Beigu spēle. Aicinājums

BAITSAHANS

Cobi tuksnesis, 222 km uz dienvidiem no Ulanbatoras, Mongolija

Baitsahans to grib, un viņš to dabūs.

Viņš jāj ko nagi nes dienvidu virzienā iekšā Gobi tuksnesī kopā ar brālēniem dvīņiem Bomi un Bosi, kuriem ir 12,5 gadi, un 24,55 gadus veco brāli Džalairu.

Baitsahanam 7,23456 dienas ir 13 gadi, un viņš tikko ir sasniedzis vecumu, no kura drīkst piedalīties Beigu spēlē.

Viņš par to priecājas.

Ļoti priecājas.

Meteorīts nokrita nakts vidū pirms divām dienām Mongolijas vidienes stepes bezgalīgajā tukšumā. To redzēja bariņš vecu jaku ganu un paziņoja Baitsahana vectēvam Suhbatoram, kurš pavēlēja meteorītu neaiztikt, citādi būs jānožēlo. Gani paklausīja. Visi stepes iedzīvotāji zina, ka šādās dīvainās lietās vienmēr jāklausa Suhbatoram.

Tāpēc Baitsahans zina, ka kosmosa akmens viņu tur gaidīs, viens. Bet apmēram pusjūdzi no sadursmes vietas viņi redz bariņu cilvēku un apbružātu Toyota Hilux tālumā.

Baitsahans pievelk grožus, un zirgs sāk iet soļos. Pārējie jātnieki pieauļo viņam blakus. Džalairs izvelk no seglu somas misiņa tālskati un paveras pāri līdzenumam. Viņš izgrūž klusu skaņu.

„Kas tie ir?” Baitsahans jautā.

„Nezinu. Vienam galvā ausaine. Otram ir šautene. Mašīnā ir trīs degvielas kannas. Viens vīrietis ir atspiedies pret garu lauzni. Divi noliekušies pie zemes. Tas, kuram ir šautene, iet uz mašīnu.”

Bomis noliek klēpī garo loku. Bosis izklaidīgi pēta viedtālruni. Zonas, protams, tik tālu tuksnesī nav. Viņš atver Temple Rtm un sāk jaunu spēli.

„Vai viņiem ir akmens?” Baitsahans jautā.

„Grūti teikt… pagaidi. Jā. Divi nes kaut ko mazu, bet smagu. Tas ir ietīts ādā.”

„Vai viņi mūs ir pamanījuši?” Baitsahans grib zināt.

„Vēl ne,” Džalairs atbild.

„Tad stādīsimies priekšā,” Baitsahans saka.

Baitsahans iesper zirgam, un tas sāk rikšot. Pārējie seko. Visi zirgi ir gaiši brūni, ar sapītām krēpēm un melnu asti. Aiz dzīvniekiem paceļas putekļu mākoņi. Vīri pie meteorīta viņus pamana, bet satraukumu neizrāda.

Kad zēni ir pavisam tuvu, Baitsahans pievelk grožus un izlec no segliem, pirms zirgs apstājies. „Sveiki, draugi!” viņš uzsauc. „Ko esat atraduši?”

„Kāpēc lai mēs tev to teiktu?” vīrietis ar lauzni vīzdegunīgi atbild. Viņam ir zema, čerkstoša balss un biezas, pārāk labi koptas ūsas. Viņam blakus stāv vīrs krievu ausainē. Starp viņiem zemē guļ ādā ietītais sainis.

„Tāpēc, ka es jautāju,” Baitsahans pieklājīgi atbild.

Bomis nokāpj no zirga un it kā starp citu sāk pārbaudīt zirga pakavus un nagus, vai tajos nav ieķērušies akmeņi. Bosis, joprojām sēdēdams seglos, izvelk telefonu un atsāk spēlēt Temple Run.

Priekšā iznāk sirms maza auguma vīrs ar briesmīgi bakurētainu seju. „Piedod viņam. Viņš tā izturas pret visiem,” vīrietis atvainojas. „Aizveries, Terbiš,” Lauznis noburkšķ.

„Mums šķiet, ka esam atraduši nokritušu zvaigzni,” Terbišs saka, nelikdamies ne zinis par Lauzni.

Baitsahans pieliecas tuvāk sainim. „Vai parādīsiet?”

„Jā, ne jau katru dienu gadās redzēt meteorītu,” Džalairs no zirga muguras piebalso.

„Kas notiek?” kāds uzsauc. Tas ir vīrietis, kas atgriežas no mašīnas. Viņš ir gara auguma un nevērīgi gar sānu nolaidis .30-06 šauteni. „Puikas grib apskatīt akmeni,” Terbišs saka, pētīdams Baitsahanu. „Un es neredzu iemeslu viņiem atteikt.”

„Forši!” Baitsahans iesaucas. „Džalair, paskaties, kāds krāteris!”

„Es redzu.”

Baitsahans to nezina, bet šis ir vismazākais no 12 meteorītiem. Nepilnus 0,2112 metrus garš. Vismazākais akmens visjaunākajam Spēlētājam.

Terbišs smaida. „Es tādu jau reiz atradu, kad biju apmēram tavā vecumā,” viņš saka Baitsahanam. „Netālu no Ķīnas robežas. Padomieši to, protams, pievāca. Tolaik viņi visu pievāca.”

„Tā runā.” Baitsahans sabāž rokas džinsu kabatās. Džalairs nokāpj no zirga, zem viņa kājām šņirkst grants.

Terbišs pagriežas pret saini. „Altan, attin to.”

Vīrietis ausainē noliecas un atloka zirga ādu. Baitsahans ieskatās sainī. Tur ir melns, mazas kurpju kastes lieluma metāla gabals, kuru izraibina mirdzošs zelta tīklojums un apsūbējušas dzīslas; tas izskatās pēc citplanētiešu stikla vitrāžas.

Baitsahans izvelk rokas no kabatām un nometas uz viena ceļa. Terbišs stāv viņam blakus. Lauznis nopūšas. Strēlnieks pasper dažus soļus uz priekšu. Bomja zirgs iezviedzas, kad zēns savelk seglu jostu.

„Skaists, vai ne?” Terbišs ieminas.

„Izskatās vērtīgs,” Baitsahans nevainīgi bilst.

Džalairs rāda ar pirkstu. „Vai tas ir zelts?”

„Es zināju, ka nevajag viņiem to rādīt,” Lauznis satraucas.

„Tie ir tikai zēni,” Terbišs saka. „Viņiem tas ir sapņa piepildījums. Varēs skolā pastāstīt par to draugiem.”

Baitsahans pieceļas kājās. „Mēs neejam skolā.”

„Nē?” Terbišs brīnās. „Ko tad jūs darāt?”

„Trenējamies,” Džalairs atbild.

„Kam?” Lauznis grib zināt.

Baitsahans izvelk no vestes kabatas košļājamās gumijas paciņu un iemet vienu gabaliņu mutē. „Vai tev nebūs iebildumu, ja mēs kaut ko pārbaudīsim, Terbiš?”

Terbišs sarauc pieri. „Ko?”

„Rīkojies, Džalair,” Baitsahans saka.

Bet Džalairs jau ir sācis. Viņš aši noliecas pie meteorīta. Viņam rokā ir mazs, melns akmens. Tajā ir vairākas precīzi izgrieztas T veida rievas. Viņš pārlaiž plaukstu pār akmeni, pabāž to apakšā. Acis ieplešas. „Jā, tas ir īstais,” viņš saka.

Bosis izslēdz viedtālruni, ieliek to bikšu staras kabatā, nospļaujas. „Burbuļgumiju?” Baitsahans sniedz košļenes paciņu Terbišam. Strēlnieks sarauc pieri un paceļ šauteni šķērsām pāri krūtīm, turēdams to abās rokās.

Terbišs papurina galvu. „Paldies, nē. Mēs nu brauksim.”

Baitsahans iebāž gumiju kabatā. „Labi.”

Džalairs pieceļas kājās, un Altans sāk tīt akmeni atpakaļ ādā. „Nepūlies,” Džalairs pavēl:

Lauznis kļūst nikns. „Jūs, sīkie smerdeļi, taču neteiksiet, ka grasāties to pievākt, ko?”

Baitsahans izpūš rozā burbuli. Tas pārsprāgst viņam uz sejas, un viņš to ielaiza atpakaļ mutē. „Tieši to mēs sakām.”

Terbišs izvelk no jostas ģērējamo dunci un pakāpjas soli atpakaļ. „Piedod, puika, bet nekas nesanāks. Mēs pirmie to atradām.”

„Pirmais to atrada kāds jaku gans.”

„Es te neredzu nevienu jaku ganu,” saka Lauznis.

„Mēs likām viņiem pazust no šejienes. Un viņi zina, ka jāklausa. Akmens pieder mums.”

„Viņš ir pieticīgs,” Džalairs piebilst. „Patiesībā tas pieder viņam vienam.”

„Tev?” Terbišs neticīgi jautā.

„Jā.”

,,Ha!” Lauznis noskalda, satverdams stieni kā pīķi. „Pirmoreiz dzirdu kaut ko tik smiek…”

Džalairs pārtrauc Lauzni, sagrābdams stieni, izgriezdams to viņam no rokām un ietriekdams aso galu Lauznim krūšu kaulā tā, ka vīrietim aizsitas elpa. Strēlnieks pieliek pie pleca savu .30-06, bet nepaspēj izšaut, kad precīzi cauri kaklam izurbjas bulta.

Viņi bija aizmirsuši par Bomi aiz zirga.

Allans, vīrietis ausainē, pārliek roku pāri sainim, bet Bosis met viņam ar melnu metāla šautriņu, tā ir apmēram astoņas collas gara un puscollu diametrā. Šautriņa izduras cauri Altana cepures ausij un ieurbjas galvā dažu collu dziļumā. Viņš sabrūk, un pa muti sāk tecēt putas. Rokas un kājas raustās. Acis pārgriežas.

Terbišu pārņēmušas šausmas, viņš nespēj ticēt savām acīm. Vīrietis pagriežas un skriešus metas uz mašīnu.

Baitsahans caur zobiem īsi iesvilpjas. Zirgs pierikšo viņam blakus, zēns uzlec tam mugurā, iesper sānos. Dažu sekunžu laikā viņš panāk Terbišu. Baitsahans cieši savelk grožus, zirgs saslejas pakaļkājās un ar priekškājām triecas pret Terbiša pleciem un kaklu. Vīrietis tiek iebradāts zemē, kad zirgs apmet ciešu loku vispirms uz vienu, tad otru pusi, lēkādams pāri Terbiša ķermenim, sadragādams viņa kaulus, atņemdams dziestošo dzīvību.

Kad Baitsahans atgriežas pie krātera. Lauznis sēž zemē, kāju uz priekšu izstiepis, viņam ir asiņains deguns un rokas sasietas aiz muguras.

Stienis ir aizbāzts viņam aiz elkoņiem, un Džalairs ceļ to augšā. Baitsahans nolec no zirga.

Vīrietis nospļaujas. „Ko mēs esam jums…”

Baitsahans piespiež viņam pirkstu pie lūpām. „Kuš.” Viņš izstiepj otru roku, nez no kurienes uzrodas Bomis un ieliek tajā garu un spožu asmeni. „Nerunā.”

„Ko tu dari?” vīrietis činkst.

„Spēlēju,” Baitsahans attrauc.

„Ko? Kāpēc?” Lauznis jautā.

Baitsahans pieliek dunci vīrietim pie kakla un lēnām pārgriež viņam rīkli.

„Šī ir Beigu spēle,” Baitsahans nosaka. „Neviens nejautā, kāpēc.”

.