Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Eivonas upe, Rietumeimsberija, Viltšīra, Anglija

Viņi ierodas 4:53 no rīta. Sara sēž pie īrētās mašīnas stūres. Starmeši ir izslēgti. Priekšā slejas monolīti, draudīgas ēnas, tumšs un tukšs. Stonhendža.

Seni akmens sargi.

Noslēpumu glabātāji.

Laika uzraudzītāji.

Kristofers ieliecas starp priekšējiem sēdekļiem. „Tātad to cēluši Debesu ļaudis?”

Ilago purina galvu. „To cēluši cilvēki. Radītāji tikai parādīja, kā un kāpēc.”

Kristofers joprojām nesaprot. „Tātad… kā un kāpēc?”

Sāra cieši palūkojas uz viņu. „Drīz uzzināsim.”

Ilago skatās binoklī, ko viņi nopirka lidostas suvenīru veikalā. Tas nav īpaši labs, taču nāksies iztikt.

Viņš samiedz acis. Vēro apkārtni. „Nekā.” Nolaiž binokli. Visi trīs skatās, kā no rietumiem tuvojas zems mākoņu vāls, mala aizsedz zvaigznes. „Varbūt te neviena nav,” Ilago saka.

„Vismaz tāda, kuru varētu saskatīt šajā putnu vērotāju štruntā,” Sāra atbild.

„Vai tas nav dīvaini?” Kristofers jautā.

„Kas?”

„Šis ir diezgan svarīgs tūrisma objekts, vai ne? Vai šeit nav jābūt apsardzei?”

„Tā gan, vajadzētu būt,” Hago piekrīt.

„Beigu spēle,” Sāra nopūšas, un viņi zina, ka meitenei taisnība. Objekts

ir atbrīvots no cilvēkiem, gatavojoties tam, ka ieradīsies viņi, tāpat kā Lielā Meža Zoss pagoda. Neiesvaidītajiem nebūs lemts redzēt to, kas šeit notiks. Taču Viņi vēros. Kepleri. Viņi fiksēs rezultātu.

Ilago atkal pieliek pie acīm binokli. „Varbūt esam viņu apsteiguši…” Kristofers rāda ar pirkstu. „Tur!”

Aiz viena monolīta parādās tumšs stāvs, tas nostājas akmens staba priekšā. Cilvēks pagriežas. Tam rokā ir kaut kas apaļš un smags. „Bingo!” Sāra iesaucas.

„Fjam paņemt mūsu atslēgu,” Hago mudina.

No ārpuses uz vidu:

1 Papēžakmcns 56 bedres 4 stūrakmeņi

29 bedres

30 bedres

30 smilšakmens bluķi 60 zilie jeb kristāliskā bazalta akmeņi 5 smilšakmens trilīti 19 zilie akmeņi I smilšakmens altārakmens Stonhendža