Piedzīvojums

9 VĪRIETIS UN SIEVIETE

Sevišķi pārsteidzoša bija Sātana draiskulība un nenogursto­šā enerģija. Likās, viņam pastāvīgi niez zobi, un, kad nebija tu­vumā neviena melnā kājas, kurā krietni iekost, viņš sāka karu ar kokosriekstiem, kas krita lejā no palmām, dzinās pakaļ vis­tām un ļoti naidīgi noskatījās uz katru uzraugu, kas nāca pie

Šeldona pēc rīkojumiem. Nekad viņš nevarēja aizmirst pāres­tības, kas tam nodarītas jaunības dienās, no visas sirds neiere­dzēja melnos, un tie no viņa tā baidījās, ka Šeldonam vajadzēja suni ieslodzīt istabā, kad vietējie kādas vajadzības dēļ ienāca sētā. Par to Sātans vienmēr tik ļoti uzbudinājās un tā saskaitās, ka, pēc ieslodzījuma atkal ticis brīvībā, nedeva miera nevie­nam no melnajiem, un pat mājas kalpiem bija jāsargās no vi­ņa.

Kristiāns Jongs aizbrauca, apsolīdams pie pirmās izdevības (bet, kad šāda izdevība radīsies, to viņš pats nezināja) nodot Tomijam Dženam uzaicinājumu kādreiz apciemot Berandu, kad tam gadītos braukt garām.

"Sakiet, ko jūs domājat iesākt, kad aizbrauksiet uz Sid­neju?" Šeldons todien jautāja Džoannai, kad viņi nosēdās pie pusdiengalda.

"Pirmoreiz dzirdu, ka braucu uz Sidneju," viņa atbildēja. "Jums droši vien pa meža telegrāfu ziņo, ka jūsu palīgs, komi­sārs un bijušais matrozis, kas dzīvo Tulāgā un tagad pārvalda Zālamana salas, nolēmis mani izraidīt kā nevēlamu ārzemnieci?"

"Nē, nebūt, nekā tamlīdzīga, pavisam ne," Šeldons izbijies steidzās viņu pārliecināt, juzdams, ka viņu aizskāris, kaut pats nezināja, ar ko. "Es tikai tā jautāju. Redziet, man likās, ka ta­gad, kad jūs esat zaudējusi savu burinieku un… un… visu citu… vai saprotat? Es domāju, ka jūs, jā… Vārdu sakot, kamēr jūs sa­zināsieties ar saviem draugiem, mani aģenti Sidnejā varētu jums izlīdzēt ar naudu, protams, aizdevuma veidā. Man būtu liels prieks, un es būtu laimīgs. Jo patiesībā taču…"

Viņš apmulsa un izbrīnā sāka uz viņu skatīties.

"Kas ir?" viņš uzmanīgi un mazliet ar nepatiku jautāja. "Ko atkal esmu jums nodarījis? Ko es izdarīju?"

Džoannas acīs bija nikns mirdzums, un lūpas savilkās sar­kastiskā smīnā.

"Protams, tikai to, ko no jums varēja sagaidīt," viņa mierīgi atbildēja. "Kā jau vīrietis, kā augstāks radījums, jūs ignorējat mani un manu gribu. Protams, jums gluži vienalga, ka vispār nedomāju braukt uz Sidneju, bet man jābrauc, jo jūs tā esat nolēmis savā augstākajā prātā."

Viņa apstājās un skatījās uz Šeldonu ar tādu ziņkāri, it kā būtu ieraudzījusi kādu dīvainu, neredzētu zvēru.

"Protams, es ļoti pateicos par jūsu palīdzības piedāvājumu, bet tas ir ļoti vājš balzams, lai remdētu aizskarto lepnumu. Galu galā tas jau ir taisni tas, ko ikviens baltais var no otra sa­gaidīt. Vienmēr jau tiem, kas izglābušies no bojā ejoša kuģa, piedāvā palīdzību un atbalstu. Tikai šoreiz cietušajam nekādas palīdzības un atbalsta nevajag. Un uz Sidneju es nebraukšu, sirsnīgi pateicos."

"Bet ko tad jūs domājat darīt?"

"Pameklēšu kādu stūrīti zemes, kur būšu pasargāta no augstā dzimuma apvainojošās aizbildniecības."

"Vai zināt, jūs tiešām mazliet cērtat pār strīpu," Šeldons smaidīdams atbildēja, bet nopietnā balss noskaņa rādīja, ka smiekli ir piespiesti. "Jūs pati zināt, ka tāds stāvoklis nav iespējams."

"Vismaz es esmu tam lieliski piemērojusies, un man tas gluži labi iespējams. Vai nav tiesa?"

"Bet ilgāk tā vairs nevar turpināties! Tas taču ir skaidrs."

"O, tā var iet vēl ilgi! Ja esmu apstākļiem piemērojusies, tad varu ļaut, lai lietas tāpat turpinās. Esmu nodomājusi palikt Zā­lamana salās, kaut gan ne Berandā. Rīt braukšu savā laivā uz Parisulaju. Es par to jau runāju ar kapteini Jongu. Viņš saka, ka tur esot vismaz četri simti akru zemes un tā visa ļoti labi no­derot plantācijai. Tā kā tā ir saliņa, tad viņš saka, ka man pat nevajadzēšot jaunos kokus sargāt no mežacūkām, tikai rūpē­ties, lai dažādi meža augi nenomāc iestādītās palmas, un tas ir viss. Tātad vispirms nopirkšu Parisulaju. Tad sameklēšu četr­desmit vai piecdesmit strādnieku un sākšu apkopt zemi un stādīt palmas. Uzcelšu sev arī māju un, protams, tad jūs būsiet glābti no manas nevēlamās klātbūtnes… Tikai lūdzu vairs ne­sakiet, ka mana klātbūtne jūs netraucē."

"To es arī neteikšu," viņš vaļsirdīgi sacīja. "Ka jūs te palie­kat, tas nav ērti aiz daudziem iemesliem. Bet, tā kā jūs kategoriski atsakāties saprast manas domas, tad par to ir velti runāt. Lūdzu jūs to šoreiz pilnīgi aizmirst un skatīties uz mani kā uz cilvēku, kas no sirds vēlas jums palīdzēt īstenot… to jūsu plānu. Plantāciju lietu es pazīstu labāk nekā jūs. Jūs runājat tā, it kā būtu kapitāliste. Protams, es jau nezinu, cik jums naudas, bet nedomāju, ka jums tās ir pārāk daudz. Toties labi zinu, cik izmaksā plantācijas ierīkošana. Pieņemsim, ka valdība būs ar mieru jums pārdot Parisulaju par vienu mārciņu sterliņu akrā. Iztīrīt vienu akru jums izmaksās vēl vismaz četras mārciņas sterliņu. Tātad četri simti akru zemes plantācijai izmaksās ap­mēram divdesmit tūkstošus dolāru Amerikas naudā. Vai jums ir tāda summa?"

Viņa klausījās ar vislielāko interesi, un Šeldons manīja, ka iepriekšējais strīds pavisam aizmirsts. Viņas vilšanās bija skaidri redzama, kad viņa atbildēja:

"Nē, man nav pat astoņu tūkstošu."

"Nu, es jums došu citu aplēsi. Jūs sakāt, ka jums vajadzīgi vismaz piecdesmit strādnieki. Neskaitot dažādas prēmijas, tiem jāmaksā katram pa trīsdesmit dolāru gadā."

"Saviem taitiešiem es maksāju piecdesmit mēnesī," viņa piebilda.

"Šaubos, vai jūsu taitieši derētu plantāciju darbiem. Bet tas neattiecas uz lietu. Tātad piecdesmit strādniekiem, maksājot katram trīsdesmit dolāru gadā, jāsamaksā tūkstoš piecsimt do­lāru. Labi. Kamēr plantācija sāks kaut ko ienest, paies vismaz septiņi gadi. Septiņreiz pusotra tūkstoša ir desmit tūkstoši pieci simti dolāru, t. i., vairāk, nekā jums ir naudas. Un ievē­rojiet, ka tas viss aizies strādnieku algās un nekas nepaliks ēkām, darbarīkiem, braucieniem uz Sidneju un tā tālāk."

Šeldons nopietni pašūpoja galvu:

"Jūs redzat, ka no šīs idejas jums būs jāatsakās."

"Bet uz Sidneju es tomēr nebraukšu," viņa izsaucās. "Ne­parko nebraukšu. Es iestāšos ar pajām kādā jau pastāvošā plan­tācijā. Vai jūs atļautu man iestāties pie jums par kompanjoni?"

"Dievs, pasargi!" viņš iesaucās ar tik neliekuļotām bailēm, ka viņa no visas sirds sāka smieties.

"Nebīstieties, uzbāzties jau es neuzbāžos. Nav nemaz manā daba uzbāzties tur, kur mani nevēlas. Jā, jā, es jau zinu, ka jūs degat aiz nepacietības pateikt, ka es piespiežu jūs pa­ciest manu klātbūtni jau no tā brīža, kad izkāpu šai krastā. Tikai aiz pieklājības jūs nedrīkstat to teikt. Bet es taču līdz šim vienkārši nevarēju nekur aizbraukt. Jūs pats teicāt, ka man nav kur braukt, un man gribot negribot bija jāpaliek te. Uz Tulāgu jūs mani negribējāt laist. Jūs pats spiedāt, lai apgrū­tinu jūs ar savu klātbūtni. Bet es izdomāju ko citu. Ne pie vie­na ar savām pajām es neiestāšos. Es tomēr pirkšu Parisulaju un nolīgšu tikai desmit strādnieku, un kopšu zemi pamazām. Reizē nopirkšu arī kādu vecu burinieku un izņemšu tirdznie­cības patentu. Braukšu arī uz Malaitu līgt strādniekus citām plantācijām."

Viņa paskatījās uz Šeldonu, it kā sagaidīdama viņa pro­testu, un tiešām redzēja, ka Šeldons bija cieši savilcis rokas dūrēs, un arī ikvienā gludi skūtās sejas vaibstā bija redzams tas pats.

"Sakiet, ko jūs gribat teikt. Lūdzu bez kādām ceremonijām pret mani," viņa izaicinoši teica. "Es… es… vai ziniet, es jau sāku pie tā pierast. Nudien."

"Žēl, ka neesmu sieviete, tad gan es jums pateiktu, cik tas viss ir muļķīgi, neprātīgi un neiespējami," viņam paspruka.

Viņa mierīgi paskatījās uz to un atbildēja:

"Par velti nožēlojat to. Neviens jums neliedz vaļsirdīgi visu izteikt, jo es jūs lūdzu skatīties uz mani kā uz vīrieti un savu biedru. Es nebūt nebraucu uz Zālamana salām, lai spēlētu te kādu preilenīti. Lūdzu aizmirstiet, ka esmu nejauši piedzimusi par sievieti, un skatieties uz mani vienkārši kā uz cilvēku, kam jānopelna sava maize un jāizlauž sev dzīvē ceļš."

Šeldons dega aiz niknuma. Vai viņa ņirgājas par to, vai? Vai tas ir kāds nenormāls pilnīgs sievišķības trūkums? Vai varbūt naivums, - neiespējams, muļķīgs, sentimentāls naivums?

"Es jums jau teicu," viņš vēsi sacīja, "ka sievietēm nav iespējams līgt Malaitā strādniekus. Tas ir viss, ko varu… vai drīkstu jums sacīt."

"Bet es jums saku, ka tas viņām ir pilnīgi iespējams. Es biju "Mjeles" faktiskais kapteinis un vadīju kuģi visu ceļu no Taiti līdz Zālamana salām, un kuģis nogrima tikai jūsu admiralitā­tes izdoto karšu dēļ. Es ļoti labi pazīstu navigāciju, ko par sevi nebūt nevar sacīt jūsu vietējie kapteiņi. Misters Jongs man par tiem stāstīja. Es esmu piedzīvojis jūrnieks un - kad jau, tad jau - labāks par jums, to jūs pats zināt. Es protu labi šaut. Es neesmu muļķe. Es protu pati par sevi rūpēties. Jūs redzēsiet, ka es nopirkšu kuģi, pati to vadīšu un braukšu uz Malaitu strād­niekus vākt."

Šeldons padodamies izplēta rokas.

"Lieliski!" viņa smējās. "Mazgājiet savas rokas, jums nekas cits neatliek!"

"Ar jums ir velti strīdēties," viņš atbildēja. "Labāk paklau­sīsimies mūziku."

Viņš piecēlās un piegāja pie gramofona, un, kad viņš lika gramofona plati, Džoanna sacīja:

"Jūs laikam nekad neesat citādas sievietes saticis, kā tikai cukura lellītes, un tādēļ nevarat mani saprast. Sātan, iesim. Lai viņš klausās viens pats savu,apnikušo mūziku."

Viņš klusēdams un nopietni noraudzījās viņā un redzēja, ka viņa paņem šauteni un, apskatījusi lādiņu, iet laukā.

"Kurp jūs iesiet?" viņš pavēloši jautāja.

"Tā kā jūs esat vīrietis, bet es sieviete," viņa atbildēja, "tad jūs man nevarat pateikt, kādēļ es nevaru iet krokodilus šaut, jo tā būtu no jums pārāk liela neuzmanība. Arlabunakti. Jaukus sapņus."

Viņš asi aizcirta gramofona vāku un pagāja tai līdzi uz durvju pusi, bet apdomājās un iegrima krēslā.

"Tagad jūs droši vien lūgsiet Dievu, vai kāds krokodils ne­varētu mani aprīt, vai ne?" viņa iesaucās, iedama lejā pa kāp­nēm. Pa vaļējām durvīm vēl ilgi plūda iekšā viņas dzidrie smiekli, ķircinādami Šeldonu.