā Aicinājumā bija kepleram 22b.

Virs trīspadsmitā stāva, tā, kuram galvā ir ķivere, debesīs vīd milzīga, sarkana lode.

Zem visiem cilvēkiem ir melna plaisa. Izskatās, ka visi 12 lēnām iegrimst tumsā. Vai varbūt tās ir tikai ēnas, ko met Eilinas ugunskurs. Dzi[āk alā ir vēl viens zīmējums. Eilina meditēja arī pie tā, taču nekādu atklāsmi neieguva. Tajā redzamā sieviete ar disku stāv mazā ovālā laivā. Izskatās, ka laiva ir darināta no akmens. Eilina prāto, kāpēc tā negrimst. Varbūt mežonis, kurš to pirms tūkstošiem gadu zīmējis, ne sūda nezināja par kuģošanu.

Lai būtu kā būdams, sieviete laiviņā peld bezgalīgā okeānā. Viņas seja ir rāma, bet Eilina nesaprot, kāpēc. Ceļojums neizskatās patīkams. Okeāns tvaiko vai varbūt dūmo -, un ūdenī peld beigtas zivis. Izskatās, ka sievieti tas nesatrauc. Viņa tikai tur rokā disku un peld uz priekšu.

Nez kāpēc sieviete ar disku Eilinai atgādina mēmo meiteni no Aicinājuma. Čijoko. Mu.

Varbūt viņai ir disks? Varbūt keplers 22b to iedeva viņai?

Bet varbūt mu dzen pēdas diskam?

Varbūt… kādam citam ir disks…

Uguns sprakšķ, trusis cepas.

Eilina elpo, pievēršas gaisam, kas plūst caur nāsīm, pacietīgi gaida atklāsmi.

Notiks tas, kam jānotiek.

.