Beigu spēle. Aicinājums

SARA ELOPeja, hago TLALOKS

Emirates Airlines rciss Nr. 413 No: Abii dabt Uz: Mosula

Sāras un Hago lidmašīna atrodas uz dienvidiem no Bagdādes,

35 minūšu attālumā no Mosulas. Viņi nav pārmijuši ne vārda par veiksmīgo izglābšanos no Ķīnas. Viņi nav runājuši par to, ko vajadzētu sadabūt Irākā. Patiesībā kopš iekāpšanas pirmajā lidmašīnā, kas izlidoja no Ķīnas, viņi gandrīz nemaz nav sarunājušies. Viņi ir nāvīgi pārguruši. Aicinājums, bēgšana no pagodas, starpgadījums Terakotas armijas muzejā, fakts, ka viņiem joprojām ir disks, lidošana viss viņus beidzot ir nokausējis. Turklāt viņi grasās nolaisties Irākā ar viltotām vīzām, kuras Hago ir paslēpis savā mugursomā. Tāpēc viņi mazliet uztraucas.

Hago guļ sēdus, ķermenis noslīdzis tukšajā sēdvietā starp viņiem.

Sāra strādā ar savu šifru. Viņa ar apdriskātu zīmuļa galu skribelē uz vemšanai paredzētā maisiņa. Viņa raksta, izmantojot senu, sen aizmirstu skaitļu sistēmu. Kaut kas izdodas, taču ļoti smagi. Vienkārši pārāk daudz skaitļu. Ja izmantotu visus skaitļus, koordinātas būtu precīzas līdz sestajam vai septītajam decimālskaitlim. Turklāt viņai nav ne jausmas, vai koordinātas ir Merkatora universālās šķērsprojekcijas jeb UTM vai garuma/platuma sistēmā. Tomēr meitene veido varbūtību sarakstu. Tagad vajadzētu karti, lai sāktu izdarīt pamatotus pieņēmumus. Viņa blenž uz skaitļiem, kas savirknēti uz maisiņa, noliek zīmuli uz atvāžamā galdiņa. Pagriežas pret Hago. Viņa acis ir vaļā.

Viņš blenž tukšumā netālu no viņas pleca.

Viņa smaida.

„Kā tev veicas?” viņš jautā.

„Veicas. Vajag karti,” viņa čukst.

„Irākā būs.”

„Labi.”

Sāra brīdi skatās uz Hago, prātā ritinās skaitli. Puisis izlasa šajā skatienā ko citu un jautā: „Gribi nākt man līdzi uz tualeti?”

„Ko? Nē!” Viņa smejas.

Hago atgūstas no izgāšanās un saka: „Es domāju pameklēt čipus. Vai tad mēs negrasījāmies pēc iespējas ātrāk viens otru pārmeklēt? Pagājis jau krietns laiciņš…”

„Ā, jā. Pavisam piemirsu.” Lai gan patiesībā viņa nebija vis aizmirsusi. Kopš izlidošanas no Ķīnas viņa par to bija daudz domājusi.

„Tas jāizdara pirms iešanas cauri Irākas muitai. Katram gadījumam.” Sāra novēršas. „Es iešu pirmā un noģērbšos. Pēdējā kabīne labajā pusē. Nogaidi pāris minūtes.”

„Labi.”

Sāra novelk kroscnes un pastumj tās zem priekšējā sēdekļa. Viņa pieceļas un paspraucas garām Hago ceļiem. Nokļuvusi ejā, viņa nočukst: „Un nesadomājies nekādas muļķības.”

„Tu tāpat.” viņš atcērt.

Sāra nicīgi nošņaukājas un dodas uz lidmašīnas aizmuguri.

Salonā ir gandrīz tikai vīrieši. Daži rietumnieki, bet pārsvarā pasažieri no Tuvajiem Austrumiem. Viens vīrietis atklāti blenž uz viņu. Sāra velta viņam visiznīcinošāko skatienu, uz kādu vien ir spējīga, un tas sasodīti labi nostrādā. Vīrietis novēršas.

Viņa ieiet tualetē, ieskatās spogulī un sāk izģērbties. Saloka drēbes un uzliek tās uz poda vāka. Nomazgā rokas un apslaka seju ar ūdeni.

Viņa pārbauda ķermeņa priekšpusi, paskatās zem krūtīm, zem zoda. Novelk apakšbikses un nopēta vietu, ko Hago nebūs ļauts pārbaudīt. Viņa pārslidina rokas pāri augšstilbiem, lejā līdz ceļiem, pāri lieliem un pēdu virspusēm. Viņa neko neredz. Neviena čipa, nedz arī kā cita, ko varētu izmantot kā raidītāju.

Viņa iztaisnojas un vēlreiz apslaka seju ar ūdeni.

Viņa ir nemierīga, uztraukusies, nedroša par gaidāmo ķermeņa apskati. Vienīgais zēns, kurš viņu ir redzējis vai pieskāries viņai, ir Kristofers.

Un tas bija pavisam citos apstākļos. Pirmā reize bija viņa istabā. Puiša vecāki nedēļas nogali pavadīja Kanzassitijā, viņš bija atstāts mājās viens ar tēvoci, kurš brīvdienas pavadīja, dzerdams alu un skatīdamies futbolu. Viņi uzlavījās augšstāvā un ieslēdzās viņa istabā, un četras stundas skūpstījās, glāstīja viens otru, lēnām izģērba viens otru. Vēlāk viņi lavījās prom pie katras izdevības. Viņi nesteidzās ar pirmo reizi, bija norunājuši to izdarīt šovasar kopīgā ceļojuma laikā. Vēl viena Beigu spēles dēļ zaudēta iespēja, lai gan Sāra zina, ja viņa uzvarēs, šī iespēja vēl būs. Viņa aplūko savu ķermani un iztēlojas Kristofera lūpas un rokas, savu ķermeni, kas piespiežas viņējam, bet tieši tajā brīdī pie durvīm pieklauvē Hago. Viņa to ielaiž un aši aizver durvis.

„Sveika.”

„Sveiks.”

„Esi gatava?”

„Jā.”

Viņš apsēžas. Viņa aizgriežas un atāķē krūšturi. Sakrusto rokas uz krūtīm. „Priekšpusi es jau pati pārbaudīju,” Sāra saka mazliet drebošā balsī.

„Neko neatradi?”

„Nē.”

Sāra aiztur elpu. Hago paliecas uz priekšu, pieskaras viņai. Pieskāriens ir viegls. Viņš slidina pirkstus pāri viņas potītēm, lieliem, ceļu locītavām. Sāra, par laimi, jūtas brīvi un nepiespiesti. Pat ja pirmīt viņš izturējās mazliet divdomīgi, tagad tā vairs nav. Izskatās, ka tagad viņam rūp vienīgi zemādas čipa atrašana.

Ticis līdz augšstilbu augšpusei, viņš apstājas.

„Es nezinu…”

Sāra vilcinās, tad novelk apakšbikses. „Nekas. Mums viss jāpārbauda.” Tikai Kristofers ir redzējis tik daudz, viņa domā.

Hago pirksti lēnām slīd augšup pa augšstilbu aizmuguri, Sārai pārskrien trīsas. Lai gan, ņemot vērā situāciju un iemeslu, sajūtai nevajadzētu būt patīkamai, tomēr tā ir. Kad viņa pirksti turpina ceļu augšup, viņa aizver acis un dziļi ievelk elpu. Pārsteidzoši, bet izrādās,

ka viņa nekad, ne reizi nav jutusies tik ērti kopā ar Kristoferu. Lai kur viņi būtu, lai ko darītu, pārsvarā visi tuvības brīži bija tikai neveikla pusaudžu grābstīšanās. Kopā ar Kristoferu viņa jutās kā meitene kopā ar zēnu. Hago tuvumā viņa jūtas kā siev iete kopā ar vīrieti.

Viņa atver acis un skatās spogulī, kamēr viņš turpina pārbaudi. Viņa seja ir dažus centimetrus no viņas ādas, pirksti kustas viegli un lēni. Viņa negrib, lai tas beigtos, nekad, un, kad viņš ir beidzis, Sāra acumirklī sāk pēc viņa ilgoties.

„Pagaidām izskatās, ka viss kārtībā,” viņš saka.

„Turpini.”

Viņš pieceļas un turpina, ar pirkstiem, ar acīm. Viņš pēta viņas muguru, sānus. Mugurkaulam pārskrien skudriņas, kad viņš sasniedz lāpstiņas. Un, kad pašķir matus, lai rūpīgi nopētītu matu augšanas līniju, viņa jūt uz skausta viņa elpu, un ķermenim atkal pārskrien trīsas. Viņš stāv Sārai aiz muguras, dažu centimetru attālumā, un, lai gan viņa nezina, vai tā tiešām ir, Sārai šķiet, ka viņa ķermeņa siltums silda viņu. Viņš pārslidina pirkstus viņas rokām, un viņa atkal aizver acis, apzinādamās, ka drīz viņš būs beidzis, vēlēdamās, kaut tā nenotiktu. Viņa pirksti lēnām atraujas no plaukstu locītavām, un viņa grib, lai tie atgriežas, tik ļoti grib, lai tie atgriežas, kā vēl neko savā mūžā nav vēlējusies.

„Tu esi tīra,” Hago saka. „Es neko neredzu.”

„Labi,” viņa atbild un saāķē krūšturi.

Viņš pasniedz viņai drēbes. Ģērbdamās Sāra skatās, kā Hago novelk savējās. Tualetes šaurībā notiek jocīga deja. Viņu elkoņi sasitas kopā, kad Hago novelk kreklu pār galvu. Kad viņi samainās, viņš nervozi pasmaida. Sāra apsēžas uz aizvērtā tualetes poda vāka. Hago iedod viņai savu kreklu un attaisa jostu. Viņš novelk bikses un arī tās tāpat samudžinātas iedod Sārai. Viņa ieliek drēbes klēpī, un viņš pagriež meitenei muguru.

Viņi atkārto pārmeklēšanu. Tagad Sāra uztraucas vairāk nekā tad, kad Hago pētīja viņu.

Viņa sāk no papēžiem, seko Ahilleja cīpsla, turpina tālāk, un par spīti apmācībai meitenei pamatīgi jānopūlas, lai nomierinātu drebošās

rokas. Viņa apakšstilbi ir tievi un nospriegoti. Viņa apliek ap tiem rokas, pārbauda priekšpusi un aizmuguri, cauri vēnu sieniņām redzams pulss. Sāra ātri aprēķina sirdsdarbību: 49 sitieni minūtē, tātad Hago acīmredzami nav tik ļoti uztraucies kā viņa, un tāpēc viņa uztraucas vēl vairāk. Viņa turpina ceļu augšup pa augšstilbiem, kas, lai gan tievi, izskatās neiedomājami spēcīgi, kā no akmens tēsti. Viņa kustas lēni, izlikdamās, ka ļoti rūpīgi pārbauda, lai gan patiesībā izbauda, kā viņa āda slīd zem pirkstiem.

Beidzot atrāvusi pirkstus, Sāra negribīgi saka: „Tālāk.”

Hago lēnām novelk apakšbikses. Viņa grib paskatīties, bet nespēj, tāpēc aizver acis un slidina pirkstus pār viņa ķermeni. Sāra kustas ātri, jo šķiet, ka šādi viņa krāpj Kristoferu, lai gan šai procedūrai ir tīri praktisks iemesls. Viņa turpina pieskarties Hago šur un tur, līdz paziņo: „Tīrs.”

„Esi droša?” Hago jautā, un Sāra dzird viņa balsī izsmieklu.

„Pilnīgi,” viņa noburkšķ.

Tālāk Sāra pievēršas mugurai, kurā izceļas gari, plāni muskuļi. Visā ķermenī nav vairāk par mārciņu tauku. Viņa slidina plaukstas pār puiša muguru, pleciem. Sāra jūt, ka tagad sirds dun ar ātrumu 56 sitieni minūtē. Tātad viņa Hago ietekmē, viņa to zina. Un viņai tas patīk.

Acīm redzams, ka viņš jūtas līdzīgi kā viņa. Jūt viņas rokas uz sava ķermeņa, un šīs sajūtas viņu uzbudina.

Zināmā mērā, viņa pie sevis domā, tas ir labāk nekā maigošanās.

Viņa rūpīgi nopēta Hago kaklu. Vēl viena rēta, līdzīga tai, kas stiepjas pāri sejai, uztūkusi un sarkanvioleta. Viņa vilcinās, prātodama, vai šī varētu būt vieta, kur ievadīts Čijoko čips. Taču rēta ir pārāk maza, pārāk dziļa, tāpēc viņa nolemj, ka tā nevar būt. Plaukstas aizslīd pāri un garām, un čips paliek nepamanīts. Sāra turpina, ar pirkstiem pāršķirsta Hago matus. Viņa palēnina tempu, jo ir gandrīz galā un negrib, lai tas beigtos. Kad tas notiek, rokas noslīgst gar sāniem, viņai ir skumji.

„Tu arī esi tīrs.”

„Labi.”

Brīdi viņi skatās viens uz otru, nebūdami pārliecināti, ko darīt tālāk, nebūdami pārliecināti, vai abi jutuši vienu un to pašu, lai gan tā bija, pilnīgi noteikti bija. Viņi dzird paziņojumu, lidmašīna sāk nolaišanos Mosulā.

„Tiksimies vietā,” Sāra saka, pārtraukdama klusumu.

„Es tev sekošu.”

„Labi,” viņa saka, atvērdama durvis un aši izslīdēdama laukā.

Viņa vairs negrib domāt par viņa ķermeni.

Taču nespēj tikt no tā vaļā.

Zaļa līdzenumu piramīda no tāltāla Laika'