Beigu spēle. Aicinājums

KRISTOFERS VENDERKAMPS, KALA MOZAMI

Plosts, Indijas okeāns, ~120 km tto Omānas krasta

Kristofers ieritinās plosta stūrī. Māte un meita ir aizmigušas. Kala ir aizmigusi. Jūra rāma. Debesis skaidras un tumšas, un zvaigžņu izraibinātas. Viņš nekad mūžā nav redzējis tik daudz zvaigžņu, pat pārgājiena laikā Nebraskā ne.

Viņš ieskatās pulkstenī. Lidmašīna nogrima pirms 4,5 stundām. Radiobāka darbojas. Kala atteicās izmantot satelīttelefonu, lai izsauktu palīdzību. Viņa teica -ja līdz saullēktam glābēji nebūs ieradušies, viņi piezvanīs. Tikmēr jāpaļaujas uz radiobāku. Kopš lidmašīnas vairs nav, viņš nespēj izmest no prāta katastrofu. Kamēr viss notika, tas nešķita tik briesmīgi, bet tagad sajūta ir šokējoša un nomācoša.

Viņš izdzīvojis aviokatastrofa.

Sasodīti briesmīgā aviokatastrofā.

Viņš grib satikt Sāru. Viņam vajag to satikt. Pieskarties viņai. Viņam vajag tai pieskarties. Viņš pagriež galvu. Kaļas soma ar telefonu ir rokas stiepiena attālumā. Viņš paskatās uz Kalu. Meitene, kas izlēca no ēkas un nolaidās zemē. Meitene, kurai kaut kā izdevās atbruņot gaisa satiksmes inspektoru, kas vēlējās viņu apcietināt. Pametot lidmašīnu, Kristofers redzēja mirušā policista seju. Šauta brūce. Tā bija viņa nāves cēlonis. Šāviens acī no tuva attāluma.

Tāpēc Kalai ir pistole.

Viņa guļ cieši, rāmi, it kā nekas nebūtu noticis, it kā viņa nebūtu nogalinājusi cilvēku un ļāvusi desmitiem citu iet bojā pēc avārijas. Kad Sāra viņam stāstīja par Beigu spēli un Spēlētājiem, un viņu apmācību, tas šķita pārāk nereāli. Tagad, kad viņš zina, kas tas ir, un ir redzējis,

ko Spēlētāji var izdarīt, viss ir vairāk nekā reāli. Vai Sāra būtu iešāvusi gaisa satiksmes drošības aģentam sejā? Vai viņa būtu atāķējusi plostu, pirms pārējie dzīvi palikušie paspējuši tajā iekāpt? Kristofers domā, ka nebūtu.

Viņam jādzird Sāras balss.

Jārunā ar viņu.

Jāpārliecinās, ka viņai nekas nekaiš.

Viņš pasniedzas pēc Kaļas somas un velk to pa plosta gumijas grīdu. Viņš lēnām attaisa rāvējslēdzi, izņem telefonu. Nospiež ieslēgšanas pogu un piespiež aparātu pie krūtīm, līdz tas ieslēdzas. Viņš gaida, skatās, iemirdzas displeja zaļā gaismiņa. Viņš izslēdz tastatūras skaņu, uzspiež numuru, izsaukšarias signāls, vienreiz, divreiz, trīsreiz, balss pasts.

Pī.

Viņš čukst: „Sāra. Sāra, tas esmu es. Es nezinu, ko teikt… es… es tev sekoju. Muļķīgi, bet es tik un tā to darīju. Es tevi mīlu, Sāra. Es biju pie pagodas, bet neredzēju tevi, tāpēc sekoju citai Spēlētājai. Kaut kādai Kalai. Ak dievs, viņa ir… es nezinu, kas viņa ir… Viņa nav tāda kā tu.” Līnijā atskan krakšķis, un signāls pārtrūkst. Kristofers skatās uz taustiņiem. Pārzvanīt? Varbūt viņa atbildēs. Ja Kala viņu pieķertu, nebūtu labi. Nē. Viņš nospiež pogu, un ierīce izslēdzas. Kristofers klusiņām noglabā telefonu Kaļas somā. Viņš atslīgst uz muguras un izelpo. Zem muguras un pleciem, un dibena viņš jūt okeānu. Gluži kā ūdens gulta, tikai dzīva.

Tik daudz zvaigžņu. Tik daudz.

Sasodītā aviokatastrofa.

Tik daudz zvaigžņu.

Tik daudz nāves.

Katastrofa… okeāns… pistole… Sāra… zvaigznes.

Miegs.

Viņš spēji pamostas. Joprojām tumšs, vizuļo zvaigznes. Sāp sāns. Viņam blakus stāv Kala.

Kristofers berzē acis. „Kāpēc tu man iespēri?”

Kamēr viņš mēģina uzķepuroties sēdus, meitene bargi noprasa: „Kāpēc tu viņai zvanīji?” Viņa vicina satelīttelefonu kā ieroci.

Kristofers lūr garām Kaļas kājām un gurniem. Aši parāpjas uz otru pusi un samiedz acis.

Viņu tur nav.

Pazudušas.

Viņš ielūkojas Kaļas sejā, pār kuru krīt ēna. „Kur abas pārējās?” balsī skan bailes.

„Es jāvu viņām aiziet.”

„K-ko?”

„Viņu te nav.”

„Tu viņas nogalināji?”

„Aizmirsti. Viņas bija rēgi. Jūs visi tādi esat. Ja kādam viņas pieminēsi, piebiedrosies tām ellē.”

„Tu viņas nogalināji?” Kristofers atkārto.

Kala nometas ceļos un acumirklī ir pavisam tuvu viņa sejai, īkšķis un rādītājpirksts spiež ādamābolu. „Es nejokoju, Kristofer Vanderkamp.” Viņš nespēj parunāt. Acis ieplešas. „Es ieskatījos tavā pasē. Tu esi no Omahas. Tāpat kā kehokiete. Tagad saki kāpēc tu viņai zvanīji. Un atceries nepiemini abas pārējās.”

Viņa atlaiž Kristofera rīkli un pieceļas kājās. Puisis klepo. Kāpēc viņa tās nogalināja? Kā? Noslīcināja? Pārlauza sprandu? Nosmacēja? Vispirms māti vai meitu?

Viņam kļūst nelabi. Viņš no visa spēka cenšas neapvemties. „Kehokiete!” Kala uzkliedz.

„Es… es esmu… viņas draugs.”

Kala smejas un piešķiebj galvu. Kristofers redz, ka viņai rokā ir pistole. Vai viņa tās nošāva? Nē. Viņš būtu dzirdējis.

Pēkšņi viņš izdzird attālu JwЈ-c/wā:-c/m/: helikoptera rotora troksnis. Tuvojas glābēji.

„Apbrīnojams mīlas stāsts uz drīzā pasaules gala fona,” Kala

iesaucas, acis dzalkstī. „Nožēlojami. Un kāds vārds! „Kristus nesējs.” Jāsmejas.” Glābšanas helikoptera troksnis pieņemas spēkā. Kala paveras uz apvāršņa pusi, bet vēl to neredz. „Klausies uzmanīgi, Kristofer. Tu esi mans ceļabiedrs. Mani sauc Džeina Metjūsa.” Līdz ar šiem vārdiem mainās arī viņas akcents, tas kļūst amerikānisks, mazliet dienvidniecisks, it kā viņa būtu no Oklahomas vai Ārkanzasas rietumiem. „Radīsies zināmi sarežģījumi, jo mana vārda nebūs pasažieru sarakstā. Taču cilvēki helikopterā to nezinās. Tev par mani jāgalvo. Mēs satikāmies pirms trijām dienām Sjiaņā. Iemīlējāmies. Kopš iepazīšanās katru brīdi esam pavadījuši kopā. Katru brīdi. Tāpat kā daudzi tagad visā pasaulē, mēs esam aizrāvušies ar meteorītiem. Mēs braucam uz Alainu apskatīt krāteri. Man uz kreisā dibena vaiga ir dzimumzīme, kas izskatās pēc haizivs spuras. Vai tev ir kāda dzimumzīme?”

„Kārpa ceļa locītavā.”

„Kurā?”

„Kreisajā.”

„Ja tu melo, es tevi nogalināšu.”

„Es nemeloju.”

„Lieliski. Mēs nokļūsim Dubaijā, kā gribējām. Kad mūs atbrīvos, turpināsim ceļu uz Turciju.”

Rietumu pusē ūdenim pārslīd prožektors.

„Vai vari visu atkārtot?”

Viņš atkārto. Viņa izlabo, kurā pusē ir dzimumzīme.

„Un ko teiksim par aviokatastrofu?” viņš jautā.

„Ko mēs varam teikt? Tā notika. Mēs vienīgie izdzīvojām. Mūs abus iemeta lidmašīnas pakaļgalā. Mēs bijām pie samaņas, atšķirībā no visiem pārējiem. Mēs izglābāmies. Lidmašīna nogrima.”

„Un pistole?”

Kala to iemet ūdenī. „Man nevajag pistoli, lai tevi nogalinātu, Kristofer.” Viņš apsver iespēju pārgrūst viņu pār bortu, taču ir redzējis, cik viņa ir zibenīga. „Nemaz nemēģini. Manas rokas darbojas ātrāk

nekā tavas smadzenes,” Kala saka, it kā lasītu viņa domas. „Atceries, Džeina Metjūsa. Mēs esam kopā. Esam iemīlējušies. Alaina. Dzimumzīme kā haizivs spura.”

„Jā, es atce…”

Bet viņš vēl nav pabeidzis, kad ātrāk nekā kreisais malējais aizsargs triecienuzbrukumā viņa jau ir viņam virsū. Divi aši sitieni pa žokli, un viņš izslēdzas.

.