Beigu spēle. Aicinājums

HAGO TLALOKS

Vēja viesu nama vestibils, Canaņas rajons, Sjiaņa, Ķīna

Agri nākamajā rītā Hago iztrūkstas no miega. Palagi ir izmirkuši. Āda deg. Acis pulsē tā, it kā grasītos izlēkt no dobumiem.

Viņš vaidēdams pieceļas sēdus.

Sāras viņas gultā nav.

Vannasistabas durvis ir vaļā.

Viņas mantas ir tepat, bet pašas nav.

Hago pastiepjas un paņem no naktsgaldiņa pildspalvu un bloknotu. Viņš izplēš lapu ar Sāras skaitļiem un nomet uz grīdas, nospiež podziņu, kas izbīda pildspalvas lodīti, un sāk drudžaini vilkt uz papīra līnijas. Roka kustas automātiski, un Hago pēkšņi apzinās sevi tā, kā nav apzinājies nekad agrāk. Viņš it kā vēro sevi no augšas. Prāts ir atsvešināts un skaidrs. Kaut kas līdzīgs visdziļākajai meditācijai. Pagātne viss, ko viņš ir darījis, lai nokļūtu līdz šim brīdim ir šeit un tagad.

Viss.

Šeit.

Nekas nekur citur.

Zīmējums ir nejēdzīgs. Sasteigts. Abstrakts. Līnijas līkas vai taisnas kā žilete, vai izliektas nedabiskā perspektīvā, vai savērptas kā cirtaina matu šķipsna. Visas līnijas ir īsas. Ne garākas par trim centimetriem. Tās ir nesaistītas, izmētātas pa lapu, nejaušas. Neveido kopainu.

Ilago brīdi aizver acis, bet roka turpina šaudīties pa lapu.

Kad Hago atkal atver acis, viņš kaut ko redz. Deguna kontūra, auss izliekums. Zobena asmens līnija. Apģērba krokas, kas nosedz muskuli.

Matu kumšķis. Pirksti. Osas un augstas, izliektas uzacis. Dziļi iegrimušas acis, kas cieši skatās nezināmajā pagātnē.

Viņš atkal aizver acis.

Ļauj prātam vaļu, ļauj rokai vaļu.

Līdz zīmējums ir pabeigts.

Un prāts atgriežas ķermenī.

\da atdziest, pa logu ieplūst vēsmiņa, un viņš nodrebinās.

Hago atver acis.

Zīmējums aizņem visu lapu. Tajā attēlots līdz zobiem apbruņojies ķīniešu karavīrs trīsceturtdaļprofilā. Saspraustos matus sedz ķivere ar lentēm. Zobens ir īss un smails. Pleci plati, sejas vaibsti smalki.

Vienā rokā karavīrs tur disku, kas izskatās tieši tāds, kādu Hago pievāca Aicinājumā.

Viņa roka ir uzzīmējusi norādi, kuru keplers 22b atstāja tā prātā.

Hago izkāpj no gultas, ielaiž izlietnē ūdeni un uzšļaksta to sev uz sejas. Viņš apģērbjas un paņem zīmējumu. Viņš paķer mugursomu, kurā ir disks, un ieskatās pulkstenī. 6:47. Viņš iziet no istabas un ierauga Sāru, kas sakrustotām kājām sēž pagalmiņā. Viņa sēž ar muguru pret viņu. Pilnīgi nekustīga.

Domā.

Gaida.

Elpo.

Viņš to netraucēs.

Viņš grib tikt pie datora, papētīt zīmējumu. Tas ir tik precīzs, ka noteikti izdosies atrast kaut ko līdzīgu.

Viņš sastop Vēju, kurš slauka vestibilu. Saimnieks izslējās un saka: „Tu arī esi pamodies? Es domāju, ka tādiem jauniešiem kā jūs patīk ilgi gulēt.”

Hago apstājas. „Nē, man nepatīk. Nekad neesmu ilgi gulējis.”

„Es arī. Tas ir labi dvēselei. Vienmēr ir patīkami mierīgi sākt dienu. Miers izstaro mieru.”

Iespējams, Vējam ir taisnība, bet Hago viņa ir žēl. Žēl viņa garlaicīgās dzīves, kas drīz beigsies. „Laikam,” Hago nomurmina.

Vcjs atspiežas uz slotas kāla, cenšas ieskatīties Hago zīmējumā. „Kas tas ir?”

Hago paceļ zīmējumu augstāk. „Šis? Hmm, es to uzzīmēju.”

Vejs pēta zīmējumu.

„Apbrīnojami.”

„Jā,” Hago, piemiedzis acis, skatās uz zīmējumu, joprojām mazliet pārsteigts, ka to radījusi viņa roka. „Paldies.”

„Izskatās tieši tāds pats kā viens no tiem, lai gan nekad neesmu redzējis tādu šķīvi, kā šim rokā.”

„Jūs to pazīstat?” Hago pulss kļūst straujāks.

„Protams. Tu esi ļoti talantīgs.”

„Paldies,” Hago atkārto. Pilnīgi meli. Bez palīdzības Hago pat cilvēciņu no svītriņām īsti neprastu uzzīmēt. Zīmēšana viņa Beigu spēles treniņprogrammā neietilpa.

Vēja pētošais skatiens no zīmējuma pievēršas Hago.

„Bet tu pats nezini, kas tas ir, lai gan esi to uzzīmējis?”

Vīrieša skatiens nez kāpēc liek Hago justies neērti. Viņš nevērīgi parausta plecus. „Nokopēju to no attēla, kuru Sāra bija izplēsusi no žurnāla.” Viņš melo acīs skatīdamies. „Kas tas ir?”

„Tas ir Terakotas armijas ģenerālis.”

,,Ā, jā! Kāds es esmu muļķis.” Viņš zināja, ka ir to jau kaut kur redzējis. Terakotas armija ir slavena visā pasaulē. Vairāk nekā 8000 karavīru statuju pilnā augumā sargā pirmā Ķīnas imperatora mirstīgās atliekas. Viņa kapenes ir vietējais senatnes piemineklis, kas datēts ar otro vai trešo gadsimtu pirms mūsu ēras. „Sāra gribēja to apskatīt, kamēr esam šeit.”

Keplers 22b laikam grib teikt, ka man mums jādodas turp.

Un jāņem līdzi disks.

„Nu protams. Visi grib apskatīt Terakotas armiju. Tā ir diezgan iespaidīga.” Vejs turpina slaucīt grīdu. „Es pats arī esmu ar to aizrāvies.” „Tiešām?”

„Jā.” Un tad viņš pasaka ko negaidītu: „Bet kāpēc tu man melo, starp citu?”

„Meloju?” Hago jūt, ka saspringst kakla muskuļi, viņš gatavojas.

„Tu to nevarēji nokopēt no fotogrāfijas.”

I lago purina galvu. „Bet es nokopēju.”

„Nevienam imperatora Ciņa Šihuandi karavīram rokā nav tāda diska.”

I lago norij siekalas. ,.Ai, to es pats izdomāju. Sapņoju par lidojošo šķīvīti.” „Ak par lidojošo šķīvīti? Tas neizskatās pēc lidojošā šķīvīša.”

„Ko lai saku? Es neprotu zīmēt lidojošos šķīvīšus. Neviens nav ideāls.” „Nē. Laikam jau nav.” Vejs turpina slaucīt grīdu. „Piedod. Es negrasījos tevi traucēt. Vai tu negribēji izmantot datoru?”

„Jā, gribēju,” Hago saka un dodas uz nišu.

llago atrod datoru, apsēžas pie termināļa, atver interneta pārlūku un sāk meklēt. Viņš izlasa par Terakotas armiju un Ķīnas piramīdām, un imperatoru Ciņu. Viņš atrod noslēpumainas interneta baumas tātad vistīrākās nejēdzības par Lielo balto piramīdu.

Hago pasērfo tīmeklī vēl mazliet ilgāk. Pārbauda vecu elektroniskā pasta kontu. Nekā vērtīga, tikai mēstules. Izlasa vietējās Huljakas, Omahas un dažu citu meteorītu nokrišanas vietu ziņas, legūglē citplanētiešu disks un saņem veselu kaudzi bezjēdzīgu drazu, kuras rakstījuši visādi plānprātiņi.

Pēc 17 minūtēm ievibrējas viņa telefons.

Viņš negaida zvanu.

Šis numurs ir tikai četriem cilvēkiem.

Viņš izņem telefonu no somas tā, lai neviens nepamana disku, un pēta numuru.

Vietējais.

Viņš sarauc uzacis un nospiež „atbildēt”.

„Hallo?”

Pauze, un tad atskan automātiska sievietes balss dzīvespriecīgā mandarīnu dialektā.

Robotzvans, nepareizs numurs.

Hago pārtrauc sarunu; viņš jūtas neomulīgi. Citā gadījumā viņš prātotu, vai telefons netiek izsekots, taču viņam ir visdrošākais, vismodernākais viedtālrunis pasaulē.

Viņš izdzēš datorā meklējumu vēsturi un aizver pārlūkprogrammu, un dodas atpakaļ uz istabu, cerēdams, ka Sāra būs beigusi meditēt. Viņiem jādodas ceļā.

Kad viņš iet cauri vestibilam, Vcjs ierunājas: „Zini, mans brālēns strādā tur par pētnieku. Viņam ļoti patiktu tavs zīmējums. Es piezvanīšu, varbūt viņš varēs jūs abus ar draudzeni izvadāt ekskursijā. Iespējams, ielaidīs tādās vietās, kur citi tūristi netiek.”

Hago nav īsti drošs, vai var uzticēties Vējam, taču tā būtu lieliska iespēja iekļūt kompleksā, ja to liek darīt norāde. „Paldies, Vej. Tas būtu lieliski.”

Vejs paklanās. „Nav par ko.”