Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Viesnīca Duchi d’Aosta, Trieste, Itālija

Sāra pamostas 5:24.

Viņas sapņi bija ģeometriski. 9466 figūras. Četrstūri. Četrskaldņi. Spirāles. Samīcīti daudzstūri. Apļi. Paraboliskas līnijas, kas iestiepjas bezgalībā. Viņa ir tuvu, tik tuvu Turcijas zelta zāles griestu zīmējuma tīkla atšifrēšanai un savas norādes atšifrēšanai.

Viņa skatās griestos.

Figūras.

Skaitļi.

Burti.

Zīmes.

Kristofers viņai blakus krāc. Viņa bija pavisam par viņu aizmirsusi. Visas domas bija aizņēmis rēbuss. Vakamakts mazā vaļība bija ļāvusi aizmirst Beigu spēli. Vienu nakti viņa bija normāla, tāpat kā pāris, kuru viņi bija redzējuši paejam garām restorānam.

Viņi nepārgulēja. Tikai gulēja viens otra skavās un skūpstījās, un aptaustīja, un glāstīja viens otru. Tas bija patīkami, bet tagad, pirms saullēkta, Sāra iekož lūpā un cenšas nekliegt. Viņa rīkojās cietsirdīgi. Pavadīja nakti pie viņa ne tikai tāpēc, ka tā ir pēdējā iespēja viņu skūpstīt, bet arī tāpēc, ka no rīta būs vieglāk aizlavīties prom. Ja viņa vakarnakt paliktu savā vai I lago istabā, Kristofers būtu augšā jau pirms viņiem. Pamodies un gaidītu.

Varbūt viņai vēl izdosies aizlavīties prom, taču tas, ko viņa izdarīja, neatstums Kristoferu, tas viņu piesaistīs vēl vairāk, llago bija taisnība. Agri vai vēlu Beigu spēle Kristoferu nonāvēs. Un Sāra negrib redzēt, kā viņš mirst.

Hago bija taisnība. Viņa nav normāla. Laiks pieņemt šo faktu.

Taču apmulsums ir gaistošs, jo pašlaik, guļot gultā, prāta priekšplānā grozās rēbuss. Viņa gandrīz ir to uzķērusi. Ja vien uzstājīgā dauzīšanās tālāk gaitenī mitētos.

Pagaidi dauzīšanās?

Sāra izslīd no gultas tā, ka Kirstofers pat nepagrozās. Viņai mugurā joprojām ir vakardienas apģērbs. Viņa iziet gaitenī un ierauga pie savām durvīm I lago; izskatās, ka viņš ir gatavs tās kuru katru brīdi izspert. Acis ir ieplestas, niknas, panikas pārņemtas. Vienā rokā viņš tur Čijoko zobenu, otrā saburzītu papīra gabalu.

„Hago,” Sāra čukst, steigdamās pie viņa.

Viņš ierauga viņu. Viņi satiekas gaiteņa vidū.

„Disks! Viņa to paņēma! Mēmā!”

„Ko?”

I lago iegrūž Sārai zīmīti. Viņa to izlasa, vēders burbuļo šausmās. Es jums vairs nesekošu. Zvēru pie sava zobena un goda, tā ir patiesība. „Nolādēts, Feo! Kā tu varēji pieļaut, ka viņa to paņem?”

„Es nezinu…” Hago atbild, nepabeigdams teikumu, bet skatiens aizslīd pāri Sāras plecam uz Kristofera istabu. Viņš tikai tagad sāk saprast, no kurienes viņa atnākusi.

„Dzīsimies viņai pakaļ.”

Hago uzsit pa džinsu priekškabatām, iztausta tās. „Nē!”

Skriešus aizmetas pa gaiteni. Sāra tikai nokliedz pakaļ: „Kur tu skrien?”

„Atslēgas!” Hago sauc pār plecu, ietriekdamies kāpņu telpas durvīs. „Tā maita pievākusi atslēgas!”

Sāra paskatās uz Kristofera aizvērtajām durvīm un metas pakaļ llago. Viņa izskrien uz ielas tikai piecas sekundes pēc puiša, bet ar to pietiek, lai saniknotais Hago jau būtu izsitis tuvākās mašīnas logu. Sāra stāv uz viesnīcas kāpnēm, bet viņš nikni staigā šurpu turpu, saķēris sasisto dūri. Vēl ir tumšs. Gaiss ir vēss un mikls. Tālumā dzirdams bojas zvans.

„Tā ir prom,” Hago ņurd. „Mašīna. Disks. Viņa pievāca visu, izņemot

savu sūda zobenu.” Saprazdams, ka viņš joprojām ir sagrābis zobenu traumētajā rokā, Hago to riebumā nosviež zemē.

Sāra nokāpj lejā pa kāpnēm. „Nekas, mēs visu vēl varam labot.” Viņa pace| zobenu un maigi pieskaras asmenim. „Parādi roku.”

Hago aizgriežas. „Kādi „mēs”? Arī tu ar mani spēlējies, tāpat kā mu. Tikai vēl ļaunāk.”

„Es ar tevi nespēlējos. Nomierinies.”

„Es visu sačakarēju, ļāvu viņai gūt virsroku pār sevi, tā ir taisnība," Hago saka, sparīgi mādams ar galvu. „Bet tu guli ar to mazo muļķa puišeli! Mūsu komandai ir beigas, viss cauri.”

„Tev jānomierinās,” viņa saka, cenzdamās saglabāt savaldīšanos.

„Kas, ellē, notiek?” Kristofers jautā, iznākdams no viesnīcas. Viņš izskatās noguris un apdullis, taču lejā pa trepēm kāpj ar zināmu pašpārliecinātību.

Hago griež zobus, uz kakla izspiežas vēnas. Sāra uztraucas, ka viņš varētu izsist vēl kādu mašīnas logu vai vēl ļaunāk.

„Čijoko pievākusi disku un mūsu mašīnu,” Sāra strupi atbild, vēlēdamās, kaut Kristofers ietu atpakaļ iekšā.

„Kā, ellē…” Kristofers neticīgi jautā, bet apraujas, pamanīdams Hago sejas izteiksmi. „Nolādēts, vecīt. Aizmigi darba laikā?”

Kristofers to nav gaidījis, Hago roka šaujas uz priekšu, plakaniska un asa, tiešā tēmējumā uz Kristofera kaklu. Par laimi, Sāra to ir paredzējusi, viņa aizstājas priekšā un novirza triecienu. Kristofers ir pārsteigts nesagatavots, atspiežas uz ievainotās kājas un nokrīt uz ietves. „Kas, ellē…”

Sāra viņu pārtrauc, kamēr draugs nav saasinājis situāciju vēl vairāk. „Ej atpakaļ iekšā, Kristofer. Savāc savas mantas. Mums jādodas ceļā.”

Kristofers lēnām pieslienas kājās. Hago joprojām ar zvērojošām acīm nikni blenž uz viņu, un Kristofers saprot, ka puisis viņam neuzbrūk tikai tāpēc, ka Sāra ir nostājusies starp viņiem. „Esi droša?” viņš jautā Sārai.

„Ej.”

Kristofers klibodams atgriežas viesnīcā, Sāra un llago stāv uz ietves aci pret aci. Viņus šķir tikai kādas sešas pēdas. Viņi izskatās kā divi nogaidoši bokseri, neviens negrib izdarīt pirmo gājienu.

„Nekad vairs nemēģini darīt viņam pāri,” Sāra brīdinoši uzkliedz llago. „Tu ļauj viņam palikt, tas liek man domāt, ka tu gribi, lai viņš mirst. Es nodomāju, ka varētu paātrināt procesu.”

Sārai tas ir apnicis, un viņa sit Hago pa seju. Viņš atvaira sitienu un saķer viņu aiz delnas locītavas. Viņa apcērtas riņķī un ietriec elkoni viņam ribās. Dzirdams, kā gaiss spēji izplūst no plaušām, taču viņa tvēriens neatslābst. Viņš stipri parauj viņas roku un piespiež to aiz muguras. Cauri plecam izšaujas sāpe, un Hago apvij otru roku viņai ap kaklu. Sāra ar brīvo roku tēmē elkoni viņam sejā, bet viņš noliec galvu, un sitiens atlec no galvvidus.

Viss notiek 2,7 sekunžu laikā. Tagad viņi ir ļoti tuvu. Gandrīz kā apskāvienā, taču tas drīzāk ir žņaudzēja tvēriens. Viņa jūt viņa elpu. Viņš jūt viņas sirdspukstus.

Hago saka Sārai ausī: „Vai tu tiešām gribi to darīt?”

„Apsoli, ka nedarīsi viņam pāri.”

„Kāpēc lai es to darītu?”

„Manis dēļ.”

„Tevis dēļ? Tu mani nodevi. Man vajadzētu tevi nogalināt.”

„Vai tu kādreiz esi mīlējis, Hago?”

„Jā.”

„Vai esi kādreiz mīlējis vairāk par vienu cilvēku?”

„Nē.”

„Tas nav viegli.”

„Ko tu ar to gribi teikt, kehokiete?”

„Tu zini, ko es gribu teikt.”

Viņš atlaiž tvērienu.

„Ja tu ar mani rotaļājies, es tevi nogalināšu.”

„Nē, Hago. Bet, ja tu tā uzskati, tad nogalini tūliņ. Es negribu sekot cilvēkam, kurš tā domā par mani.”

Tvēriens atslābst vēl mazliet.

„Es nebūšu viņa draugs un nepalīdzēšu viņam.”

„Gan mēs ar laiku viņu pametīsim. Goda vārds. Es gribēju to izdarīt šodien, tāpēc paliku pie viņa pa nakti. Lai mēs varētu aizlavīties prom.” Hago redz, ka Sāra nemelo. „Labi.”

„Es ar viņu negulēju, Hago. Mēs tikai…”

I lago redz, ka arī par to viņa nemelo. „Viss kārtībā.”

„Tikai apsoli, ka nedarīsi viņam pāri, līdz viņš būs prom.”

„Es apsolu,” Hago nopūšas un palaiž meiteni vaļā. Viņi soli atkāpjas, nopēta viens otru, abi strauji elpo un sāk mazliet svīst. Starp viņiem strāvo enerģija, taču jākoncentrējas gaidāmajam uzdevumam.

„Jāatrod jauna mašīna,” Sāra saka.

Hago norāda pāri ceļam uz jaunākā modeļa Porsche Carrera kabrioletu. „Lūk.” Viņš izņem nazi no aizmugurējās kabatas. Sāra viņam seko pāri ielai.

Kristofers jau nāk laukā no viesnīcas ar viņu somām; viņš klibo ļoti ātri, lai tiktu tiem līdzi. Viņi iztraucē 56 baložu baru, kas uzšaujas gaisā un virs galvas met lielus lokus. Hago paceļ nazi virs mašīnas mīkstā jumta. Viņš grasās to pārgriezt, lai nozagtu auto.

„Pagaidi!” Sāra iesaucas.

Hago iedur nazi.

Viņa sasniedz, puisi, aptur viņa roku, pirms tas paspējis pārgriezt vēl vairāk.

Keliokiete skatās, kā virpuļo baloži, l’ie ir strauji. Viņa dzird, kā spārni šķeļ gaisu. „Es domāju, ka man tas ir rokā.”

Hago uzmet viņai niknu, zvērojošu skatienu. „Kas tev ir rokā?” „Atrisinājums, Feo. Mīklas atrisinājums!”

„Kāda jēga, ja mums nav diska?”

„Es nezinu. Bet, ja mu nav tikusi pārāk tālu, varbūt vēl izdodas viņu apsteigt.”

Viņš izvelk nazi no mašīnas jumta. „Es viņu nogalināšu.”

Sāra apiet apkārt mašīnai un apstājas pie zema mūra ūdens malā. „Viņa nenogalināja tevi,” meitene atgādina.

Hago neatbild. Viņš so|o šurpu turpu. Sāra apsēžas. Izņem savas piezīmes, salocītas dievu zelta kambara griestu zīmējuma kopijas. Kristofers viņu vēro. Viņš turas tālāk no Hago.

Sāra raksta. Sākumā lēnām, tad arvien ātrāk. Viņa kaut ko atzīmē uz tīkla izdrukas, saburza, sašvīkā citu, pastumj malā, vēl vienu, tad vēl un vēl.

Apstājas.

Paceļ izdruku gaisā. „Lūdzu.”

Hago to paņem. Viņš nesaprot, ko viņa ir uzzīmējusi pāri dažiem burtiem un skaitļiem. „Kas tas ir?”

„Skaties. Šeit un šeit, un šeit.” Viņa rāda. Turpina rādīt. Pirmā ir svītra, tad divpadsmit burti un svītra.

-ZEMESATSLEGA-

„Tagad. Šeit, šeit, šeit.” Viņa atkārto, rādīdama citu shēmu. NORĀDĪJUMI.

Viņš pārsteigts skatās uz meiteni.

„Tu to izdarīji?”

Viņa pamāj ar galvu. Viņi ir aizgrābti. „Te ir vēl. Šeit.”

Viņš nosauc skaitļus, kamēr viņa rāda. „Pieci-viens-komats-viensastoņi, mīnus viens-komats-astoņi-trīs un četri-seši-komats-nulledeviņi, viens-nulle-komats-viens-divi.”

„Jā.”

„Un pārējie?” Hago jautā, rādīdams uz skaitļiem, kas drūzmējas Sāras pierakstos.

„Pārējie ir liekie.”

„Tās ir koordinātas, vai ne?”

Sāra iedegusies skatās uz Hago. „Jā!”

„Kurp tās ved?”

Viņa staro. „Es īsti nezinu, bet tas ir relatīvi tuvu.”

Hago izņem viedtālruni. „Es atradīšu.”

„Pirmo virkni es atceros no Mosulas, kad iezīmēju kartē visas savas norādes koordinātas.” Sāra apklust. „Tā ir Stonhendža.”

I lago paceļ skatienu no telefona, viņa acīs redzama tāda pati aizrautība.

„Akmens aplis.”

„Jā.”

„Tāds pats kā disks. Akmens aplis.”

„Jā!” Viņa saķer viņa roku un sajūsmināta to saspiež.

Viņš ieskatās telefonā. Ievada riku serverī ~geohack arī pārējos skaitļus. Pagriež ekrānu un parāda Sārai karti. Kristofers visu vēro, rokas uz krūtīm sakrustojis. Viņi jau vairākas minūtes nav pat paskatījušies uz viņa pusi. Viņš vēro, cik viegli Sāra saprotas ar Hago, kā viņi mētā idejas, viņu savstarpējo enerģiju. Pagājusī nakts tagad šķiet sekla. Viņš pievirzās tuvāk, taču nezina, ko teikt, nezina, kā varētu būt noderīgs. Nezina, ko varētu izdarīt, lai Sāra saskatītu partneri viņā, nevis Hago. Sāra ar pirkstiem pietuvina attēlu ekrānā. „Alpi.”

„Ceļu nav.”

„Bet ir ezers. Beluiso.”

„Mums vajag lidmašīnu, nevis mašīnu,” Hago domīgi saka. „Tādu, kas varētu nolaisties uz ūdens.”

Kristofers lielīgi iepleš rokas. „Man ir hidroplāns,” viņš iejaucas sarunā. „Tikai tas stāv Mičigana ezerā.”

Sāra pārbola acis. „Nav smieklīgi, Kristofer.”

Viņš neliekas ne zinis par piezīmi. Izstiepj roku un rāda pāri ūdenim. „Nopietni. Man ir tieši tāda.” Viņi seko puiša pirkstam līdz koši oranžai četrvietīgai Bush Hawk lidmašīnai, kas šūpojas ūdenī jahtu ostas vidū. „Tāda pati krāsa un viss pārējais. Nesaprotu, kā jūs to nepamanījāt. Jūs taču it kā esat baigie Spēlētāji.”

Viņi neliekas ne zinis par viņa attieksmi. Sāra uzlūko Hago. „Laikam mašīnu mēs tomēr nezagsim.”

„Nē,” viņš smīkņādams atbild, „mēs zagsim lidmašīnu.”

34.341568, 108.940175'™'