Beigu spēle. Aicinājums

ANS LIU t

Saimniecības preču veikals, Sjiaņa, Ķīna

Mu Spēlētāja dažu collu attālumā, enerģijā kūsājoša ir skaista un trausla, un rāma. Aņs zina, ka cīņai jāhūt īsai un izšķirošai. Viņš nevar riskēt, ka viņu apcietina.

Viņš ātri nogalinās mu un dosies prom.

Pazudīs atpakaļ pazemē.

Dziļo, apaļo acu spīvais skatiens liecina, ka viņa domā to pašu. Aņs sper soli uz priekšu. Viņa sper soli atpakaļ. Viņš sakopo pirkstu galos savu či un mērķē uz viņas saules pinumu. Viņa ar atvērtu plaukstu viegli nobloķē viņa sitienu, un Aņa enerģija izklīst viņas plaukstā, notek lejā pa roku, cauri ķermenim un iesūcas zemē kā statiskā elektrība ap viņiem. Viņa ieelpo un pretuzbrukumā triec plaukstu uz priekšu.

Aņs nekad agrāk neko tādu nav jutis. Viņa tam pat nepieskaras, bet viņš tiek atsviests par veselu pēdu atpakaļ. Puisim jāsakopo viss sēžas muskuļu un augšstilbu spēks, jāmobilizē viss ķermenis no pēdām līdz kājām un plaušām, un kaklam, un galvaskausam, lai noturētos un neaizlidotu vismaz 12 pēdas līdz sienai.

Viņi dzird, ka saimniece uzkliedz darbiniekam. Neviens viņus vēl nav pamanījis.

Aņs ar divām straujām švīkstošām kustībām pašļūc uz priekšu. Viņa atkāpjas. Viņi stāv tumšas ejas sākumā, kurai gar malām slejas krāsu bundžas. Aņam ienāk prātā, ka ejām, kurās atrodama krāsa, vajadzētu būt gaišām, nevis tumšām; kā tad lai pircējs saprot, kādu krāsu viņš pērk? Taču ilgi viņš par to nedomā. Čijoko ir nometusi iepirkumu maisus un izstiepusi abas plaukstas pret viņu. īkšķi ir saāķēti kopā, it

kā viņa grasītos ēnu teātrī attēlot tauriņu. Kreisā kāja ir atbalstīta aiz muguras. Aņs meklē kaut vienu vājo vietu, lai ar nākamo uzbrukumu pārrautu viņas aizsardzību.

Viņš to pamana.

Bedrīte starp atslēgas kauliem.

Viņš spiež savu či augšup no vēdera dobuma un izdara zibenīgu sitienu. Viņam šķiet, ka nekad nav kustējies ātrāk, taču viņa ir vēl ātrāka. Meitene paceļ rokas un satver viņa pirkstu starp īkšķiem, un pārloka savus pirkstus pāri viņējiem. Viņš rauj tos atpakaļ, un viņa sakļauj dūres tik spēji, ka puiša sejai pārslīd vāra vēsmiņa.

Ja viņš nebūtu atrāvis plaukstu, tā būtu sadragāta. Par to viņš ir drošs. Viņa mēģina trāpīt viņam pa kaklu, bet viņš pasper soli sāņus un paslidina uz priekšu pēdu cerībā nogāzt viņu no kājām, bet mu pakāpjas atpakaļ. It kā viņai uz visa ķermeņa būtu acis un viņa redzētu visu, ko viņš dara, pirms tas vispār ir noticis. Aņs mērķē pa viņas seju, bet viņa atliecas atpakaļ, vēl tālāk, pavisam, un tad jau kājas ceļas gaisā, tēmējot pa viņa zodu, un viņš atliecas atpakaļ, bet tādu pašu salto izpildīt nespēj, tāpēc vienkārši izslējās atkal taisni. Novicinājis piedurkni, Aņs plaukstā ieslidina aizvērtu atlokāmo nazi, sauktu par tauriņu.

Viņš to iegriež. Naža eņģes un tapas ir pārklātas ar augstākās kvalitātes oglekļa nanocaurulītēm, un asmens ir pilnīgi nedzirdams. Viņš grasās iedurt viņai sirdī, starp sesto un septīto ribu kreisajā pusē.

Bet Aņs vēl nav paspējis nazi atvāzt, kad Čijoko iebāž mehānismā pirkstu, tas sagriežas uz nepareizo pusi, un trīs sekundes abi Spēlētāji skatās, kā nazis dejo gaisā starp viņiem. Abu cīnītāju kurpju purngali saskaras. Viņš ir trenējies ar šo nazi ar šo pašu nazi kopš piecu gadu vecuma, bet šī meitene izjauca viņa uzbrukumu tā, it kā viņš nekad mūžā nebūtu redzējis tauriņa nazi.

Vēl viena sekunde, un notiek neiedomājamais: nazis ir pie viņas, gals iespiežas ādā zem viņa nabas.

Saimniece atkal nokliedzas, šoreiz viņa liek kādam paskatīties, kas tur priekšā par kņadu.

Aris ieelpo un paslīd atpakaļ, viņa paslīd uz priekšu, viņš paslīd atpakaļ, un viņa paslīd uz priekšu. Viņu kopīgais či ir brīnumains. Skurbinošs.

Neizmērojams.

Un tad viņš beidzot pamana, ka viņas klātbūtnē ir pārgājuši visi tiki. Ne mirkšķu, ne DREBUĻU, galvas vai nervu trīces. Nekā.

Pirmo reizi, kopš viņš sāka treniņus pirms viņu sāka sist un badināt, un biedēt, un vadāt apkārt ķēdē kā sētas kranci , viņš jūtas mierīgs. Veikala darbinieks iekliedzas: „Viņiem ir nazis!”

Aņs saķer Čijoko aiz delnas locītavas un pavēl: „STĀVI!”

Un pie Radītāja, pie visu Radītāju Radītāja, viņa arī apstājas.

„Kā tu to dari?” viņš jautā, arī stostīšanās ir pazudusi.

Viņa piešķiebj galvu. Ko daru? pauž žests.

„Tiki ir pazuduši. Es jūtos… kā jauns.”

Viņš palaiž vaļā meitenes delnu locītavas.

Viņa nolaiž nazi.

Viņa ķermenī pulsē enerģija.

Jauna enerģija.

Ausis ziņo, ka lamādamās un draudēdama viņiem tuvojas saimniece. Aņs nespēj noturēties nepaskatījies. Viņa ir milzīga, korpulenta, noslienājusies un vicina resnu beisbola nūju, kurai galā vēl iedzīta pamatīga nagla. Viņas veikalā šādas nekārtības nenotiks.

Aņs atkal sajūt vēsmu.

Viņš pagriežas.

Durvis veras ciet. Nazis ir salocīts un krīt zemē. Čijoko iepirkumu maisi ir prom.

Un arī mirkšķis arī mirkšķis arī mirkšķisDREBUL/SDREBULISmirkšķis. Un arī viņa pati.

47.921378, 106.905541 '