Beigu spēle. Aicinājums

BAITSAHANS

Viesu nams Raharlik, Urļa, Turcija

Baitsahans novelk gar sienu jebkurā vietā uzšķiļamu sērkociņu un aizdedzina paštītu cigareti. Džalairs skatās jaudīgā binoklī, kas uzmontēts uz trijkāja un pavērsts pret mazu viesnīciņu Urfas austrumu nomalē. Viņi ir uz jumta. Uz tā ir dārzs. Terasi ieskauj sausserži, rozmarīns, pundurdžakaranda, bezgalīgi zaļu vīnogulāju un ipomeju vīteņi. Baitsahans noplūc violetu ipomejas ziedu un virpina pirkstos, līdz tas sabirzt. Viņš izspļauj no smēķa atdalījušās tabakas plēksnes uz baltā jumta. Nomet ziedu. Uzkāpj tam ar kāju. Saspiež.

„Vai tu kaut ko redzi?"

Džalairs noliedzoši pagroza galvu. „Nē.”

Viņi ir Turcijā 2,45 dienas, seko ievainotajam nabatietim.

„Kur, ellē, viņš ir?”

„Es nezinu.”

„Kaut šeit būtu Bomis un Bosis,” Baitsahans noņurd. „Vajadzēja dzīties pakaļ harapietei. Noķert to kuci.”

Džalairs vēlreiz nogroza galvu. „Mūsu mērķis nav atriebība, Baitsahan. Beigās viņa tik un tā saņems, ko pelnījusi. Visi saņems.”

Baitsahanam tas nepatīk, taču viņš zina, ka vecākajam brālim taisnība. Džalairs, samiedzis acis, skatās binoklī un satver tā garo korpusu. „Pagaidi. Man šķiet… jā. Tas ir viņš.”

Baitsahans pieceļas kājās. „Malā.” Viņš ievelk cigaretes dūmu un paliecas uz priekšu. Viņš patur dūmus plaušās.

Dunhu skatās binoklī uz citu jumtu 95 metru attālumā. Makabī Adlajs ir viens un stāv ar muguru pret viņiem. Viņš paskatās pār plecu, gandrīz tieši uz. Baitsahanu, bet skatiens nav caururbjošs.

Nabatietis vienkārši priecājas par saulrietu. Viņš nenojauš, kas viņam uzglūn.

Baitsahans un Džalairs zina, ka Makabī Urla ir trīs dienas. Viņš ielidoja ar viltotu Jaunzēlandes pasi. Kopš ierašanās nabatietis uzturas mazajā viesnīciņā. Viņš ir rezervējis visas istabas un samaksājis īpašniekam par klusēšanu. Kopš tā laika puisis divreiz bijis veikalā un apmeklējis 18 mošejas un vienu bibliotēku. Iegriezies 19 dažādās interncta kafejnīcās. No privāta dīlera nopircis audi sedanu, bet par summu, ko iztērēja apģērbam, varētu nopirkt vēl vienu mašīnu. Viņš ir viens, un neizskatās, ka aktīvi ar kādu sazinātos.

Baitsahans nav viens.

Viņa ļaudis, viņa cilts locekļi vienmēr medījuši nelielos baros.

Viņš atraujas no tālskata. Iedod Džalairam cigareti, paceļ no zemes kompaktu arbaletu un uzvelk bultu. Viņš paceļ ieroci, nostiepj stiegru un paskatās tēmēklī. Baitsahans redz Makabī muguru. Viņš mazliet sakustas. Makabī kakls. Sakustas atkal. Galva.

„Suhbators būtu dusmīgs, ka izvēlos šādu loku, nevis mūsu tradicionālos ieročus,” Baitsahans saka. Džalairs klusē. Jaunākais brālis nolaiž arbaletu un atlaiž stiegru. „Uzbruksim šonakt. Pievāksim viņa norādi un nogalināsim viņu, un dosimies tālāk.”

Džalairs pamāj ar galvu, ievelk dūmu. „Labi. Es gribu kādu nogalināt. Jebkura nāve ir labāka par nekādu nāvi.”

Virs galvas no blakus esošās mājas ar sprādzienam līdzīgu troksni gaisā paceļas baložu bars. Saule riet, un pār seno pilsētu atskan aicinājums uz lūgšanām.

„Jā, brāl. Jebkura nāve ir laba.”

KALA MOZAMI, KRISTOFERS VANDERKAMPS

Viesnīca InterContinental, 260. istaba, Festivāla rajons, Dtibaija

Kala skatās, kā puisis guļ. Viņi ir pārdzīvojuši izglābšanos pēc aviokatastrofas, iztaujāšanu un reportierus, un formalitātes. Kala nav parādījusies ne televīzijā, ne internētā, ne drukātajā presē, un Kristofers parādījās tikai īsu mirkli, kad viņu ar jaku plecos no apvidus auto steidzīgi ieveda kādā ēkā. Viņi ir atbildējuši uz lidsabiedrības un izmeklētāju, un psihologu jautājumiem. Kā jebkurš nevainīgs cilvēks, Kala pat nemēģināja paskaidrot, kāpēc Džeinas Metjūsas vārda nav pasažieru sarakstā, bet kā gan citādi viņa būtu varējusi nokļūt plostā okeāna vidū? Ar amerikāņu akcentu un Kristofera apstiprināto alibi pietika, lai pierādītu, ka viņa nav meklētā persona, kuru bija pavēlēts aizturēt aģentam Singam. Viņas vārda trūkums sarakstos bija tikai parasta kļūme, nekas vairāk. Visi pieņēma, ka Kala Mozami gājusi bojā kopā ar pārējiem 274 pasažieriem un apkalpes locekļiem.

Lai svētība.

Kala un Kristofers ir izmitināti stikla tornī, Dubaijas viesnīcā InterContinental. Par apartamentiem maksā Qatar Airways. Lai nevienam nerastos nekādas aizdomas, viņi dzīvo vienā istabā.

Kristofers guļ gultā, uzvilcis līdz zodam mīkstu palagu, un blenž griestos. Viņš jau duci reižu stāstījis, kā notika aviokatastrofa, un stāsts vienmēr palika nemainīgs. Viņš runāja pārliecinoši un pats to zina. Viņš ne reizi nav viņas pieminējis. Māti un meitu. Mirušās. Noslepkavotās. Pasažieres, kas nogrima savas mūžīgās atdusas vietas dzīlēs.

Kala no dzīvojamās istabas ienāk guļamistabā un apstājas pie milzīgā loga. Kristofers pieslienas gultā uz elkoņiem. Skatās uz viņu. Aiz loga vīd bezgalīgs tuksnesis, tālumā biezē sarkana smilšu vētras siena.

Šumeriete skatās laukā pa logu. Viņa atceras senās leģendas. Leģendas par vētrām ai/laiku laikos. Anunaki tās izmantoja kā aizsegu, lai slēptu savus kuģus un to patieso skaitu. Un kā stiprās vētras savukārt sāka uzskatīt par pašiem dieviem. Tās bez žēlastības pazudināja, padarīja aklus, šaustīja pašus dievus.

Es esmu vētra, viņa domā. Aizlaiku laiku pēctece, kurai mācīts pazudināt, atņemt redzi, šaustīt.

Bez žēlastības.

Viņa pagriežas pret Kristoferu. „Tu visu izdarīji ļoti labi, Kristofer Vanderkamp. Mēs varam turpināt ceļu uz Turciju, kā bija domāts.” Viņš klusē.

,,Ls tev pateiktu paldies, ja domātu, ka tev tas ko nozīmēs.”

Viņš klusē.

„Es tik un tā pateikšu. Paldies.”

Kristofers negrib runāt ar šo slepkavu. Pēc aviokatastrofas viņus uzrunājuši dažādi reportieri, visi gribēja rakstīt vienu un to pašu par jauniem mīlētājiem, kas pārcietuši traģēdiju. Jauni mīlētāji no šīs domas vien nāk vēmiens. Savukārt izskatās, ka Kalu pēdējo divu dienu uzmanība uzjautrina. Viņa zina, ka drīz pazudīs, atgriezīsies Beigu spēlē.

Un kāds būs viņa liktenis, kad tas notiks, Kristofers prāto.

Viņš nespēj atbrīvoties no domām par mirušo māti un meitu. Viņas pārcieta aviokatastrofu, kāpēc vajadzēja nogalināt? Lai gan Kristofers negrib runāt ar Kalu, viņš tomēr nespēj apspiest ziņkāri. „Kāpēc tu viņas nogalināji?”

Viņa aizgriežas no loga. „Es izdarīju viņām pakalpojumu.”

„Kāpēc neizdarīji to pašu pakalpojumu man?”

Viņa sper dažus soļus tuvāk. „Kehokietes dēļ. Viņa ir mana pretiniece. Viena no desmit, kura vēl palikusi, cik man zināms. Izmantošu tevi, lai tiktu viņai klāt.”

„Tad es izmantošu tevi, lai panāktu to pašu,” viņš kareivīgi saka.

Viņa smejas.

„Kas tevi uzjautrina?” „Ko tava draudzenīte ir tev stāstījusi?”

„Jūs esat divpadsmit. Jūs Spēlējat šo psihopātisko Beigu spēli, kas izšķirs pasaules likteni.”

„Nē. Ne jau pasaules, Kristofer.” Kala skumji smaida. „Pasaule jau ir mirusi.”

Kristofers skatās apkārt. „Man gan tā izskatās diezgan dzīva.”

„Viņa tev neizstāstīja visu,” Kala saka, domīgi iekozdama lūpā. „Es droši vien arī nebūtu stāstījusi. Ar tādiem pašiem panākumiem varētu skaidrot sunim trigonometriju. Veltas pūles. Viņa tevi žēloja, savu glīto vidusskolas mīlestību, tāpēc ļāva palikt dumjā neziņā.”

,,Nc-e, es neesmu muļķis. Tāpēc man nemaz nebija grūti tev sekot.”

To dzirdot. Kala sabožas. Viņai ir kauns, ka šim nespēlētajam izdevies viņu tik ilgi novērot, bet iemesls varētu būt norāde, kas novērsa uzmanību. Viņa lēnām tuvojas gultai.

„Es tevi nežēloju, Kristofer. Man tu esi tikai ķīla. Tāpēc es tev izstāstīšu patiesību.” Viņa pieiet vēl tuvāk. „Viss, ko tu zini par pasauli, ir meli. Mēs neesam cēlušies no pērtiķiem. Nebija nekādas dabiskās atlases. Tā bija īsta, burtiska, apzināta atlase. Anunaki mūs radīja kā savus vergus, iedeva darba rīkus, lai mēs izveidotu pasauli tādu, kādu to pazīstam šodien. Un tas atkārtojas. Tava draudzenīte, es, pārējie mēs necīnāmies par pasaules nākotni. Mēs cīnāmies par to, lai mūs atlasītu. Lai mēs kļūtu par dievu mīluļiem.”

Kristofers tikai skatās uz viņu. Kala nav pārliecināta, ka viņš ir sapratis, bet viņai ir vienalga. Tagad jau viņa ir pavisam tuvu gultai.

„Esi mierīgs, tevi neizvēlēsies,” Kala saka.

Viņa sit zibenīgi, pirms Kristofers paspējis sarauties, un trāpa vārīgajā vietā aiz auss. Viņš acumirklī izslēdzas.

Es esmu vētra.

Meitene nosmīkņā par bezsamaņā guļošo jaunekli un uzgriež tam muguru. Viņa pieiet pie rakstāmgalda un paņem satelīttelefonu. Kopš plosta viņa to nav izmantojusi. Atver pēdējo zvanu reģistru. Izvēlas Kristofera ievadīto numuru. Nospiež izsaukšanas taustiņu.

Signāls neatskan. Dzirdama automātiska balss un pēc tam pīkstiens.

„Kehokiete, šeit Kala Možumi, tava māsa šumeriete, 89. cilts Spēlētāja. Man nepatīk to darīt, bet tāda ir Beigu spēle.” Kala runā medainā balsī, cerēdama, ka atvainošanās mīkstinās prasību un viņa pieglaimosies Sārai. „Man ir kaut kas, kas pieder tev. Zēns vārdā Kristofers. Es viņu nemeklēju. Viņš pats mani atrada. Viņš gribētu atrast tevi. Es tev viņu atdošu. Bet par to es gribu to, ko Anunaki keplers 22b iedeva tev. Piezvani man uz šo numuru, ja esi ar mieru vienoties. Ja negribi, vari būt droša, ka es no viņa atbrīvošos. Lai cik augstās domās viņš par sevi būtu, ilgtermiņā tā būs pārāk smaga nasta. Es ceru, ka šī ziņa sasniegs tevi pie labas veselības. Ceru, ka tu drīz piezvanīsi. Bedrood>5 , māsa Sāra, līdz nākamajai reizei.”

Viņa beidz sarunu, pievieno telefonam lādētāju, pārliecinās, ka zvans ir ieslēgts.

Viņa negrib palaist garām Sāras zvanu.

Un Kristofers arī negribēs palaist to garām.

15 Uz, redzēšanos (persiešu valodā)