Beigu spēle. Aicinājums

KRISTOFERS VANDERKAMPS

Lielā Meža Zoss pagoda, pirmais stāvs, Sjiaņa, Ķīna

Kristofers stāvēja un skatījās, kā meitenes tērps piepūšas kā balons, viņa atsitas pret zemi un, pat īsti neapstājusies, metas skriet. Viņš uzskata to par labu zīmi, ka šī ir tā pati meitene, kuru viņš pamanīja no savas istabas. Meitene ar tumši iedegušo ādu, krāsainajiem lakatiem un zaļajām acīm.

Viņš uzskata par labu zīmi arī to, ka meitene viņu nepamana.

Viņa cenšas kādu panākt, Kristofers pie sevis nosaka, cenzdamies nedzirdami viņai sekot. Pieņemu, ka viņa palikusi pēdējā, pārējie jau ir devušies prom no Aicinājuma. Man viņai jāseko. Viņa ir vislabākā un vienīgā saikne ar meiteni, kuru es mīlu.

Tāpēc viņš seko. Un viņam pat prātā neienāk, ka patiesībā Kala ir pirmā Spēlētāja, kas pametusi Aicinājumu caur Lielo Meža Zoss pagodu. Ja Kristofers būtu pagaidījis vēl dažas minūtes, viņš būtu ieraudzījis Sāru Elopeju, kehokiešu Spēlētāju no 233. cilts.