Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS

Vēja viesu nams, Čanaņas rajons, Sjiaņa, Ķīna

Viesu nama īpašnieks, piecdesmit gadus vecais Vejs apkalpo ceļotājus, kas meklē patvērumu no rosīgās Sjiaņas. Viņš stāsta, ka lielākā daļa klientu dodas dienas ekskursijās atpakaļ uz pilsētu vai apmeklē vietējās piramīdas. Viņš lepojas, ka ir autors fotogrāfijai, kas ierāmēta karājas aiz viņa rakstāmgalda. Tajā redzama piramīda oranžā rietošas saules gaismā, tālumā vīd balts, viegls mākonītis.

Vejs ļoti labi runā angliski un notur dīvainā izskata ceļotājus par pāri. Reģistrējoties l lago cenšas nostiprināt šo iespaidu, aplikdams Sārai ap vidukli roku, bet viņa iegrūž tam dunku sānos, un viņš nekavējoties atkāpjas.

Vejs smejas. „Reizēm ceļot nemaz nav viegli, draugi. Ticiet man, es jūs labi aprūpēšu. Tas ir mans darbs. Redzu, ka jums vajadzīga atpūta.” „Un kā vēl,” Sāra saka.

Vejs atkal iesmejas un uzmet Hago viszinošu skatienu. „Varbūt pēc atpūtas jūs vairs nedunkās, ko?”

Hago un Sāra aši saskatās. Viņš velta viņai savu ar dārgakmeņiem rotāto smaidu, bet viņa tikai neizteiksmīgi blenž pretī. Hago nolemj mainīt tematu. „Vai jums ir internēts. Vēja kungs?” viņš jautā.

„Blakus ēdamzālei ir kopīgs dators. Man ir satelīts un ģenerators, kad pārtrūkst elektrības padeve, tāpēc mēs vienmēr esam tīklā,” viņš lepni paziņo. Viņi samaksā par trijām dienām uz priekšu un dodas uz savu istabu. Ejot augšā pa trepēm, Sāra jautā: „Kāpēc tu mēģināji mani apskaut?”

„Viņš grib redzēt pāri, es centos viņam to sagādāt.” Hago parausta plecus. „Vieglāk palikt nepamanītiem.”

„Hago, mēs šajā zemē nemūžam nepaliksim nepamanīti.”

„Tev taisnība. Piedod. Man tā nevajadzēja darīt.”

„Tev tik un tā nespīd, vai zini,” viņa rotaļīgi saka.

„Ak ne? Kāpēc?”

,,Sī nav Džeimsa Bonda filma. Tu,” viņa norāda uz viņu ar pirkstu un uzzīmē gaisā aplīti, „neesi Bonds.”

„Es varētu sadot Bondam pa pakaļu.”

Viņa iesmejas: „Es arī.”

Viņi nonāk pie durvīm. Hago tās atver, palaižot Sāru pa priekšu.

„Es gribu ātrāk apgulties. Vai to es vismaz drīkstu?”

„Protams, tikai savā gultā.”

Miegs ir viena no pirmajām prioritātēm viņu abu sarakstā. Otra ir duša. Bet vispirms kārtīgi jāapskata disks.

Viņi ieiet istabā. Tai ir liels logs ar skatu uz iekšpagalmu, divas atsevišķas gultas un maza vannasistaba ar vannu.

Sāra nekavējoties atgriež vannā ūdeni. Tas ir karsts, viņa apmierināta pasmaida, sajuzdama, kā tas līst uz plaukstas virspuses. Hago izņem no mugursomas disku, lai gan patiesībā lielāku uzmanību pievērš Sārai. Viņš iztēlojas viņu vannā un to, kas varētu notikt šajā istabā. Viņš ir gudrs, tāpēc tur muti un tēlo vienaldzību. Džeimss Bonds phe, viņš Hago Tlalokam varētu ūdeni pienest.

Sāra iznāk no vannasistabas, un abi, galvas cieši kopā sabāzuši, pēta disku. Pelēks akmens. Astoņas collas diametrā un divas collas biezs. Vienā pusē ir astotdaļcollu dziļa spirālveida rieva, kas sākas no centra. Tajā ir mazi robiņi un svītriņas. Hago apgriež disku otrādi, otrā pusē ir vairākas 20 koncentrisku apļu kopas. Dažos apļos ir noslēpumainu, neilustrētu tekstu virknes. Tikai vijumi un punktveida matricas, un īsas diagonālas restītes.

Lai gan disks izskatās ļoti sens, šķiet, ka zīmes tajā iegrieztas ar mašīnu.

„Vai esi kādreiz redzējis tādas zīmes?” Sāra jautā.

„Nē. Un tu?”

„Nē. Vai drīkstu to paņemt?”

Viņš iedod disku Sārai. Un tas notiek. Kā zibens spēriens smadzenēs, tas notiek. Hago jautā, vai viņai nekas nekaiš, bet skaņa šķiet ļoti tāla, un viņa nespēj atbildēt. Nesaprotamie skaitļi viņas norādē mainās. Lielākā daļa ciparu noviļņojas un pazūd. Palikušie skaitļi lido un pārkārtojas tieši viņas acu priekšā, it kā peldētu gaisā.

„Hago, paķer tos.” Viņa norāda uz bloknotu un zīmuli, kas stāv uz naktsgaldiņa starp gultām.

„Kas notika?”

„Paņem pildspalvu un papīru!”

Hago paklausa. „Komandiere,” viņš noburkšķ.

„Pieraksti. 346389863109877285812. Pierakstīji?”

„346389863109877285812.” Hago samiedzis acis skatās uz bezjēdzīgo skaitļu virkni. „Ko tas nozīmē?”

„Nav nojausmas,” Sāra atbild. „Mana norāde… kaut kas mainījās, kad es pieskāros diskam.”

„Lieliski. Jaunas mīklas,” viņš izmisis saka. Hago Beigu spēlē bijis par maz cīņu. Cīņu vai viņš uzmet skatienu Sārai citu fizisku aktivitāšu. Kamēr viņi pēta skaitļus, iezvanās Sāras satelīttelefons.

Hago sarauc uzacis. „Kas tev zvana?”

Sāra parausta plecus, noliek disku gultas kājgalī un izķeksē no somas telefonu. Viņa ieskatās displejā. „Ak dievs.”

„Kas zvana?”

„Mans… mans puisis.”

Hago paceļ vienu uzaci. „Tev ir puisis?”

„Bija, bet, kad nokrita meteorīts, es viņu pametu. Kad sapratu, ka viss notiek pa īstam.”

„Vai izstāstīji viņam, kāpēc?” Hago jautā. „Vai arī vienkārši pateici,” viņš meklē amerikāņu izteicienu, „tas nav tevis, bet manis dēļ?” Telefons joprojām zvana. Kristofers. Ko viņš grib? Sāra aizkaitināta papurina galvu, aizkaitināta par to, ka viņš tai zvana, aizkaitināta par to, cik ļoti grib atbildēt.

„Es teicu, ka aizbraucu un ka viņš droši vien nekad vairs mani neredzēs, un ka viņam jāļauj man iet.”

„Izskatās, ka viņš nav sapratis.”

„Ja neatbildēšu, varbūt sapratīs.”

„Tu neesi no tām, kuras viegli aizmirst,” Hago apcerīgi saka.

Sāra neatbild. Viņai apnikusi šī ķircināšanās. Beidzot telefons apklust. „Es iešu vannā,” viņa strupi paziņo, pagriežas un ieiet vannasistabā. „Vēlāk tikšu skaidrībā ar tiem skaitļiem.”

Puisis, Hago domā. Vēl viens konkurents, tikai šoreiz citādāks.

Viņa aizver durvis.

Pēc brīža viņš dzird, kā Sāra iekāpj vannā.

Man patīk konkurenti, viņš domā.

Visu mūžu esmu to vien darījis, kā tos likvidējis.

Un koki sagāzti kā zobu bakstainie.

KRISTOFERS VANDERKAMPS

Viesnīca Grand Mercure, 172. istaba, Huimiņas laukums, Sjiaņa, Ķīna

Kristofers secina, ka sekot Kalai ir pārsteidzoši viegli. Šķiet, ka viņa pastāvīgi ir par kaut ko noraizējusies, iegrimusi domās un pavisam nejūt, kas notiek apkārt. It kā visa uzmanība būtu pievērsta kādam iztēles auglim vai tālam mērķim, kuru viņa pūlas atrast.

Ja Sārai jāsacenšas ar šādiem cilvēkiem, uzvarēt nebūs grūti.

36 stundas sekojis Kalai, Kristofers ēnas lomā jūtas tik nepiespiesti, ka uztraucas vienīgi par to, lai viņa neizdomātu nolēkt vēl no kādas ēkas.

Jo viņš nemūžam neko tādu nespētu.

Bet pagaidām viss ir labi. Te viņš sēž tajā pašā interneta kafejnīcā, kur viņa. Te stāv pie elektronikas preču veikala, kurā viņa iepērkas. Te viņi ir vienā viesnīcā ļoti jaukā -, vienā un tajā pašā stāvā. Te viņš vēro caur durvju actiņu koridoru. Te viņš iedod izsūtāmajiem dzeramnaudu, lai tie piezvana, ja redz, ka meitene dodas prom. Te viņš stāv pie tās pašas interneta kafejnīcas, kur dienu iepriekš. Te viņš taksī seko viņas taksim. Te viņš ir lidostā. Te viņš stāv rindā tieši aiz viņas, un viņa tik un tā nav to pamanījusi. Te viņš noklausās viņas sarunu ar Qatar Airways pārstāvi. Te viņš pērk biļeti uz to pašu vietu, kurp tikko biļeti nopirkusi viņa; šo vietu sauc Urfa, un tā ir Turcijā. Viņiem vispirms jālido uz Candžou, tad uz Dubaiju un tad uz Stambulu.

Pirmā lidmašīna izlido pēc 45 stundām.

Te viņi pamet lidostu.

Sāra teica, ka gadiem trenējusies Beigu spēlei. Protams, Kristoferam vēl nav bijis ne ar vienu jācīnās, taču puisis priecājas, cik viegli viņam izdodas visi superspiegu gājieni. Viņš vēlas, kaut Sāra redzētu, ko viņš

Šobrīd dara. Varbūt tad viņa mainītu domas par spēku apvienošanu. Kristofers zina, no kurienes un kad Kala izlidos, tāpēc var vismaz vienu dienu atslābt. Viņš atgriežas viesnīcā un skatās televīziju, un lasa klēpjdatorā ziņas. Viņš izkravā un pārkrāmē somu. Viņš guļ, bet bieži pamostas. Sapņos viņš redz, kā Sāru spīdzina vai vajā, piekauj vai dedzina. Viņš redz savu meiteni vienpadsmit pārējo Spēlētāju vidū, un tie visi cenšas viņu nogalināt.

4:17 Kristofers pamostas un vēl kādu stundu grozās gultā, nespēdams aizgaiņāt sapņus. Viņš pieceļas no gultas, ieiet vannasistabā un apšļaksta seju ar aukstu ūdeni. Viņš prāto, kur viņa ir, ko dara, vai viss kārtībā, vai dzīva. Viņš nolemj viņai piezvanīt. Vienreiz jau viņš Sārai zvanīja, bet pieslēdzās balss pasts.

Automātisks sveiciens.

Bezpersonisks.

Viņš neatstāja ziņu.

Viņš tikai grib dzirdēt viņas balsi.

Dzirdēt, kā viņa sasveicinās.

Dzirdēt viņas smieklus.

Dzirdēt, kā viņa saka: „Es tevi mīlu.”

Viņš ilgojas pēc viņas.

Viņš tikai grib dzirdēt viņas balsi.