Piedzīvojums

13 JAUNĪBAS LOĢIKA

"Es gribu zināt, vai tā ir vienkārši ietiepība, vai arī tiešām gribat palikt par plantācijas īpašnieci Zālamana salās?" jautāja Šeldons nākamajā rītā pie brokastu galda.

"Bet es gribētu, lai jūs labāk saprastu manu stāvokli," Džo­anna atbildēja. "Nekad neesmu satikusi vīrieti ar tik stūrgalvī­giem un aizspriedumainiem uzskatiem kā jūs. Nu sakiet man, veselā saprāta vārdā, un… taisnības labā, kādēļ Jūs negribat sa­prast, ka neesmu tāda sieviete kā tās, ko līdz šim esat saticis, un kādēļ jūs negribat pret mani tā izturēties? Jums vajag saprast, ka es nedomāju tā kā viņas. Es atbraucu šurp pati ar savu buri­nieku, lai nopelnītu sev maizi, un pati biju kapteinis, lūdzu, neaizmirstiet to. Jūs to ļoti labi zināt, jo es jums to tik daudz­reiz esmu stāstījusi… Es gribu īstenot dzīvē sava tēva nodo­mus, tāpat kā, piemēram, jūs cenšaties īstenot līdz galam Gijo plānus. Tēvs bija nodomājis braukt un braukt, kamēr atradīs piemērotu salu, kur nodibināt plantāciju. Viņš nomira, bet es meklēju tālāk, kamēr atbraucu šurp. Mans burinieks," viņa paraustīja plecus, "guļ jūras dibenā. Tālāk braukt un meklēt es vairs nevaru. Tādēļ palieku te. Bet par plantācijas īpašnieci es visādā ziņā palikšu."

"Redziet," viņš iesāka, bet viņa to pārtrauca:

"Es vēl neesmu beigusi. Kad domāju par savu uzvešanos, sākot no tā brīža, kad pirmoreiz izkāpu jūsu krastā, līdz pat pēdējam mirklim, man jāatzīst, ka neesmu jūs maldinājusi par saviem nodomiem, ne arī par to, kas tāda esmu un ko gribu. No paša sākuma jums vaļsirdīgi visu izteicu, biju tāda, kāda esmu. Es jums izteicu visus savus nodomus. Bet nu jūs mierīgi sakāt, ka nezināt, vai tiešām gribu palikt par plantāci­jas īpašnieci vai arī tā ir tikai ietiepība, izlikšanās un kaprīze. Atļaujiet man jums arī šoreiz pateikt, un tā būs pēdējā reize, ka es patiesi, visā nopietnībā, esmu nodomājusi palikt par plantācijas īpašnieci un par tādu arī kļūšu, vienalga, vai jūs tam piekritīsiet vai ne. Vai esat ar mieru, ka kļūstu jūsu kom­panjons?"

"Bet vai jūs tiešām nesaprotat, ka uz mani skatīsies kā uz vislielāko muļķi visā Okeānijā, ja pieņemšu par kompanjonu tik jaunu meiteni kā jūs?" viņš jautāja.

"Nē, nepavisam nesaprotu. Nu redziet, atkal jūs zūdāties, ko par jums domas visi idioti un pļāpas, kas vienmēr un visur redz ļaunu. Varētu domāt, ka, dzīvojot Berandā, jums vajadzē­ja iemācīties paļauties pašam uz saviem spriedumiem un uz to, ko teiks jūsu paša sirdsapziņa, bet nemeklēt morālu atbalstu pie kura katra Okeānijas žūpas vai diedelnieka."

Viņš pasmaidīja un teica:

"Tas ir visļaunākais, ka ar jums nav iespējams strīdēties. No jūsu lūpām skan jaunības loģika, bet to nespēj apgāzt nekādi argumenti. Reālā dzīve gan to spētu, bet jaunības loģikā tai nav vietas. Tikai tad jaunie cilvēki tiek pārliecināti, kad viņi cenšas dzīvot ar to saskaņā. Tas ir vienīgais ceļš, kā mācīties un parei­zāk rīkoties."

"Un kādēļ tad nepamēģināt?" viņa atbildēja. "Nekāds ļau­nums jau tas nebūs."

"Tā jau ir tā lieta, ka tas ir gan ļaunums. Dzīve bez žēlastī­bas salauž šo jaunības loģiku, bet salauž līdzi arī daudzas jau­nas sirdis. Ar ko, piemēram, beidzas platoniska draudzība un visas tādas lietas? Teorētiski jau viss ir ļoti skaisti, bet praktiskā dzīvē nenovēršami iznīkst un sabrūk. Es pats reiz visam tam ticēju. Tādēļ jau arī esmu te, Zālamana salās."

Džoanna bija nepacietīga, Šeldons redzēja, ka viņa nespēj to saprast. Viņai dzīve vēl bija vienkārša un skaidra. Tā bija pati jaunība ar tās tīrajiem un neaizskartajiem uzskatiem un stūrgalvīgajiem spriedumiem. Šai sievietes ķermenī mājoja zēna dvēsele. Raudzīdamies viņas piesarkušajā, pietvīkušajā sejā, uz viņas biezajām matu pīnēm, kas kā vainags vijās ap vi­ņas nelielo galviņu, uz viņas apaļīgajām ķermeņa līnijām, kas bija skaidri saredzamas zem viņas pašas šūtajām drēbēm, lū­kojoties viņas acīs, kas bija kā zēna acis zem mierīgām, līdze­nām uzacīm, raugoties viņā, Šeldons brīnījās, kas tā par likte­ņa ironiju, ka šī brīnišķīgā sieviete negrib būt sieviete? Velns lai parauj, kādēļ tad viņa nav ar sarkaniem matiem, šķielējošām acīm un zaķalūpu?

"Pieņemsim, ka patiesi paliekam kompanjoni," viņš sacīja, sajuzdams bailes, kad bija to izteicis, bet reizē arī tīkamu dī­vainu prieku. "Ar ko tā lieta beigsies? Vai nu es iemīlēšu jUs, vai arī jūs mani. Ziniet, ka tāds pastāvīgs tuvums ir ļoti bīs­tams. Pa lielākai daļai jau taisni šis tuvums ir tas, kas sagrauj jaunības loģiku."

"Ja jūs domājat, ka esmu atbraukusi uz Zālamana salām apprecēties," viņa ļoti naidīgi iesāka, bet tad savaldījās un daudz mierīgāk turpināja: "Ja jau tas būtu mans nolūks, tad pie mums, Havaju salās, ir labāki vīrieši nekā te. Ir gan savādi, ka jūs visu laiku virzāt sarunu tikai uz vienu tēmu; šķiet, ka jums irn ļoti netīra fantāzija…"

Viņa samulsa un apklusa. Šeldona seja pietvīka, tad pēkšņi nobāla. Acīmredzot viņš bija ļoti noskaities. Viņa izdzēra ka­fiju un piecēlās, sacīdama:

"Es pagaidīšu, kad jums būs labāks garastāvoklis, tad turpi­nāsim sarunu. Ar jums grūti sarunāties. Jūs ārkārtīgi ātri skai- šaties. Vai iesiet peldēties? Tūliņ sāksies paisums."

"Ja viņa būtu vīrietis, es izsviestu viņu no plantācijas ar visiem viņas taitiešiem, laivu, dolāriem un visu, kas viņai ir," viņš norūca, kad viņa jau bija no istabas laukā.

Bet tā jau bija tā problēma, ka viņa nebija vīrietis. Kur gan viņa paliktu un kas notiktu ar viņu?

Viņš piecēlās un aizsmēķēja papirosu. Un ieraudzīja viņas kovboja cepuri un revolveri, kas karājās pie sienas. Tie arī pie visa līdzvainīgi. Patiesībā viņam nemaz negribas, lai viņa aiz­brauc! Galu galā viņa taču vēl ir tīrais bērns, nav vēl pieaugusi. Tādēļ viņas loģika ir tik stūrgalvīga un nepiekāpīga. Tā ir jau­nības loģika, bet dažreiz var būt ļoti nepatīkama. Lai būtu kā būdams, bet reiz par visām reizēm jānolemj: nekad neiekaist, savaldīties, lai viņa saka ko sacīdama. Nevajag aizmirst, ka vi­ņa ir bērns… Viņš smagi nopūtās. Bet kādēļ gan tāds bērns mīt tik brīnišķīgā sievietē!

Kamēr viņš stāvēja un skatījās uz viņas cepuri, apvaino­jums pavisam izgaisa, un pēkšņi viņš juta, ka domā par to, kā rīkoties, lai viņa varētu palikt Berandā? Vai tiešām nav nekā­das izejas? Atvest viņai pavadoni! Kādēļ ne? Protams. To var izdarīt jau ar pirmo kuģi, kas nāks no Sidnejas. Protams, ka to var…

Viņa pārdomas iztraucēja viņas plūstošie smiekli. Viņš pie­gāja pie stikla durvīm, pa kurām varēja redzēt, kā viņa skrien uz krastu. Aiz viņas skrēja divi taitieši, Papegara un Maga- mimi, abi spilgti sarkanos lava-lava un lieliem nažiem aiz jos­tas. Vēl viens piemērs, cik viņa dīvaina. Lai kā viņš lūdzis, cen­ties pārliecināt un brīdinājis, ka jūrā ir haizivis, viņa tomēr iet peldēties jebkurā laikā, un viņš bija ievērojis, ka vislabprātāk viņa iet peldēties tūliņ pēc ēšanas.

Viņš skatījās, kā viņa ielēca ūdenī no nelielā plosta gala, ar galvu uz leju kā zēni, un kā viņa peldēja jūrā, rokām spēcīgi šķeldama ūdeni. Abās pusēs viņai peldēja viņas miesassargi, metrus trīs no tās. Šeldons diezin kā nepaļāvās uz viņu spēku un veiklību, ja uzbruktu izsalkusi haizivs, kaut gan bija pilnīgi pārliecināts, ka tie varonīgi cīnītos, sargādami savu kundzi, un, ne nieka nedomādami, atdotu par viņu savu dzīvību.

Viņi peldēja taisnā līnijā aizvien tālāk un tālāk, un viņu gal­vas ar katru brīdi bija redzamas mazākas, jūra bija mazliet ne­mierīga, un peldētāju galvas aizvien biežāk nozuda viļņos.

Šeldons pūlējās neizlaist viņus no acīm un beidzot gāja pēc tālskata, jo acis vairs nespēja viņus saredzēt. No Floridas puses nāca virsū viesulis. Bet ne viņa, ne viņas taitieši nebaidījās ne viesuļa, ne vētras. Protams, peldēt viņa peldēja ļoti labi, par to viņš jau sen bija pārliecinājies. Viņa to bija iemācījusies Ha- vajā. Bet haizivis paliek haizivis, un daudz lielisku peldētāju ir noslīkuši, kad vētra brāžas uz krastu…

Debesis satumsa, uz viļņu šķautnēm jau rādījās baltas pu­tas, un pēc īsa laiciņa jūra, debesis un visa apkārtne ietinās tumšajā lietusgāzes gaismā.

Kad vētras brāziens pārgāja un pār Berandu atkal spīdēja saule, Šeldons redzēja, ka peldētāji iznāk krastā. Viņš steidza noglabāt istabā tālskati un caur stikla durvīm skatījās, kā Džoanna plīvojošiem matiem skrēja pa celiņu augšā.

Tai pašā dienā, kad viņa sēdēja uz balkona, viņš visdelikā­tākajā veidā sāka runāt par pavadoni. Berandai tāda būtu ļoti vajadzīga, jo viņa varētu vadīt saimniecību utt. Kad viņš bija beidzis, baiļu pilns tas klausījās, ko Džoanna teiks.

"Tātad jums nepatīk, kā vadu jūsu saimniecību?" viņa jau­tāja. Un, atraidīdama viņa mēģinājumu kaut ko paskaidrot, tā turpināja: "Tad notiks viens no diviem: vai nu es saplēsīšu mūsu līgumu un aizbraukšu un tad jums šai pavadonei būs jāmeklē jauna pavadone, vai arī ņemšu to veco vārnu un no­slīcināšu. Vai tiešām jūs domājat, ka atbraucu šurp, šai pasau­les malā, lai sadabūtu sev pavadoni?"

"Nu, bet… jūs zināt… tāda pavadone ir neizbēgams ļau­nums," viņš pūlējās to pārliecināt.

"Līdz šim esmu ļoti labi iztikusi bez viņām. Vai tad man uz "Mjeles" bija pavadone? Un es taču tur biju vienīgā sieviete. Visā pasaulē man ir bail tikai no trim lietam: no sirseņiem, no šarlaka un no pavadonēm. Brr… Tās ir īdzīgas, mūžam ar kaut ko nemierā, katrā visnevainīgākā solī viņas redz grēkus un pašas pavedina grēkot, jā gan, pašas ar savu slimīgo fantāziju dzen grēkos."

"Vai, cik briesmīgi!" Komiski tēlodams šausmas, Šeldons atlaidās pret krēsla atzveltni. "Vai zināt, jums nu gan nav ko baidīties par maizes kumosu. Ja nekas neiznāks ar plantācijām, tad ar lielām sekmēm varēsiet rakstīt tendenciozus romānus."

"Es neticu, ka Zālamana salās ir cilvēki, kam vajadzīgas tā­das grāmatas," viņa atcirta. "Varbūt jūsu tikumības sargiem."

Viņš saviebās, bet Džoanna turpināja parastajā jaunības maksimālismā:

"Vai tad tikums ir ko vērts, ja tam kājas un rokas saslēdz dzelžos, lai nebūtu iespējams grēkot? Jūsu nodoms uzspiest man pavadoni nozīmē to pašu, kā jūs pateiktu, ka piederu pie cilvēkiem ar "tikumību", kas jāieslēdz dzelžos. Labāk gribu būt tikumīga aiz mīlestības uz tikumību, nekā būt laba tikai tādēļ, ka kāda veca ragana ar simt acīm man neļaus būt nelādzīgai."

"Par to jau neviens nerunā," Šeldons sacīja, "bet par to, ko teiks citi."

"Lai viņi domā un saka, ko grib, kas man par šiem sīkajiem, nekrietnajiem gariņiem. Tikai tādēļ, ka jūs un jums līdzīgi cil­vēki bīstaties no viņiem, jūs ļaujat, ka jūsu izturēšanos nosaka dažādu tenkotāju spriedumi."

"Jūs esat taisni kā Šellijs brunčos," viņš atbildēja. "Ja tā, tad jūs tiešām piespiedīsiet mani ņemt jūs par savu kompanjonu, lai sargātu jūsu dzīvību un godu."

"Ja jūs ņemat mani par kompanjonu tikai tādēļ, lai sargātu, tad… tad es no šā goda atsakos, tas ir viss. Ar to jūs tikai pie­spiedīsiet mani nopirkt Parisulaju."

"Jo vairāk iemesla…"

"Vai zināt, ko es izdarīšu?" viņa to pārtrauca. "Es samek­lēšu Zālamana salās vīrieti, kas negribētu būt par manu sargu."

Šeldons nespēja noslēpt, cik ļoti viņu šie vārdi izbiedēja.

"Jūs, protams, jokojat," viņš teica.

"Pavisam arī ne. Es runāju gluži nopietni. Man līdz kaklam apnikusi mūžīgās apsardzības mānija. Neaizmirstiet, ka spēju pati par sevi parūpēties. Bez tam man jau ir astoņi miesas­sargi, par kuriem labākus visā pasaulē neatradīsiet, - mani taitieši."

"Jums vajadzēja dzīvot vai nu pirms tūkstoš, vai pēc tūk­stoš gadiem," viņš smiedamies sacīja. "Jūs esat pārāk pirmatnēja un reizē ari pārmoderna. Divdesmitajā gadsimtā jums nav vietas."

"Kā, nav? Taisni Zālamana salās ir mana īstā vieta. Vai at­ceraties, pirms atbraucu šurp, jūs taču te dzīvojāt kā īsts mežo­nis, ēdāt vienīgi konservus un grūti gremojamus plāceņus, kuri pat kamielim varētu sabojāt kuņģi. Es visu to mainīju, un, ja kļūsim kompanjoni, nekas arī nemainīsies. Varat būt pārlie­cināts, ka vismaz no kuņģa katara nekādā ziņā nemirsiet."

"Bet, ja mēs kļūsim kompanjoni," viņš teica, "tad tikai ar vienu noteikumu: ka jūs atsakāties pati braukt par burinieka kapteini. Jūs varat braukt uz Sidneju un nopirkt burinieku, bet kapteinis mums vajadzīgs…"

"Lai būtu nevajadzīgi izdevumi un nodzēries kapteinis, ne­kur nederīgs nepraša? Un neviens algots kapteinis savus pienā­kumus nepildīs ar tādu mīlestību, kā es to darītu. Turklāt es tiešām pratīšu labāk vadīt burinieku par kuru katru Okeānijas kapteini. Jūs pats zināt, ka esmu piedzīvojis jūrnieks."

"Neaizmirstiet, ka pat tad, ja būsiet mans kompanjons, jūs tomēr paliksiet dāma," Šeldons salti noteica.

"Pateicos par smalko aizrādījumu, ka tas, ko gribu darīt, nav dāmas cienīgs."

Dusmu asarām acīs un apvainota, viņa piecēlās un gāja pie gramofona.

"Vai tiešām visi vīrieši tik smieklīgi kā jūs?" viņa jautāja.

Viņš paraustīja plecus un pavīpsnāja. Strīdēties nebija vērts, to viņš zināja no piedzīvojumiem. Un viņš taču bija no­lēmis savaldīties, lai viņa sacītu ko sacīdama. Uz vakara pusi viņa padevās: ar pirmo kuģi viņa brauks uz Sidneju un tur no­pirks burinieku, bet nolīgs arī kapteini. Šeldonam no savas pu­ses vajadzēja piekrist, ka viņa šad un tad ar burinieku pabrau­kās pa salām. Tikai par strādnieku vākšanu Malaitā viņš bija nepielūdzams: tā ir pilnīgi neiespējama lieta, par kuru nav ko domāt.

Bet, kad sarunas bija galā un, uz Džoannas vēlēšanos, viņi sastādīja un parakstīja formālu līgumu, Šeldons vēl veselu stundu staigāja no viena istabas stūra uz otru, pārdomādams, kādu apbrīnojamu muļķību izdarījis. Stāvoklis bija pilnīgi neiespējams, kaut gan tomēr nebija ļaunāks kā līdz šim, un arī ne ļaunāks kā tad, ja Džoanna būtu nopirkusi Parisulaju. Vēl nekad viņš nebija saticis sievieti, kas ir tik neatkarīga un kam tomēr tik ļoti vajadzīgs aizstāvis un aizbildnis kā šai meitenei - zēnam, kas izkāpa viņa krastā ar saviem staltajiem pavado­ņiem, astoņiem taitiešiem, garstobra revolveri pie sāniem, maisiņu zelta, raibu romantiska satura bagāžu un nevaldāmu kaislību pēc brīnišķiem piedzīvojumiem.

Viņš pat nebija lasījis par tādu sievieti. Dzīve, kā aizvien, pārspēja romānistu visspilgtāko, visstraujāko fantāziju. Tas viss bija pārāk neparasts un savāds, un tādēļ tam būtu grūti noticēt. Viņš košļāja ūsas un smēķēja vienu papirosu pēc otra. Sātans bija tikko ienācis no lauka, viņš pieskrēja tam klāt un ar savu auksto, valgo degunu pieskārās viņa rokai, šeldons viņu noglāstīja, tad iekrita krēslā un sāka smieties. Ko sacīs Zāla­mana salu komisārs? Ko teiks viņa tuvinieki Anglijā? Viņam gan patika, ka Džoanna Laklande kļuva par viņa kompanjoni, gan bija jānožēlo, ka viņa vispār atbraukusi uz Zālamana sa­lām. Pēc īsa brīža viņš iegāja istabā, paņēma rokās spogulīti un ilgi, vērīgi, domu pilns raudzījās pats savā sejā.