Beigu spēle. Aicinājums

SĀRA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, ČIJOKO TAKEDA, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Viesnīca Millennial Residence, Stambula, Turcija

Sāra ievelk vietā Kristofera izmežģīto celi vēl mašīnā pirms reģistrēšanās četrzvaigžņu viesnīcā Stambulas Eiropas pusē. Katram ir sava istaba. Viņai vajag savu telpu, kaut vai tikai uz vienu nakti. Kristofers stabili turas uz kruķiem, un kortizona injekcija droši vien darītu brīnumus, bet Sāra negrib dot viņam jaunu iemeslu palikt, tāpēc par to nerunā.

Lai nokļūtu līdz liftiem, jāšķērso viesnīcas rosīgais vestibils, un viņi izskatās kā rokzvaigznes pēc smagas uzdzīves. Tobrīd Kristofers klusi jautā: „Sāra, vai mēs varam aprunāties?”

„Tagad ne, Kristofer. Es esmu pārgurusi.”

„Tas ir svarīgi.”

„Vanna, ēdiens, miegs tie ir svarīgāki.”

„Labi.” Kristofers nogroza galvu.

,.Piedod.”

„Nekas,” viņš pār plecu izmet.

Visi sakāpj liftā. Kristofers un Hago stāv pretējās pusēs, Sāra vidū, Čijoko aizver durvis. Neviens nerunā. Viņu istabas ir pašā augšējā stāvā. Dzinn dzinn dzinn dzinn dziim dzimt dzinu dzinu. Durvis atveras. Viņi izkāpj no lifta un aiziet katrs savu ceļu.

Kristofers pasūta burgeru.

Čijoko sēž gultā un meditē.

Sāra gatavo vannu.

Hago klauvē pie viņas durvīm.

Viņa atver.

„Vai drīkstu ieiet?”

Viņa pakāpjas malā.

I lago ieiet piecus soļus dziļāk un pagriežas. „Mums viņi jāpamet. Šonakt.”

Durvis aizveras, un Sara atspiežas pret tām. Viņa ir iztukšota. „Es zinu.”

„Tad izdarīsim to.”

„Es nevaru.”

1 lago sarauc uzacis. „Kāpēc ne?”

Pauze. „Mums jāparāda Čijoko disks, pirms atkratāmies no viņas. Mēs apsolījām. Varbūt viņa varēs pateikt ko noderīgu.”

„Viņa mums neko nevar pateikt.”

Sāra nobola acis. „Viņa varētu palīdzēt atrast Zemes atslēgu.”

I lago atmet ar roku. „Labi. Dosimies prom kopā ar mu. Bet viņš ir jāpamet. Nav pareizi ņemt viņu līdzi.”

„Neesi tik greizsirdīgs.”

„Es neesmu.”

Viņa nozibina acis.

„Labi, varbūt mazliet,” viņš atzīstas.

Sāra nopūšas.

„Agri vai vēlu tev viņš būs jāpamet. Ja vien negrasies visu atlikušo Beigu spēli nemitīgi viņu glābt.”

„Viņš prot par sevi pastāvēt,” Sāra atbild, taču vārdi neskan pārliecinoši.

„Tāpēc, ka viņš bija futbolkomandas kapteinis?” Hago ķiķina. „Ja viņš paliks, tad mirs. Tu zini, ka man taisnība.”

„Varbūt. Iespējams.”

„Brauksim prom. Uzskati to par žēlsirdību.”

Sāra gar durvīm noslīd līdz grīdai. Hago pasper soli uz priekšu, notupjas viņai priekšā un velk ar plaukstu pār viņas žokli. Meitene paberzē viņa pirkstus. „Ja es ticētu, ka viņš brauks mājās, mēs varētu pazust, bet tā nenotiks. Viņš atkal man sekos. Turpinās pakļaut briesmām sevi un mani, un tevi, kamēr mēs Spēlēsim kopā. Nē, pagaidām viņam jāpaliek.”

Hago ļauj rokai noslīgt lejā. Viņš nesaprot, kā vēl lai viņu pierunā. Viņš nesaprot, kāpēc viņam vispār rūp, kas notiek ar Kristoferu. Nevajadzētu rūpēt. Sāra viņu uzlūko, kā lasīdama domas. „Tu mani nepametīsi, vai ne, Feo?”

Viņš brīdi domā, atceras Renco brīdinājumu neiemīlēties. Bet viņš arī zina, ka Spēlēs Beigu spēli pats pēc sava prāta. Un, lai gan Kristofers ir traucēklis, Sāra ir pierādījusi savu vērtību un izglābusi viņu ne vienu reizi vien. Kopā ar Kristoferu, kas notiks, tam jānotiek. Kopā ar viņu, kas notiks, tam jānotiek, lai kas starp viņiem notiktu. Un viņš grib, lai viņiem viss notiktu.

Beidzot Hago saka: „Nē. Nepametīšu. Zvēru pie cilts goda. Nepametīšu līdz…”

„Jā. Līdz beigām,” viņa skumji saka.

„Līdz beigām.”

Klusums. „Paldies, Hago. Kopš tas ir sācies, es zinu, ka viena to neizturēšu. Tas ir pārāk… drūmi.”

„Jā,” Hago klusi saka. „Nav tik krāšņi, kā mums bērnībā mācīja, vai ne?”

Sāra purina galvu. Viņi brīdi klusē, abi domā par nākotni un viens par otru.

„Ja atradīsim Zemes atslēgu, varbūt noskaidrosim, kad un kur gaidāms Notikums. Vairāk par uzvaru es gribu glābt savus mīļos. Neesmu runājusi ar vecākiem kopš aizbraucu no mājām. Tas būtu pārāk sāpīgi.” Sāra apklust, skatās uz Hago. „Tāpēc es tevi izvēlējos, Hago. Tu esi godīgs. Es tev palīku. Varbūt tu mani mīli. Es… es mīlu dzīvi. Feo, nevis šo. Nevis Beigu spēli. Es to ienīstu. Kristofers, lai cik velnišķīgi kaitinošs šobrīd būtu, ir mans draugs. Un es gribu, lai mana ģimene, mani draugi dzīvo.” Pauze. „Es gribu, lai dzīvo arī tavējie. Ko lai saku? Šajā ziņā es esmu vāja.”

Hago ļoti lēni nogroza galvu. „Nē, Sāra, tas nenozīmē, ka tu esi vāja. Tāpēc tu esi cilvēcīga. Tāpēc es izvēlējos tevi.”

Viņa izstiepj roku. Viņš lo satver. „Ko mēs darīsim?”

„Uzvarēsim,” Hago saka. „Kaut kā uzvarēsim… abi kopā.”