Beigu spēle. Aicinājums

BAITSAHANS, MAKABĪ ADLAJS

Viesu nams Aslan, Urfa, Turcija

Baitsahans un Džalairs gandrīz bez trokšņa rāpjas pa jumtiem. 21 grādu virs austrumu horizonta karājas dilstošs pusmēness. Viņiem rokās ir biezi cimdi, lai varētu atspiesties pret sasista stikla lauskām, ar kurām nobārstīta aizsargmūru augša. Viņi ir neaptverami ātri, veikli. Ja kāds zēnus pamanītu, tad viņi jau būtu pazuduši, pirms tos ieraudzītu otrreiz. Džalairs ir bruņojies ar moderno arbaletu un nelielu bultu arsenālu. Baitsahanam makstī pie sāna ir Heckler & Koch USP Compact taktiskā pistole ar klusinātāju. Labajā rokā viņš tur viļņotu mongoļu dunci. Viņi grib un grasās šonakt nogalināt. Viņi abi to gaida.

Atlikuši vēl divi jumti.

Viens.

Neviens.

Viņi ir uz viesnīciņas jumta. Džalairs ieskatās mazītiņā ekrānā, kas piesprādzēts pie delnas locītavas kā pulkstenis un kurā redzams Makabī atrašanās vietas trīsdimensiju attēls. Džalairs paceļ gaisā dūri, paceļ pirkstu, tad atkal dūri. Viņi dodas uz jumta durvīm.

Aizslēgtas.

Džalairs izkrata no piedurknes mūķīzeri. Viņš ieliek to slēdzenē, paknibinās, tad aizver acis un lēnām atver durvis.

Viņu priekšā ir tumšas kāpnes. Apakšā gaitenī deg gaisma. Džalairs ieiet kāpņu telpā un dodas lejā. Mazliet nostiepj loka stiegru. Ieskatās displejā uz rokas. Jānokāpj vēl divi stāvi, lai būtu īstajā vietā.

Augšstāvā ir viena istaba. Viņi kāpj lejā. Nākamajā stāvā divas istabas. Visas istabas ir tukšas, durvis vaļā. Vēl uz leju. Šajā stāvā ir divas istabas. Vienas durvis vaļā, otras ciet. Viņi izslēdz gaitenī gaismu.

Gaisma iespīd no pirmā stāva, tāpēc nav pavisam tumšs. Baitsahans izņem no maksts pistoli un nostājas priekšā. Viņš norāda uz sevi, tad uz Džalairu un tad uz zemi pie Džalaira kājām. Viņš grib, lai Džalairs paliek turpat. Baitsahans ir Spēlētājs, viņš to darīs viens.

Džalairs pamāj ar galvu un pakāpjas malā.

Baitsahans uzliek roku uz durvju roktura un parausta. Durvis nav aizslēgtas. Viņš tās paver tikai tik daudz, lai ieslīdētu istabā. Šur un tur istabā no ielas iespiežas laternas gaisma. Baitsahans redz rakstāmgaldu, krēslu, čemodānu. Uz čemodāna nolikta Sig Sauer 9 mm pistole.

Istabas kaktā ir gulta. Gultā nabatietis. Viņš guļ, guļ kā muļķis.

Dunhu Spēlētāja pistolē ir eksplodējošā lode, kas sadragās Makabī kājas. Atšķirībā no harapietes Makabī neaizbēgs. Viņi nosies norautos locekļus vai piededzinās brūces. Džalairs injicēs nātrija tiopentālu, un viņi uzdos jautājumus. Noskaidrojuši to, kas Baitsahanam vajadzīgs, viņi nabatieti nogalinās.

Baitsahans paceļ pistoli, nospiež gaili, izšauj.

Makabī noveļas uz grīdas, un matracis uzsprāgst spalvu mākonī. Baitsahans nolaiž pistoli, izšauj vēlreiz, bet Makabī jau ir viņam virsū, turēdams abās rokās grāmatu cietos vākos. Lode iztriecas tai cauri un pārplēš uz pusēm.

Roka, kurā Baitsahans tur ieroci, tiek iespiesta starp abām grāmatas pusēm. Makabī parauj grāmatu uz augšu, un pistole nokrīt uz grīdas. Viņš pasper šaujamieroci tālāk. Baitsahans pāršķeļ gaisu ar savu viļņaino dunci, bet nabatietis izvairās.

„Sīkais sūdabrālis,” viņš ņurd.

Turēdams priekšā arbaletu, istabā iebrāžas Džalairs. Makabī ar acs kaktiņu pamana sudraba bultas uzgali un ar muguru triecas pret durvīm, pārlaužot bultu un trāpot Džalairam pa seju. Makabī aizstumj ciet durvis un aizšauj aizbīdni, lai Džalairs netiek iekšā.

Baitsahans uzbrūk ar dunci. Nabatietis lec, ieķeras griestu sijā un parauj uz augšu kājas tieši brīdī, kad Baitsahans trāpa dunci tur, kur viņš tikko stāvējis. Makabī ar visu svaru uzsēžas Baitsahanam uz pleciem.

Puika mazina pretinieka triecienu, sakņūpot uz grīdas. Makabī iešūpojies pārlec Baitsahanam pāri un piezemējas pie rakstāmgalda. Viņš paķer savu pistoli un pagriežas. Izšauj trīs reizes, bet Baitsahans pārvietojas gluži kā atspole. Tikai ceturtais šāviens ieskrambā puikas ausi, izraujot auss ļipiņas apakšējā daļā mazītiņu caurumu.

Tagad abiem ausīs zvana, Makabī pēc pagodā gūtā ievainojuma stiprāk. Dunhu ietriec papēdi nabatieša pēdā tieši brīdī, kad tas noliec galvu, lai zveltu Baitsahanam pa degunu. Savukārt puikas galva jau ceļas augšup, lai trāpītu Makabī zem zoda.

Galvas ar skaļu būkšķi saduras.

Brīdi abi ir apdulluši.

„Velns!” viņi reizē iesaucas.

Baitsahans pielec kājās, duncis saraustītajā gaismā spīguļo. Makabī paceļ čemodānu priekšā kā vairogu. Baitsahans atvēzējas un dod triecienu, Makabī to atvaira. Puika paceļ dunci augstu gaisā, un asmens ieurbjas čemodānā; viņš pagriež dunci, izraujot visu konstrukciju nabatietim no rokām. Čemodāns ar būkšķi nokrīt uz grīdas, īsa pauze, kurā abi novērtē viens otru. Klusumā dzirdams stiegras trinkšķis. Gaitenī uz grīdas nokrīt ķermenis. Džalairam nācies kādu nogalināt. Baitsahans un Makabī reizē jautā: „Policija?”

Nē, viņi radītu lielāku troksni. Droši vien viesnīcnieks.

Nē, viņi radītu lielāku troksni. Droši vien viesnīcnieks.

Atelpas brīdis ir ļoti īss. Abi Spēlētāji metas tukšumā, kas viņus šķir. Abi grib, lai pretinieks domā, ka viņš nav bruņots.

Uzķēries, Makabī domā, gredzens mazajā pirkstiņā ir atvērts un adata gatavībā.

Uzķēries, Baitsahans domā, jo no īpašā cimda izslīd garš, anodēts bārdas naža asmens, cīniņa tumsā tas ir pilnīgi neredzams.

Viņi saķeras, bet ne vienam, ne otram neizdodas izdarīt izšķirošo triecienu. Taču abi tiek līdz īstajai vietai adata ir virs vaiga un asmens piejūga vēnas -, un abi jūt auksto metālu tievo asmeņa līniju un adatas gala punktiņu un tajā brīdī viņi saprot, ka tūliņ zaudēs Beigu spēlē.

Viņi sastingst. Skatās viens otram acīs.

Abi smagi elpo.

Abi reizē prasa: „Kāda ir tava norāde?”

Spēlētāji neticīgi saskatās.

„Kurp tu dodies?” Atkal vienā balsī.

„Es tevi nogalināšu!” Reizē.

Viņi nemaz nav līdzīgi, taču šķiet, ka skatītos spogulī. Abi to saprot. Cīņa nonākusi līdz neizšķirtam. Viņi ir līdzvērtīgi pretinieki. Taču tas nav viss. Abi saprot, ka ir slepkavas. Meistarīgi, labi trenēti, aukstasinīgi slepkavas.

„Pamiers?” viņi reizē jautā.

Viņiem ir viens ķermenis un prāts.

Abi pamāj ar galvu. Makabī atrauj adatu no vaiga, Baitsahans noņem asmeni.

Brīdi valda klusums. Viņi joprojām stāv ļoti tuvu, it kā jebkurā brīdī atkal varētu pacelt ieročus un izdarīt nāvējošo triecienu. No gaiteņa atskan satrauktā Džalaira balss: ,.Kas notiek?”

„Miers, brāli,” Baitsahans atbild savā dzimtajā valodā, tāpat kā tika uzdots jautājums.

„Ielaid mani iekšā,” Džalairs pieprasa.

Baitsahans neliekas ne zinis.

„Ko tu teici?” Makabī prasa.

„Ka mēs abi esam vienojušies,” Baitsahans angliski atbild. „Tā taču ir, vai ne?”

Makabī pasper soli atpakaļ. „Jā.”

Baitsahans arī pakāpjas atpakaļ.

„Tu man nekad nevarēsi uzticēties,” Makabī saka.

„Tu man nekad nevarēsi uzticēties,” Baitsahans atkārto to pašu. „Labi.”

„Labi.”

„Tad nogalināsim pārējos.”

„Līdz neviens nebūs palicis.”

„Izņemot tevi.”

„Un tevi.”

Viņi ir spogulis.

Nāves spogulis.

Baitsahans ar zobiem novelk no kreisās rokas cimdu un šķērsām pārgriež plaukstu.

Uz grīdas pil asinis.

Makabī pagriežas pret galdu. Uz tā ir vecs duncis, vecāks par vecu. Viņa cilts pārstāvji to nodevuši cits citam 500 paaudzēs. Viņš paceļ ieroci un izņem no maksts. Novelk ar asmeni pār plaukstu.

Uz grīdas pil asinis.

Viņi sarokojas.

„Par Beigu spēli, brāli,” viņi saka.

Spēle notiek, bet, kā tā beigsies, iriMi