Piedzīvojums

19 ATŅEMTĀ ROTAĻLIETIŅA

"Nu, redziet nu," Džoanna teica un nopūtās, "es jums pa­rādīju, cik enerģiski amerikāņi prot strādāt un ar kādiem pa­nākumiem, bet jūs atkal man liekat visādus šķēršļus ceļā."

Bija jau pagājušas piecas dienas kopš viņas pārbraukšanas, un viņa ar Šeldonu stāvēja uz balkona un skatījās uz "Martu", kas uzvilka enkuru un devās jūrā, stingri turēdamās līdzi vē­jam. Šais piecās dienās Džoanna ne reizes neieminējās par savu sirsnīgāko vēlēšanos, kaut Šeldons, kā grāmatā lasīdams visu, kas notiek viņas sirdī, jau reizes divdesmit bija manījis, kurp viņa virza sarunas, cerēdama, ka viņš aicinās uzņemties vadīt "Martas" komandu. Bet skaidri viņa nekā neteica, jo gribēja, lai Šeldons pats saka galavārdu. Atrast "Martai" kapteini bija ļoti grūti. Džoanna cītīgi sargāja "Martu" un rūpējās par to, un neviens no kandidātiem, kurus Šeldons ieteica, nevarēja apmierināt viņas prasības.

"Olsons? Varbūt "Flibertam" viņš derētu, ja es ar saviem matrožiem to šad un tad remontēšu, kad kuģis būs nekopts. Bet viņam uzticēt "Martu"? Nemūžam."

"Un Munsters? Iā, tas laikam būtu vienīgais cilvēks visās Zālamana salās, kuram vēl varētu "Martu" uzticēt. Bet kāda vi­ņam pieredze? Viņš taču nogremdēja "Umbavu", kur noslīka simt četrdesmit cilvēku. Viņš bija sargu priekšnieks un apzi­nīgi neizpildīja savus pienākumus. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka viņu padzina no vietas."

"Kristiāns Jongs nekad nav lielu kuģi vadījis. Turklāt mēs jau viņam nevaram tik daudz samaksāt, cik viņš nopelna ar "Minervu". Sparrohoks ir ļoti labs, bet var izpildīt tikai to, ko cits viņam uzdod. Viņš ir krietns jūrnieks, bet viņam pašam nav ne mazākās uzņēmības un ierosmes, un viņš pavisam ne­prot komandēt. Es jums saku, man visu laiku bija jādreb, kad nodevu "Fliberti" viņa vadībā."

Un tā gāja ari turpmāk: pret katru kandidātu viņai bija daudz un dažādu iebildumu, un Šeldons pie sevis nobrīnījās, cik pareizi viņas spriedumi un raksturojumi. Reizes divdesmit viņa to gandrīz piespieda atzīt, ka viņa, pēc visa spriežot, tie­šām ir vienīgais cilvēks Zālamana salās, kas varētu komandēt "Martu". Bet katru reizi viņš laikā apķērās, un Džoannai lep­nums neatļāva minēt pašai savu kandidatūru.

"Ja kāds prot labi vadīt laivu, tas vēl nenozīmē, ka viņš būs arī labs kapteinis," viņa reiz teica, atbildēdama uz kādu no viņa argumentiem. ""Martas" kapteinim jābūt enerģiskam, uzņēmīgam un ar ļoti plašu skatu…"

"Bet ja jūsu taitieši būs uz kuģa…" Šeldons gribēja izmē­ģināt jaunu argumentu.

"Neviena taitieša uz kuģa nebūs," viņa tūdaļ atbildēja. "Mani ļaudis paliks pie manis. Vai var zināt, kad un kur man viņi būs vajadzīgi? Ja es būšu uz kuģa, tad arī viņi būs tur, bet, ja es būšu krastā, viņi būs pie manis. Viņiem arī te, plantācijā, darba diezgan. Vai esat redzējis, kā viņi cērt kokus? Katrs no viņiem atsver pusduci jūsu cilvēkēdāju…"

Bet saruna tomēr beidzās ar to, ka Džoanna, stāvēdama uz balkona līdzās Šeldonam un smagi nopūzdamās, skatījās, kā "Marta" dodas jūrā ar no Savo salas ataicinātā vecā Kinrosa komandu.

"Kinross ir par daudz veca manta," viņa teica mazliet sku­mīgi un rūgti. "Nešaubos, ka viņa rokās "Marta" ir drošībā, ka viņš to nekad nenogremdēs aiz vieglprātības vai neuzmanības. Tikai viņš ir par daudz bailīgs un nevainīgs kā bērns, bet ne­vainīgie kapteiņi savus kuģus nogremdē tikpat bieži kā pārāk straujie un pārdrošie. Kinross kādā jaukā dienā nogremdēs "Martu" tādēļ, ka viņu varēs glābt, vairs tikai ķeroties pie pē­dējā salmiņa, bet viņam būs bailes to darīt. Es tādus cilvēkus pazīstu. Viņi baidās krietna vēja, kas divdesmit stundās tos aizvestu līdz brauciena mērķim, un tie kavējas, gaida, kamēr jūra kļūs pavisam rāma, un kuģim veselu nedēļu jāpaliek uz vietas. Protams, kad viņš vadīs "Martu", mums no tās būs ie­nākumi, bet daudz, daudz mazāki, nekā tā ienestu, ja kuģi va­dītu krietns kapteinis."

Viņa apklusa un, laiciņu ne vārda neteikusi, pietvīkušu seju un mirdzošām acīm raudzījās, kā burinieks aizbrauc no krasta.

"Kungs! Tā jau ir īsta ūdens nāra! Paskatieties tikai, kā viņa šķeļ ūdeni, un vēja taču gandrīz nemaz nav; tās apakša nav vis no skārda, bet īsta vara. Kad mēs to Pungapungā remontējām, es liku to nopulēt ar kokosa čaulām. Izrādās, ka agrāk viņa braukājusi jūras kaķu medībās, pirms to nopirkuši fon Bliks un Tjudors. Un šie kuģi vienmēr bijuši labi braucēji, tie iet ļoti ātri, jo Sibīrijā bija jābēg no Krievijas karakuģiem. Nudien, ja es būtu zinājusi, ka Huvutā mani gaida tāda laime, kā nopirkt "Martu" par nepilniem trīs simtiem dolāru, nekad nebūtu pa­likusi par jūsu kompanjonu. Tad es tagad varētu pati vadīt savu kuģi."

Šeldonam bija jāpiekrīt, ka viņai taisnība… To, ko viņa pa­veikusi, tā būtu paveikusi arī tad, ja nebūtu viņa kompanjons, jo "Martas" izglābšanā viņam nebija nekādu nopelnu. Gluži viena, ne ar vienu neapspriezdamās, viņa droši ķērās pie iece­rētā un sekmīgi to īstenoja, kaut visi huvutieši ņirgājās par viņu un kaut viņai bija jāiztur tādu vīru konkurence kā Mor- gans un Rafs.

"Jūs panākat, ka cilvēks jūtas tā, it kā viņš būtu bērnam at­ņēmis rotaļlietiņu," viņš teica, gandrīz nožēlodams savu iztu­rēšanos pret Džoannu.

"Un bērns nu raud," viņa atbildēja, uz viņu paskatīdamās; viņš pamanīja, ka viņas lūpas tiešām dreb un acis ir valgas. "Tas pats zēns," viņš nodomāja, "puisēns, kas raud pēc at­ņemtā kuģīša. Un reizē arī brīnišķīga sieviete! Kāda pretruna!" Viņam neviļus ienāca prātā, vai viņš to tāpat mīlētu, ja viņa būtu tikai sieviete, ja viņā nebūtu nekā no zēna? Un saprata, ka viņš to mīl tieši tādu, kāda viņa ir, un kāda tā nebūtu, ja viņā nebūtu pa pusei sieviete, pa pusei zēns…

"Bet bērns vairs neraudās," Džoanna turpināja. "Tās bija pēdējās raudas. Ar laiku jūs tik un tā "Martu" nodosiet savam kompanjonam, ja vien vecais Kinross to neizputinās. Es to zinu, esmu par to pārliecināta un jums vairs neuzmākšos. Bet es ceru, jūs saprotat, kā man ap sirdi. Es taču pret "Martu" ne­izjūtu to, ko pret kuru katru kuģi, kuru es būtu vienkārši nopirkusi vai uzbūvējusi. Es viņu izglābu, dabūju nost no sēkļa, tā sakot, atņēmu bargajai jūrai, kad prātīgie domāja, ka par to riskanti maksāt pat piecdesmit piecas mārciņas. "Marta" ir mana, pilnīgi mana. Ja nebūtu manis, viņas vairs nebūtu pasaulē. Nebūtu pagājušas ne trīs stundas, kad ziemeļ­rietumu vējš to būtu galīgi saplosījis. Un es taču braucu ar viņu, dabūju pati pārliecināties, kas tas par varenu burinieku. Kā tas klausa stūrei, cik brīnišķīgi pagriežas pēc katras koman­das! Ar viņu nemaz nav pārlieku jānopūlas, nav jāmanevrē ar burām. Pagriez tik stūri, un "Marta" iet, kurp vajadzīgs, kā zirgs, kam labi pievilkta pavada. Un ar viņu taču var pabraukt arī atpakaļ, kā ar īstu tvaikoni. Es to pie Langa-Langas izmēģi­nāju. Tas bija kas brīnišķīgs… Protams, jūs jau esat vienaldzīgs pret kuģiem, jūs tos tā nemīlat kā es, un viss, ko es stāstu, droši vien jums liekas smieklīgs. Bet es zinu, ka reiz tomēr vadīšu "Martu", es zinu to. Esmu par to pārliecināta."

Šeldons neatbildēja, bet acumirkļa jūtu uzplūdā uzlika savu roku uz viņas rokas, kuru tā bija nolikusi uz balkona margām; bet uz viņa rokas spiedienu atbildēja tikai puisēns, puisēns, kas raud par atņemto kuģi. Viņš to neapšaubāmi zināja un pēkšņi it kā atsala. Nekad viņš nebija atradies tik tuvu viņai kā šai brīdī, un tomēr nekad viņa nebija bijusi tik tāla viņam. Diezin vai viņa maz saprata, kas tā tāda par roku. Viņai tā vienkārši bija kāda roka, kas grib viņu mierināt, vislabākajā gadījumā tā viņai šķita drauga roka.

Viņš atrāva savu roku un samulsis aizgāja malā.

"Vai! Kādēļ viņš nav uzvilcis ieslīpo trīsstūru buru?" Džo­anna uztraukta teica. "Tad "Marta" tādā vējā varētu iet pilnā gaitā. Bet es pazīstu tādus cilvēkus kā Kinross, viņš ir no tiem kapteiņiem, kas trīs dienas var braukt ar sarēvētām burām, gaidot vēju, kas pat nedomā nākt. Vai tas ir prātīgi? Kā ne, ir jau gan, tikai pārāk bīstami."

Šeldons steigšus piegāja pie viņas.

"Nekas, nebēdājieties," viņš teica. "Jūs varat braukt ar "Martu", cik jums tīk… Ja gribat, kaut uz Malaitu."

Tā bija liela piekāpšanās no viņa puses, un viņš juta, ka tas nav prātīgi. Tādēļ jo vairāk to pārsteidza viņas atbilde:

"Kad vecais Kinross vada kuģi? Nē, pateicos. Viņš mani novestu līdz pašnāvībai. Es nevarētu mierīgi noskatīties, kā viņš rīkojas ar "Martu". Es kristu histērijā. Es savu kāju nesperšu uz "Martas", ja pati to nevadīšu. Esmu tāds pats jūr­nieks kā mans tēvs, bet viņš nevarēja ciest, ja kāds neprata ar kuģi rīkoties. Vai jūs redzējāt, kā Kinross uzvilka enkuru? Tas bija briesmīgi! Droši vien senlaiku Noass prata labāk vadīt savu šķirstu."

"Lai nu kā, bet brauciena mērķi jau viņš šā vai tā sasniegs," Šeldons smaidīdams atbildēja.

"Noass jau arī sasniedza."

"Nu, tas jau ir galvenais."

"Jā, ja dzīvojam pirms ūdensplūdu laikiem."

Atkal viņa skumji paskatījās uz "Martu", tad pagriezās pret Šeldonu.

"Te visi, vai gandrīz visi, ir pavisam savādi ļaudis, kas attie­cas uz jūrniecību. Kristiāns Jongs vēl nekas, arī Munsteram ir, tā sakot, jūrnieka ķēriens, un vecais Nilsens, kā stāsta, arī esot tīri labs jūrnieks. Bet citi, kurus redzēju… Ne enerģijas, ne prasmes, pat jūrnieka pašlepnuma tiem nav. Ka tik izdarīts, ka tik brauciens galā, bet kā un cik ilgā laikā, to tikai Dievs zina! Bet es jums kādreiz rādīšu, kā ar "Martu" jārīkojas. Es uzvilkšu enkuru un izbraukšu jūrā tik ātri un tik skaisti, ka acis vien iepletīsiet. Un es to apturēšu Huvutas ostā, neizmetot enkuru un nenosienot kuģi."

Viņa ievilka elpu un pēkšņi sāka skaļi smieties, viņa smējās pati par sevi, par savu dedzību.

"Redziet, kā Kinross uzvelk ieslīpo buru," Šeldons mierīgi teica.

"Tas nevar būt!" viņa neticīgi iesaucās un skrēja paņemt tālskati.

Kamēr viņa ar tālskati noraudzījās kapteiņa manevros, Šel­dons pēc viņas sejas izteiksmes saprata, ka Kinrosam diezin kā neveicas.

"Taču neprata," viņa teica. "Nu mēģina otrreiz… Un tādam cilvēkam jūs uzticējāt tik burvīgu kuģi kā "Marta". Nē, es vairs negribu skatīties. Iesim labāk istabā un izspēlēsim biljarda par­tiju. Tad apseglošu zirgu un jāšu šaut baložus. Vai jāsiet man līdzi?"

Pēc stundas, kad tie izjāja no nama sētas, Džoanna seglos vēl pēdējo reizi pagriezās paskatīties uz "Martu", no kuras vairs bija saredzams tikai neliels punktiņš apvāršņa malā.

"Tad ta Tjudoram būs brīnums, ka "Marta" pieder mums," viņa smējās. "Iedomājieties tikai! Ja viņš neatradīs zeltu, tad būs jāpērk tvaikoņa biļete un jādodas no šejienes prom."

Smiedamās viņa izjāja pa vārtiem. Bet pēkšņi aprāva smieklus un apturēja zirgu. Šeldons aši paskatījās uz viņu un ieraudzīja viņas sejā te oranžus, te zaļus plankumus.

"Drudzis," viņa teica. "Jāgriežas atpakaļ."

Kad tie jau bija mājās, Džoannu sāka kratīt drudzis, un Šel­donam vajadzēja viņai palīdzēt nokāpt no zirga.

"Cik smieklīgi, vai ne?" viņa teica, un tai klabēja zobi. "Gluži kā jūras slimība… nav nekā bīstama, bet ārkārtīgi ne­patīkama sajūta, kamēr pāriet. Es iešu atgulties. Atsūtiet Noa- Noa vai Vaijaberi, un lai Ornfairi uzvāra ūdeni. Pēc stundas ceturkšņa droši vien zaudēšu samaņu. Bet pievakarē viss jau būs pārgājis. Man vienmēr tā iet: iesākas ļoti strauji un stipri, bet drīz pāriet. Cik žēl, ka nedabūju pašaut baložus. Pateicos, nepūlieties."

Šeldons izpildīja visu, ko viņa lūdza, pats atnesa viņai pu­deles ar karstu ūdeni, tad apsēdās uz balkona, velti pūlēdamies lasīt vecās Sidnejas avīzes, kuru viņam atveda veselu paku. Ik pa brīdim viņš pārtrauca lasīšanu un raudzījās uz niedrāju bū­diņu, kur viņa gulēja. Jā, ļaudīm taisnība: Zālamana salas nav īstā vieta sievietēm.

Viņš sasita plaukstas un pavēlēja Lalaperu:

"Steidzies uz strādnieku teltīm un ved šurp visas melnās Marijas, visas, cik vien tur viņu ir!"

Pēc brīža viņa priekšā nostājās visas Berandas sievietes - pavisam divpadsmit nēģerietes. Uzmanīgi tās apskatījis, viņš izraudzījās vienu un samērā glītu, kurai uz miesas nebija re­dzamas nekādas ādas slimības.

"Kā tevi sauc? Sangvi?" viņš jautāja.

"Nē, es esmu Mahua," viņa atbildēja.

"Labi, Mahua. Tev vairs nebūs pusdienas jāvāra. Tu tagad kalposi baltajai Marijai. Tu paliksi pie viņas visu laiku. Vai saprati?"

"Sapratu," viņa norūca un, paklausīdama viņa mājienam, aizgāja pie Džoannas uz niedrāju būdiņu.

"Nu, kā?" Šeldons vaicāja Vaijaberi, kas tikko iznāca no bū­diņas.

"Baltā Marija ir ļoti slima," Vaijaberi atbildēja. "Viņa visu laiku daudz runā. Visu laiku par lielo burinieku."

Šeldons pakratīja galvu; viņš saprata, ka "Martas" zau­dējums bija atstājis uz Džoannu tik lielu iespaidu, ka viņai piemeties drudzis. Tas ir - drudzis jau būtu tik un tā sācies, bet bēdas to paātrināja. Viņš aizsmēķēja papirosu; tad, vērīgi lūko­damies dūmu lokos, nejauši atcerējās savu māti - anglieti - un savā nodabā jautāja: vai viņa saprastu, ka viņas dēls mīl mei­teni, kas saslimst, ja tai neatļauj būt par kapteini uz kuģa, kas braukā pa cilvēkēdāju salām?