Beigu spēle. Aicinājums

CIJOKO TAKEDA, KALA MOZAMI, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Bardi Turcijas tūristu autobuss, šoseja D400, 7 km no Kiziltepes, Turcija

Piecas krēslu rindas tālāk pie loga otrā autobusa pusē sēž neliela auguma meitene sarkanā parūkā. Viņa krata galvu mūzikas ritmā, kas visu brauciena laiku skan milzīgās, zilās austiņās. Viņai ir sirds formas saulesbrilles zelta rāmjos. Apaļas, zili krāsotas lūpas un ideāla āda.

Čijoko zina, ka autobusā ir Kala un viņa ir kopā ar zēnu, kurš nav Spēlētājs un izskatās pēc amerikāņa. Aņs padeva ziņu atsūtīja e-pastu par aviokatastrofu, par to, ka lidmašīnā bijusi Spēlētāja un ka jāpārbauda divi noslēpumainie izdzīvojušie. Kamēr Sāra un 1 lago kavējās Irākā, Čijoko sekoja šumerietei.

Un tagad, par laimi, šumeriete brauc uz to pašu pusi, kur Hago un Sāra. Spriežot pēc izsekošanas čipa, olmeks un kehokiete pārvietojas, taču pašlaik iestrēguši uz Turcijas-lrākas robežas. Galu galā visi ceļi krustosies, un Čijoko būs tur.

Viņa piestiprināja Kalai pie pleca noklausīšanās ierīci un tagad dzird katru garlaicīgo vārdu apmaiņu starp viņu un amerikāni. Pašlaik viņi nerunā, tāpēc Čijoko bauda mūziku.

Bet tad cauri ģitāras skaņām iezvanās Kaļas telefons.

Čijoko izslēdz mūziku un pagriež skaļāk pārraidi.

„Jā, viņa klausās,” Kala saka klausulē.

Viņa pieceļas un iziet ejā. Čijoko dzird, ka puisis jautā: „Kas zvana?”

Kala neatbild un iet tālāk pa eju. „Jā. Es vēlreiz atvainojos…” Kala tuvojas Čijoko, skatās tieši uz viņu, nepazīst. Čijoko pie sevis pasmaida, turpina kratīt galvu.

„Jā, viņš ir kopā ar mani.”

Pauze.

„Kur jūs esat? Kāda sagadīšanās. Lai gan Beigu spēlē sagadīšanos nemēdz būt.”

Pauze.

„Mēs tur būsim vakarā.”

Pauze.

„Tieši tā. Man vajag tikai to, ko olmcks nozaga Aicinājumā.” Pauze.

„Es tev zvēru pie sava goda, kehokiete.”

Čijoko nekad mūžā nav dzirdējusi lielākus melus. Negodīgums plūst Kaļas dzīslās asiņu vietā. Ja Sāra viņu redzētu, tad saprastu, ka nedrīkst viņai uzticēties.

„Tur šovakar notiks reivs. Kad ieradīsies, piezvani man. Piedod, ka man tas jāsaka, bet nemēģini sagādāt man pārsteigumu. Tavs draugs to nepārdzīvos, saprati?”

Pauze.

„Brīnišķīgi. Gaidu tikšanos ar tevi, kehokiete. Esi svētīta.”

Viņa beidz sarunu. Čijoko jau grasās uzgriezt mūziku, kad dzird, ka Kala kaut ko saka turciski. Balsī skan nepacietība.

Mu skatās laukā pa logu, novērsusies no Kaļas, kas stāv viņai aiz muguras. Viņa skatās tievā spoguļa stīdziņā sirdsveida saulesbriļļu lēcu iekšpusē, kas ļauj redzēt aizmugurē notiekošo. Eju šumerietei priekšā aizšķērsojuši divi būdīgi jaunekļi. Viens rāda ar pirkstu uz Kalu, un viņa izstiepj priekšā roku. Čijoko atver somiņu, kas guļ klēpī, un izņem baltu salmiņu. Viņa to ieliek mutē un aptin apkārt mēli. Viņa pieregulē spoguļa leņķi un ierauga Kalai aiz muguras vēl divus vīriešus. Viens no tiem ir zēns, kurš viņu aizskāra, tas, kuram Kala gandrīz salauza īkšķi.

Čijoko ir žēl visu četru muļķu.

Apvainotais zēns tuvojas Kalai. Viņa paceļ kāju un spēcīgi iesper zēnam pa vēderu. Pasažieri sāk pievērst kņadai uzmanību. Čijoko iekārtojas savā vietā uz ceļiem un pagriežas ap savu asi. Viņa pamana, ka pa eju tuvojas amerikānis.

Viņam nav bail, Čijoko domā. Viņš tēlo. Interesanti.

Čijoko paskatās atpakaļ un redz, kā Kala iesper vīrietim sev aiz muguras tieši pa žokli. Mu nesmaida, bet novērtē tik lietpratīgi izpildītu cīņu mākslas paņēmienu. Pirms kāds paspējis reaģēt, Kala pārmetas uz rokām, lai tiktu garām abiem apmulsušajiem vīriešiem sev priekšā. Vietas starp grīdu un griestiem tik tikko pietiek, bet šumeriete izpilda salto un piezemējas uz kājām, uzsizdama abiem puišiem pa pleciem ar plaukstu malām. Viens saļimst. Otrs, lielākais, ne.

Viņš ar abām rokām saķer Kaļas apakšdelmu un rauj viņu uz priekšu. Mēģina iebadīt viņai ar galvu, bet meitene pēdējā brīdī izliec kaklu. Vīrieti tas nesamulsina, viņš sāk spārdīt meitenes potītes. Tomēr Kala ir ātrāka, viņa uzlec uz aizmugurē esošo krēslu elkoņu balstiem un mēģina atbrīvot rokas, bet lielais puisis tās sagrābis pārāk cieši.

Kalai aiz muguras aizvainotais zēns ir izvilcis nelielu dunci. Lielākais vīrietis turpina spēkoties ar Kalu, bet no aizmugures viņam ir pienācis klāt viltīgais amerikānis. „HEI!” viņš iekliedzas, un vīrietis mazliet pagriežas. Kristofera labais āķis trāpa viņam pa aci. Lūst acs dobuma kauli, un vīrietis iekaucas. Tajā pašā brīdī aizvainotais zēns paccļ dunci. Kala neredz viņu. Čijoko paver lūpas un izpūš vaigus. Negaidīdama, kas notiks tālāk, viņa pagriežas pret logu un norauj avārijas sviru.

Šautriņa aizšvīkst pa gaisu. Neviens to neredz. Tā trāpa zēnam kaklā. Čijoko zina, cik spēja un sāpīga ir iedarbība. Treniņu laikā viņa ir izturējusi šādus šautriņu uzbrukumus simtiem reižu.

Zēns, saķēris kaklu, iekliedzas un sāk raustīties sāpēs. Kala atbrīvojas no vīrieša ar salauztajiem sejas kauliem. Tagad valda tik liela kņada, ka autobuss samazina ātrumu. Salonā ieplūst tuksneša karstais gaiss, jo logs tiek izsviests uz ceļa. Kala pagriež galvu un paskatās aiz muguras. Zēns lokās uz grīdas. Pārējie

uzbrucēji pacēluši rokas, rādīdami, ka vairāk nepatikšanu negrib. Kala nospļaujas un paskatās uz Kristoferu. „Vai tu to izdarīji?” viņa prasa, rādīdama uz zēnu, kurš raustās spazmās.

Kristofers nikni blenž uz vīrieti ar sadauzīto seju. „Viņš bija to pelnījis!”

Kala papurina galvu un norāda uz zēnu, kurš lokās uz grīdas. „Nē. To.”

Tagad Kristofers viņu ierauga. „Nē.”

„Kurš tad?”

„Tā nebiji tu?”

Kala paiet garām uzbrucējiem un saķer Kristoferu aiz rokas viņš ir stiprs, esmu novērtējusi viņu par zemu un ved viņu uz vietu. Viņa paskatās pa kreisi un ierauga vaļējo logu.

Meitene ar sarkanajiem matiem ir pazudusi.